Varbūt viņš nespēja nopietni uztvert pats savu izmisumu.
Pēdīgi vairs nebija ko skatīties, atlika vienīgi vecas DVD filmas. Viņš noskatījās Hamfriju Bogārru un Edvardu Dž. Robinsonu filmā Kī Largo. Viņš grib Vēl, vai ne, Roko? Jā, tieši tā, vēl! Jā, es gribu vēl. Vai tev vispār kādreiz pietiks? Viņš skatījās Alfrēda Hičkoka Putnus. Plīkšplikšplikš, īīī, krā. Varēja redzēt auklas, ar kurām lidojošās superzvaigznes piesietas pie jumta. Viņš skatījās Dzīvo miroņu nakti. Šļurks, āāā, krumš, khbh, blurkš. Tādas mazas paranojas viņu nomierināja.
Pēc tam viņš izslēdza aparatūru un sēdēja pie tukšā ekrāna. Pustumsā gar acīm aizslīdēja visas sievietes, ko viņš jebkad pazinis. Arī māte fuksiju sarkanajā rītakleitā, atkal jauna. Oriksa ieradās pēdējā, ar baltiem ziediem rokās. Paraudzījās uz viņu, tad lēnām izgāja no viņa redzesloka un nozuda ēnās, kur gaidīja Kreiks.
Šie sapņojumi bija gandrīz tīkami. Vismaz, kamēr tie risinājās, visi vēl bija dzīvi.
Džimijs saprata, ka šāds stāvoklis nevar turpināties ilgi. Kreikeri Parodīzē noēda lapas un zāli ātrāk, nekā tās spēja ataugt, bija paredzams, ka drīz izslēgsies solārā sistēma un arī avārijas sistēma, un Džimijam nebija ne jausmas, kā tās var salabot. Pēc tam mitēsies gaisa cirkulācija un sasals durvju slēdzene, gan viņš, gan kreikeri būs ieslodzīti šeit un visi nosmaks. Vajadzēja izvest viņus ārā, kamēr vēl ir laiks, taču ne pārāk drīz, jo ārā vēl varēja būt kādi izmisušie, un izmisums nozīmēja briesmas. Vismazāk Džimijs vēlējās sastapties ar baru irstošu ārprātīgo, kas kritīs ceļos un grābs viņu aiz stērbelēm: Izdziedē mūs! Izdziedē mūs! Varbūt viņš ir imūns pret vīrusu — protams, ja vien Kreiks nav melojis, — toties nav imūns pret tā nēsātāju niknumu un izmisumu.
Turklāt — kur lai ņem drosmi nostāties viņu priekšā un teikt: Jūs nevar glābt nekas.
Pustumsā, mitrumā, Sniegavīrs klīst no telpas uz telpu. Šeit, piemēram, ir viņa kabinets. Uz galda — dators, pievērsis viņam neizteiksmīgu seju kā pamesta draudzene, kas nejauši sastapta ballītē. Blakus datoram ir dažas papīra lapas, droši vien pēdējās, ko viņš jebkad aprakstījis. Pēdējās, ko jebkad aprakstīs. Viņš ziņkārīgi paņem tās rokā. Ko tad šis Džimijs, kas reiz bijis viņš, ir uzskatījis par tik svarīgu, lai ziņotu vai vismaz reģistrētu — vai uzrakstītu ar melnu uz balta, vietumis saķēpājot, — un tādējādi, sniegtu pamācību pasaulei, kura vairs neeksistē?
Tiem, uz ko tas attiecas, Džimijs ir uzrakstījis ar lodīšu pildspalvu, nevis izdrukājis: dators tad jau bija pagalam, bet viņš nav atlaidies unr čakli rakstījis ar roku. Laikam vēl cerējis, vēl ticējis, ka situāciju var mainīt uz labo pusi, ka nākotnē šeit kāds ieradīsies, kāds, kam būs vara; ka viņa vārdiem tad būs jēga, konteksts. Kā reiz sacījis Kreiks, Džimijs bija romantisks optimists.
Man nav daudz laika, Džimijs ir uzrakstījis.
Nav slikts sākums, nodomā Sniegavīrs.
Man nav daudz laika, tomēr mēģināšu uzrakstīt to, kas, manuprāt, izskaidro pašreizējo ;» ārkārtējo ;» notikumu ;, katastrofu. Esmu izskatījis failus datorā, kas piederēja cilvēkam, kurš šeit tiek dēvēts par Kreiku. Viņš bija atstājis datoru ieslēgtu — man šķiet, tīšām —, un es varu ziņot, ka ESME vīrusu tepat Parodīzes kupolā bija radījuši hibridizācijas speciālisti, ko Kreiks pats personiski izraudzījās un pēc tam likvidēja , un tad vīruss tika ievadīts LaimePluss kapsulās. Tam bija ieprogrammēts novilcināšanas faktors, kas ļāva vīrusam plaši izplatīties: pirmā vīrusa partija aktivizējās tikai tad, kad bija apstrādātas visas izraudzītās teritorijas, un tāpēc uzliesmojums izpaudās kā ātri, savstarpēji sedzošies viļņi. Lai plāns izdotos, būtiski svarīgs bija laiks. Tika maksimāli grauta sabiedrība un sekmīgi novērsta vakcīnas izstrādāšana. Kreiks pats bija izstrādājis vakcīnu vienlaikus ar vīrusu, tomēr iznicinājis to pirms savas oitniui/ij i ifl nāves.
