pakalpojumu, tāpēc nejutās pārāk nomākts. Sliktāk viņš jutās kā cita dēļ.
Vēlu vakarā viņi beidzot nonāca liedagā. Koki šalca, ūdens liegi viļņojās, tajā atspīdēja rietošā saule, sārta un sarkana. Smiltis bija baltas, torņi piekrastē kā nosēti ar putniem. "Te ir tik skaisti." "Ai, skatieties! Vai tās ir spalvas?" "Kā šo vietu sauc?"
"To sauc par mājām," Sniegavīrs atbildēja.
14
..
Elks
Snicgavīrs pārmeklē noliktavu, sasaiņo to, ko var panest, — atlikušo pārtiku, kaltētu un konservētu, lukturīti un baterijas, kartes, sērkociņus un sveces, munīcijas pakas, līmlenti, divas pudeles ar ūdeni, pretsāpju tabletes, antibiotiku želeju, divus saules necaurlaidīgus kreklus un vienu mazo nazi ar šķērītēm. Un, protams, vīruspistoli. Paņēmis savu nūju, viņš dodas ārā caur hermētisko telpu, vairīdamies no Kreika skatiena, Kreika smīna; un no Oriksas, tērptas zīda līķautā ar tauriņiem.
Ak, Džimij! Tā neesmu es!
Iedziedas putni. Pirmsausmas gaisma ir pūkaini pelēka, gaiss dūmakains; zirnekļtīklos mirdz rasas pērles. Ja viņš vēl būtu bērns, šis mūžsenais, maģiskais iespaids liktos jauns un neredzēts. Tagad viņš zina, ka tā ir ilūzija: uzlecot saulei,viss pagaisis. Pusceļā pa klajumu viņš apstājas, pēdējo reizi atskatās uz Parodīzi, kas slienas laukā no lapotnēm kā pazudis balons.
Viņam ir Teritorijas karte, to viņš jau ir izpētījis, iezīmējis maršrutu. Pār galveno ielu viņš nonāk golfa laukumā un šķērso to bez starpgadījumiem. Sainis un ierocis sāk likties arvien smagāki, tāpēc viņš apstājas, lai padzertos. Saule jau uzlēkusi, spārnos paceļas maitasputni; tie ir pamanījuši viņu, redzēs, ka viņš klibo, un sāks novērot.
Sniegavīrs iziet caur dzīvojamo rajonu, tad dodas pāri skolas teritorijai. Ceļā uz aizsargmūri nākas nošaut vienu cūkanu: tas gan tikai blenza, tomēr Sniegavīrs nešaubījās, ka tas ir izlūks un visu pastāstīs pārējiem. Pie sānu vārtiem viņš apstājas. Tur ir sargtornis un pieeja aizsargvalnim; derētu uzkāpt augšā, paskatīties apkārt, pārbaudīt, kas tie pirmīt bijuši par dūmiem. Taču sargbūdas durvis ir slēgtas, tāpēc viņš iet vien tālāk.
Aizsarggrāvī nav nekā.
Sniegavīrs nervozi šķērso neitrālo joslu: ar acs kaktiņu viņš nemitīgi mana kustamies kaut ko miglainu un raizējas par to, ka nezāļu puduri maina veidolu. Beidzot klāt plēbijas; viņš līkumo pa šaurajām ieliņām, modri uzmanīdamies no slēpņiem, tomēr neviens viņu nemedī. Tikai maitu ērgļi gaisā met lokus, gaidīdami, kad viņš pārvērtīsies par gaļu.
Stundu pirms dienasvidus viņš uzkāpj kokā, paslēpjas lapu ēnā. Tur viņš izēd kārbu OhoSojas cīsiņu un iztukšo pirmo ūdens pudeli. Līdzko viņš mitējies iet, sevi piesaka pēda: vienmērīgi pukst, karsta un saspringta, gluži kā iespīlēta pārāk mazā kurpē. Viņš uzziež brūcei antibiotiku želeju, bet bez īpašas ticības: mikrobi, kas viņu inficējuši, jau noteikti ir izveidojuši aizsargsistēmu un vārās tur pa iekšu, pārvērzdami viņa miesu putrā.
No sava arborētiskā novērošanas torņa viņš vērīgi nopēta apvārsni, bet nesaredz neko līdzīgu dūmiem. Arborētisks, smalks vārds. Mūsu arborētiskie senči, mēdza sacīt Kreiks. Tupēja kokos un ķēzīja virsū saviem ienaidniekiem. Visas lidmašīnas, raķetes un bumbas ir tikai šī primātu instinkta izvērsums.
Ja nu es nomirstu te, šajā kokā? — viņš domā. Vai tad es būšu saņēmis, ko pelnījis? Kāpēc? Vai kāds vispār mani atradīs? Un kas par to, ja atradīs? Ai, skaties, vēl viens mironis! Tad ta notikums. Mētājas uz katra sola. Jā, bet šitais ir kokā. Nu, un kas tur liels?
"Es vis neesmu šāds tāds mironis," viņš skaļi saka.
