Выбрать главу

Ber kas tas tāds — šī statuja vai putnubiedēklis, vai kas nu tas ir? Tam ir galva un noskrandušu drēbju ķermenis. Un pat sava veida seja — viena acs darināta no oļa, otra ir melna, drusku atgādina burkas vāciņu. Pie zoda pielipināta veca birste.

Nu tie ir viņu ieraudzījuši. Pietrūkstas kājās, steidzas svei­cināt, ielenc. Visi laimīgi smaida; bērni smiedamies lēkā; dažas sievietes sajūsmā sit plaukstas. Tik daudz enerģijas viņi parasti nemēdz demonstrēt, lai kāds būtu iemesls.

"Snicgavīr! Sniegavīr!" Tie maigi pieskaras viņam ar pa­šiem pirkstu galiņiem. "Tu esi atgriezies pie mums!"

"Mēs zinājām, ka varam tevi pasaukt un tu mūs sadzirdēsi un atgriezīsies."

Tātad tas nav bijis nekāds Dievs, palīdzi. Bet gan Sniegavīr.

"Mēs izveidojām tavu attēlu, lai tas palīdzētu mūsu bal­sīm nonākt pie tevis."

Sargies no mākslas, mēdza sacīt Kreiks. Līdzko viņi sāks nodarboties ar mākslu, mums būs nepatikšanas. Pēc Kreika domām, jebkura veida iztēles simboli signalizētu par pagrimumu. Pēc tam viņi izgudrotu elkus, bēres, kapa ziedojumus, pēcnā­ves dzīvi, grēku, rakstību, karaļus, tad verdzību un karu. Snicgavīrs alkst viņiem pavaicāt, kuram pirmajam radusies doma uztaisīt diezgan sakarīgu Sniegavīra faksimilu no burkas vā­ciņa un birstes. Taču ar to būs jāpagaida.

"Skatieties! Sniegavīram virsū ir puķes!" (To sauc bērni, kas pamanījuši viņa jauno, puķaino sarongu.)

"Vai mēs arī varam dabūt tādas puķes?"

"Vai tavs ceļojums uz debesīm bija grūts?"

"Arī puķes, mums arī puķes!"

"Kādu vēsti mums sūta Kreiks?"

"Kāpēc jūs domājat, ka es biju debesīs?" Sniegavīrs jautā pēc iespējas neitrāli, reizē vandīdamies pa leģendu failiem savā atmiņā. Kad viņš ir pieminējis debesis? Varbūt stāstījis kādu teiksmu par Kreika izcelsmi? Jā, tagad viņš atceras. Viņš bija piešķīris Kreikam pērkona un zibens bultas. Dabīgi, viņi pie­ņem, ka Kreiks noteikti atgriezies mākoņu valstībā.

"Mēs zinām, ka Kreiks dzīvo debesīs. Un mēs redzējām virpuļvēju — tas aizgāja uz to pašu pusi, kur tu."

"Kreiks to tev atsūtīja — lai palīdzētu tev pacelties no zemes."

"Tagad, kad esi bijis debesīs, tu esi gandrīz kā Kreiks."

Labāk neiebilst, tomēr nevar arī ļaut viņiem palikt pie ticī­bas, ka viņš prot lidot: agrāk vai vēlāk viņi varbūt prasīs to parādīt. "Virpuļvējš sacēlās tādēļ, lai Kreiks varētu nolaisties no debesīm," Sniegavīrs paskaidro. "Viņš lika vējam nonest sevi lejā. Nolēma nepalikt tur, jo saule svelmēja pārāk karsti. Tāpēc ne jau tur es ar viņu tikos."

"Kur viņš ir?"

"Burbulī," Sniegavīrs patiesīgi atbild. "Tur, no kurienes mēs atnācām. Viņš ir Parodīzē."

"Tad iesim un satiksimies ar viņu!" saka viens no lielāka­jiem bērniem. "Mēs zinām ceļu. Mēs atceramies."

"Jūs nevarat ar viņu tikties," Sniegavīrs attrauc mazliet par asu. "Jūs viņu nepazītu. Viņš ir pārvērties par augu." No ku­rienes nu ir tas? Sniegavīrs ir ļoti noguris un zaudē pavedienu.

"Kādēļ lai Kreiks pārvērstos par barību?" noprasa Ābra­hāms Linkolns.

"Tas nav ēdams augs," Sniegavīrs atbild. "Drīzāk tas ir koks."

Mulsi skatieni. "Viņš runā ar tevi. Kā viņš runā, ja jau ir koks?"

To būs grūti paskaidrot. Viņš ir pieļāvis naratīvu kļūdu un jūtas tā, it kā būtu zaudējis līdzsvaru kāpņu augšgalā.

Viņš pūlas pie kaut kā pieturēties. "Tam kokam ir mute."

"Kokiem nav mutes," saka viens no bērniem.

"Bet, paskat," iejaucas kāda sieviete — Kiri Kundze, Sakadžavija? "Sniegavirs ir savainojis kāju." Sievietes vienmēr jūt viņa apjukumu un cenšas to kliedēt, mainot tematu. "Mums viņam jāpalīdz."