Lai gan vairāki LaimePluss projekta līdzstrādnieki piedalījās ESME izstrādāšanā uz gabaldarba pamatiem, es esmu pārliecināts, ka neviens, atskaitot Kreiku, nezināja, kāda šim vīrusam būs iedarbība. Kreika motīvus es varu vienīgi minēt. Varbūt…
Te rokraksts beidzas. Lai kādi būtu Džimija apsvērumi par Kreika motīviem, tie šeit nav minēti.
Sniegavīrs saņurca lapas, nomet tās uz grīdas. Šo vārdu liktenis ir — kļūt par barību vabolēm. Viņš būtu varējis pieminēt to, kā bija mainījušies Kreika ledusskapja magnētiņi. Ledusskapja magnētiņi ļauj daudz ko uzzināt par savu īpašnieku, taču toreiz viņš necik daudz nebija par tiem domājis.
Paliekas
Marta otrajā piektdienā — viņš bija svītrojis dienas kalendārā, dievs vien zina, kādēļ, — Džimijs pirmo reizi parādījās kreikeriem. Viņš neizģērbās, tas nu būtu par daudz prasīts. Mugurā viņam bija AtjaunEsmes standarta tropu formastērps haki krāsā, ar tīkla padusēm un tūkstoš kabatām, kājās iemīļotās sandales no mākslīgās ādas. Kreikeri sapulcējās ap viņu mēmā apbrīnā: viņi vēl nekad nebija redzējuši audumu. Bērni sačukstējās un rādīja ar pirkstiem.
"Kas tu tāds esi?" jautāja tas, ko Kreiks bija nokristījis par Ābrahāmu Linkolnu. Garš, brūns, diezgan kalsns vīrietis. Jautājums neizskanēja nepieklājīgi. No parasta cilvēka mutes tas Džimijam liktos rupji, pat agresīvi, taču šie ļaudis nerunāja aplinkiem: viņiem nebija mācīta izvairība, eifēmismi, izpušķošana. Valoda viņiem bija vienkārša un tieša.
"Mans vārds ir Sniegavīrs," atbildēja Džimijs, apdomājis to jau iepriekš. Viņš .vairs nevēlējās būt Džimijs, pat Džims ne un jo sevišķi ne Tuklis: Tukļa inkarnācijā viņam nebija veicies diez cik labi. Pagātni vajadzēja aizmirst — tālo pagātni, tuvo pagātni, jebkura veida pagātni. Vajadzēja eksistēt vienīgi tagadnē, bez vainas apziņas, bez gaidām. Kā eksistē kreikeri. Varbūt palīdzēs cits vārds.
"No kurienes tu nāc, o Sniegavīr?"
"No turienes, kur mīt Oriksa un Kreiks," viņš sacīja. "Kreiks mani atsūtīja." Savā ziņā taisnība. "Un Oriksa arī." Viņš runā vienkāršos teikumos, sniedz skaidru informāciju: to viņš ir iemācījies, caur spoguļsienu vērojot Oriksu. Un, protams, klausoties viņā.
"Kur palika Oriksa?"
"Viņai bija šis tas darāms," Sniegavīrs paskaidroja. Vairāk neko viņš nespēja pateikt: Oriksas vārds bija aizžņaudzis viņam kaklu.
"Kāpēc Kreiks un Oriksa atsūtīja tevi pie mums?" jautāja sieviete, kuru sauca par Kirī Kundzi.
"Lai es aizvestu jūs uz citu vietu."
"Bet mūsu vieta ir te. Mums patīk tepat."
"Oriksa un Kreiks vēlas, lai jūs dzīvojat labākā vietā par šo," Sniegavīrs sacīja. "Tur būs vairāk ēdamā." Mājieni ar galvu, smaidi. Oriksa un Kreiks vēl viņiem labu, to viņi zinājuši vienmēr. Likās, ar to viņiem pietiek.
"Kāpēc tev tik vaļīga āda?" jautāja kāds bērns.
"Tā ir darināta citādi nekā jūsējā," Sniegavīrs atbildēja. Saruna sāka likties interesanta kā spēle. Šie ļaudis bija kā baltas lapas, un viņš varēja uz tām uzrakstīt visu, kas tīk. "Kreiks ir radījis mani ar divu veidu ādu. Viena ir noņemama." Lai to nodemonstrētu, viņš novilka tropu vesti. Kreikeri ieinteresēti pētīja spalviņas uz viņa krūtīm.