Skaidrs, ka ne! Mēs katrs esam unikāls! Un ikviens miris cilvēks ir miris savā īpašā veidā! Tātad, kurš vēlas dalīties domās par nāvi — pats savos īpašajos vārdosī Džimīj, izskatās, ka tu gribi runāt, tad sāc pirmais!
Ak, mocības! Vai šī ir šķīstītava, un, ja tā, tad kāpēc tik ļoti atgādina pirmo klasi?
Pāris stundu lēkmjveidīgi nosnaudies, viņš dodas tālāk un no pēcpusdienas negaisa paslēpjas kāda plēbu dzīvokļa paliekās. Tur nav neviena, ne miruša, ne dzīva. Tad viņš turpina ceļu, klibatu klabatu, tagad pielikdams soli, virzīdamies uz dienvidiem un tad uz austrumiem, uz piekrastes pusi.
Viņš uzelpo, ticis uz Sniegavīra Zivju Takas. Nevis pagriežas pa kreisi, sava koka virzienā, bet gan klibo tālāk uz ciematu. Viņš ir noguris, grib gulēt, tomēr vajag nomierināt kreikerus — parādīt, ka viņš atgriezies sveiks un vesels, paskaidrot, kāpēc bijis prom tik ilgi, nodot vēsti no Kreika.
Šim nolūkam vajadzēs sagudrot kādus melus. Kā Kreiks izskatījās? Es viņu neredzēju, viņš bija krūmā. Liesmojošā krūmā, kāpēc ne? Par sejas pantiem labāk izteikties nekonkrēti. Taču viņš deva dažus rīkojumus: man jāsaņem divas zivis nedēļā — nē, lai ir trīs —, kā arī saknes un ogas. Varbūt derētu pievienot arī jūraszāles. Viņi zinās, kuras ir ēdamas. Un krabjus — nevis sauszemes krabjus, bet citus veidus. Viņš pasūtinās tos sautētus, pa ducim vienā reizē. Tas tak nebūs par daudz prasīts-.
Pēc tikšanās ar kreikeriem viņš novietos slēptuvē savu jauno pārtiku, paēdis un tad nosnaudīsies ierastajā kokā. Pēc tam jutīsies atspirdzis, smadzenes strādās labāk, un viņš spēs izdomāt, ko lai dara tālāk.
Kādā ziņā — tālāk? Tas ir pārāk sarežģīti. Bet, ja pieņem, ka ir vēl citi cilvēki, tādi paši kā viņš — tie, kas laiž dūmus, — tad viņš gan vēlētos izskatīties kaut cik ciešami, pirms ar tiem tiekas. Viņš nomazgāsies — šoreiz varētu riskēt un iebrist peldbaseinā —, tad uzvilks vienu no tīrajiem pretsaules krekliem, ko atnesis līdzi, varbūt mazliet apcirps bārdu ar naža mazajām šķērītēm.
Sasodīts, viņš ir aizmirsis paņemt līdzi kabatas spogulīti! Kretīns!
Tuvojoties ciematam, viņš izdzird neparastas skaņas — savādu dūdošanu, augstas un zemas balsis, gan vīriešu, gan sieviešu, — tās harmoniski skandē divas notis. Tā ir nevis dziedāšana, bet drīzāk deklamācija. Pēc tam šķinda, vairāki džinksti, būkšķis. Ko viņi dara? I.ai kas tas būtu, agrāk viņi to nav darījuši nekad.
Lūk, demarkācijas līnija, smirdīgā, bet neredzamā, ķīmiskā čuru siena, ko vīrieši ik dienu atjauno. Sniegavīrs pārkāpj tai pāri, piesardzīgi dodas uz priekšu, palūr no krūma aizsega. Tur tie ir. Viņš žigli saskaita galvas — ir vairums jauno un visi vecie, atskaitot piecus, — tie droši vien piecatā aizlikusies uz mežu kopoties. Viņi puslokā sēd ap grotesku figūru, putnubiedēklim līdzīgu tēlu. Uz to fokusēta visa uzmanība: neviens pat nepamana, ka Sniegavīrs ir iznācis no krūmiem un klibodams tuvojas.
leeee, sīc sievietes.
Auti, dūc vīrieši.
Vai tas ir Dievs, palīdzi? Nevar būt! Pēc tam kad Kreiks bijis tik piesardzīgs, pieprasījis, lai šie ļaudis būtu tīri un brīvi no jebkādas tamlīdzīgas infekcijas! Un no Sniegavīra viņi par to nudien nav dzirdējuši ne vārda. Tas nevar būt noticis.
Kling! Dzink-dzink-dzink-dzink. Būkš. Ieee-aīīī.
Nu viņš redz sitamo instrumentu grupu. Instrumenti ir automašīnas riteņa disks un metāla stienis — tie rada šķindu — un tukšu pudeļu virtene, kas šūpojas koka zarā un tiek dzinkstināta ar pavārnīcu. Būkšķ eļļas kanna, dauzīta ar kaut ko tādu, kas izskatās pēc gaļas āmuriņa. Kur viņi to visu ņēmuši? No pludmales, bez šaubām. Sniegavīram šķiet, ka viņš redz sava bērnudārza ritma grupu no senseniem laikiem, tikai bērni ir lieli un zaļacaini.