"Atnesīsim viņam zivi! Vai tu tagad vēlētos zivi, Sniega­vīr? Mēs lūgsim, lai Oriksa dod mums zivi, kas mirtu tevis labad."

"Tas būtu jauki," viņš uzelpodams atbild.

"Oriksa grib, lai tev ir labi."

Drīz viņš guļ zemē, un viņi visapkārt murrā. Sāpes atlai­žas, tomēr par spīti viņu lielajām pūlēm tūkums pilnībā ne­pazūd.

"Brūce laikam bijusi dziļa."

"Vajadzēs vēl."

"Vēlāk mēģināsim atkal."

Viņi atnes zivi, jau izceptu un ietītu lapās, un līksmi vēro, kā Sniegavīrs ēd. Ēst nemaz negribas tik stipri — vainīgs dru­dzis —, tomēr viņš cenšas, jo negrib kreikerus nobiedēt.

Bērni jauc nost viņa tēlu, sadala to sastāvdaļās, ko iece­rējuši aiznest atpakaļ uz liedagu. Sievietes viņam paskaidro, ka tā mācījusi Oriksa: kad lieta izmantota, to vajag atdot atpakaļ sākotnējai vietai. Sniegavīra tēls ir padarījis savu: tagad, kad īstais Sniegavīrs atkal ir viņu vidū, nav iemesla saglabāt to otro, mazāk vērtīgo. Sniegavīrs jūtas savādi, noraugoties, kā viņa bijusī bārda, viņa bijusī galva pa daļām aizceļo prom, bērnu roku nesta. Liekas, it kā viņš pats būtu saraustīts gabalos un izkaisīts.

Sprediķis

"Šurp bija atnākuši vēl daži citi, tādi paši kā tu," saka Ābrahāms Linkolns, pēc tam kad Sniegavirs centīgi notiesājis zivi. Viņš zviln, atbalstījies pret koka stumbru; pēda tagad viegli kņud kā notirpusi; viņš ir miegains.

Snicgavīrs uztrūkstas no snaudiena. "Tādi paši kā es?"

"Ar otru ādu kā tev," paskaidro Napoleons. "Un vienam uz sejas bija spalvas kā tev."

"Un vēl otram bija spalvas, bet ne pārāk garas."

"Mēs nodomājām, ka viņus atsūtījis Kreiks. Tāpat kā tevi."

"Viena bija sieviete."

"Viņu droši vien bija atsūtījusi Oriksa."

"Viņa oda zili."

"Zilo krāsu mēs neredzējām — otrās ādas dēļ."

"Bet viņa oda ļoti zili. Vīrieši sāka viņai dziedāt."

"Mēs dāvājām viņai ziedus un signalizējām ar peņiem, bet viņa neatsaucās ar prieku."

"Vīrieši ar otrajām ādām neizskatījās laimīgi. Viņi izskatījās dusmīgi."

"Mēs gājām pretī, lai sasveicinātos, bet viņi aizskrēja prom."

Snicgavīrs var to iztēloties. Skats uz šiem pārdabiski mierīgajiem, muskuļotajiem vīriešiem, kas tuvojas en masse, dziedādami savas neparastās melodijas, zaļās acis gail, zilie peņi šūpojas unisonā, abas rokas izstieptas uz priekšu kā butafori­jas filmā par zombijiem, — tas noteikti būs radījis bažas.

Sirds Sniegavīram tagad sitas ļoti strauji — vai nu aiz satraukuma, vai aiz. bailēm, vai aiz abiem iemesliem kopā. "Viņiem rokās kaut kas bija?"

"Vienam bija tāda skaļa nūja kā tev." Sniegavīra vīruspistole nav redzama: ieroci viņi acīmredzot atceras no agrā­kiem laikiem, kad gāja prom no Paradīzes. "Bet viņi ar to netrokšņoja." Kreika Bērni nav zaudējuši nenieka no savas aukstasinības, jo neaptver, ko tas viss nozīmējis. Varētu no­domāt, ka viņi tērgā par trušiem.

"Kad viņi atnāca?"

"Ak, varbūt vakar."

Veltīgi izvaicāt viņus par pagātnes notikumiem: viņi ne­skaita dienas. "Kurp viņi aizgāja?"

"Te, pa liedagu. Kāpēc viņi no mums bēga, o Sniegavīr?"

"Varbūt viņi izdzirda Kreika balsi," ieminas Sakadžavija. "Varbūt viņš tos sauca. Uz delmiem viņiem bija tādas pašas spīdīgas lietas kā tev. I.ietas, ar kurām klausīties Kreikā."

"Es viņiem pajautāšu," Sniegavīrs paziņo. "Aiziešu un ap­runāšos. Rīt. Tagad pagulēšu." Viņš pieslienas kājās, saviebjas no sāpēm. Uz pēdas vēl nedrīkst stipri atspiesties.

"Mēs iesim tev līdzi," saka vairāki vīrieši.

"Nē. Manuprāt, tā nebūtu laba doma."

"Bet tu vēl nejūties tik vesels," iebilst Ķeizariene Žozefīne. "Vajag pamurrāt vairāk." Viņa izskatās noraizējusies: starp acīm parādījusies sīka krunciņa. Tāda izteiksme ir neparasta viņu nevainojamās, gludajās sejās.