"Kas tas?"
"Tas ir spalvas. Mazas spalviņas. Oriksa tās man piešķīra kā īpašu labvēlības zīmi. Redzat? Spalvas aug arī man uz sejas." Viņš ļauj, lai bērni pieskaras rugājiem. Pēdējā laikā bijis pārāk kūtrs, lai skūtos, jo nav redzējis tam jēgu, un tagad ir izdīgusi bārda.
"Jā. Mēs redzam. Bet kas tas ir — spalvas?"
Ak jā. Viņi tās nekad nebija redzējuši. "Dažiem Oriksas Bērniem ir spalvas," viņš teica. "Tos sauc par putniem. Mēs dosimies uz turieni, kur ir putni. Tad jums kļūs skaidrs, kas ir spalvas."
Sniegavīrs brīnījās pats par savu veiklību: viņš graciozi dejoja ap patiesību, vieglām kājām, viegliem pirkstiem. Taču tas bija teju vai pārāk viegli: viņi bez jautājumiem pieņēma visu sacīto. Ja tā turpināsies ilgi — dienām, nedēļām —, tad viņš sāks kliegt aiz garlaicības. Es varētu viņus pamest, viņš nodomāja. Vienkārši pamest. Lai paši tiek galā. Man gar viņiem nav nekādas daļas.
Tomēr to viņš nevarēja, jo, lai gan gar kreikeriem viņam nebija nekādas daļas, viņš par tiem tagad bija atbildīgs. Kas tad cits viņiem bija?
Un kas cits bija viņam?
Maršrutu Sniegavīrs izplānoja iepriekš: Kreika noliktavā karšu pietika atliku likām. Viņš aizvedīs Kreika Bērnus uz piekrasti, kur pats nekad nav bijis. Nu vismaz varēja kaut ko gaidīt: beidzot viņš ieraudzīs okeānu. Staigās pa liedagu, par ko mēdza stāstīt pieaugušie, kad viņš bija mazs. Varbūt pat peldēsies. Nebūtu pārāk slikti.
Kreikeri varēs dzīvot pie dendrārija, parkā, kurš kartē iekrāsots zaļš un atzīmēts ar koka simbolu. Tur viņi jutīsies kā mājās, turklāt tur noteikti būs daudz ēdamu lapu. Savukārt viņam tur, bez šaubām, atradīsies zivis. Sniegavīrs savāca mazliet pārtikas — ne pārāk daudz, ne pārāk smagu, pašam vien būs jānes, — un pielādēja vīruspistoles aptveri pilnu ar virtuālajām patronām.
Vakarā pirms aiziešanas viņš teica runu. Ceļā uz jauno, labāko mājvietu viņš iešot pa priekšu kopā ar diviem vīriešiem. Viņš izraudzījās visgarākos. Tad sekošot sievietes un bērni ar vīriešu rindu katrā pusē. Pārējie vīrieši soļošot aizmugurē. Šādi esot jārīkojas tāpēb, ka tā licis Kreiks. (Labāk nepieminēt iespējamās briesmas: tad vajadzētu skaidrot pārlieku daudz.)
Ja krcikcri pamanīšot kaut ko kustamies — jebko, lai kādā izskatā vai formā, — tad tas tūdaļ esot jāpasaka viņam. Šis tas no redzētā varot likties mulsinošs, bet lai viņi neuztraucoties. Ja laikus pateikšot Sniegavīram, tad viņiem neviens nevarēšot nodarīt pāri.
"Kāpēc lai mums kāds darītu pāri?" jautāja Sadžēnera Trūta.
"Tie var nodarīt jums pāri kļūdas dēļ," Sniegavīrs atbildēja. "Tā, kā nodara pāri zeme, kad krītat un sasitaties."
"Bet zeme nevēlas darīt mums pāri."
"Oriksa teica, ka zeme ir mūsu draugs."
"Tā audzē mums pārtiku."
"Jā," Sniegavīrs sacīja. "Bet Kreiks padarīja zemi cietu. Citādi mēs nespētu pa to staigāt."
Viņiem vajadzēja kādu brīdi, lai to aptvertu. Tad viņi sāka dedzīgi māt ar galvu. Sniegavīra prāts griezās virpulī; viņu bija apstulbinājis loģikas trūkums paša vārdos. Tomēr tie acīmredzot bija visu atrisinājuši.
Rītausmas gaismā viņš pēdējo reizi sastādīja durvju koda ciparus, atvēra kupolu un izveda kreikerus no l'arodīzes. Viņi pamanīja Kreika mirstīgās atliekas uz grīdas, taču nekad nebija redzējuši Kreiku dzīvu un tāpēc noticēja Sniegavīram, kad viņš paskaidroja, ka tas neesot nekas svarīgs — tikai kaut kāda čaula, kaut kāda tukša pāksts. Kreikeri justos šokēti, ieraugot savu radītāju viņa tagadējā stāvoklī.
Bet Oriksa gulēja ar seju lejup, ietinusies zīdā. Tic viņu nepazina.
Kupolu ieskāva kupli un zaļi koki, viss šķita neskarts, bet, kad viņi izgāja AtjaunEsmes Teritorijā, visur mētājās postījumu un nāves pierādījumi. Apgāzti golfkarti, piemirkušas, nesalasāmas izdrukas, izķidāti datori. Gruveši, plandošas lupatas, apgrauzts līķis. Salauztas rotaļlietas. Maitasputni rosījās joprojām.
"Lūdzu, o Sniegavīr, kas tas ir?"
Tas ir mironis, un ko tu domāji? "Tā ir daļa no haosa," Sniegavirs teica. "Kreiks un Oriksa patlaban vāc haosu prom, jūsu labad — jo viņi jūs mīl —, bet vēl nav gluži tikuši galā." I.ikās, šī atbilde viņus apmierina.
"Tas haoss ļoti nejauki ož," piezīmēja kāds no lielākajiem bērniem.
"Jā," Sniegavirs apstiprināja, saviebdams seju tādā kā smaidā. "Haoss vienmēr ož nejauki."
Piecu kvartālu attālumā no Teritorijas galvenajiem vārtiem viņiem pretī no kādas sānielas izstreipuļoja vīrietis. Viņš bija pēdējā slimības stadijā: pieri klāja asiņaini sviedri. "Ņemiet mani līdzi!" viņš iekliedzās. Vārdi bija tikko saprotami. Tā bija dzīvnieka, saniknota dzīvnieka balss.
"Paliec, kur esi!" Sniegavirs uzsauca. Kreikeri stāvēja pārsteigti, ieplestām acīm, bet — kā šķita — bez bailēm. Vīrietis nāca tuvāk, paklupa, nokrita. Sniegavirs viņu nošāva. Viņš bažījās par infekciju — vai kreikeri var aplipt ar šo sērgu, vai varbūt viņu ģenētiskais materiāls ir pārāk atšķirīgs? Kreiks taču noteikti ir piešķīris viņiem imunitāti. Vai ne?
Kad viņi sasniedza Teritorijas aizsargmūri, parādījās sieviete. Grīļodamās iznāca no sargbūdas un raudādama sniedzās pēc viena no bērniem.
"Palīdziet!" viņa lūdzās. "Neatstājiet mani te!" Sniegavirs nošāva arī viņu.
Kreikeri abos starpgadījumos noraudzījās ar izbrīnu: troksni, ko radīja mazā nūjiņa Sniegavīra rokā, viņi nesaistīja ar to, ka šie cilvēki saļimst.
"Kas tas ir, kas tur nokrita, o Sniegavīr? Vai tas ir vīrietis vai sieviete? Tam ir otra āda tāpat kā tev."
"Tas nav nekas. Tēls no slikta sapņa, kas rādās Kreikam."
Viņš zināja, ka par sapņiem kreikeri zina: sapņus viņi redzēja paši. Sapņus Kreikam nebija izdevies likvidēt. Sapņi mums ir ieprogrammēti, viņš bija teicis. Un nebija pratis atbrīvoties ari no dziedāšanas. Dziedāšana mums ir ieprogrammēta. Dziedāšana un sapņi bija nesaraujami saistīti savā starpā.
"Kāpēc Krcikam rādās tik slikts sapnis?"
"Viņš to sapņo," Sniegavīrs atbildēja, "lai to nevajadzētu sapņot jums."
"Tas ir skumji, ka viņš cieš mūsu dēļ."
"Mums ļoti žēl. Mēs viņam pateicamies."
"Vai sliktais sapnis drīz beigsies?"
"Jā," Sniegavīrs apstiprināja. "Ļoti drīz." Pēdējais starpgadījums bija bīstams, tā sieviete jau bija kā traks suns. Tagad viņam drebēja rokas. Un gribējās iedzert.
"Tas beigsies, kad Krciks pamodīsies?"
"Jā. Kad pamodīsies."
"Mēs ceram, ka viņš pamodīsies ļoti drīz."
Un tā viņi visi kopā šķērsoja neitrālo joslu, šur tur apstādamies, lai paēstu, vai plūkdami lapas un puķes pa ceļam, sievietes un bērni gāja roku rokā, vairāki dziedāja savās kristāla balstiņās, kas ritinājās vaļā kā paparžu lapas. Tad viņi līkumoja pa plēbiju ieliņām kā pajucis gājiens vai nezināmas reliģijas pārstāvju procesija. Pēcpusdienas negaisu laikā sameklēja pajumti; tas bija viegli, jo durvis un logi bija zaudējuši nozīmi. Pēc tam, atsvaidzinātajā gaisā, viņi soļoja tālāk.
Dažas pa ceļam redzētās ēkas vēl gruzdēja. Bija daudz jautājumu un daudz paskaidrojumu. Kas tie par dūmiemī Kreika izgudrojums. Kāpēc tas bērns tur guļ un viņam nav acu? Tāda bija Kreika griba. Un tā tālāk.
Sniegavīrs visu izgudroja ceļā. Viņš saprata, ka neder par ganu. Lai iedrošinātu savus aizbilstamos, viņš visiem spēkiem centās izskatīties cienīgs un uzticams, gudrs un labsirdīgs. Palīgā nāca blēdīšanās pieredze mūža garumā.
Pēdīgi viņi sasniedza parka malu. Sniegavīrs bija spiests nošaut vēl tikai divus irstošus cilvēkus. Viņš izdarīja tiem