Sniegavīrs padodas, un ap viņa kāju satupst jauna murrātāju komanda — šoreiz trīs vīrieši un viena sieviete; acīmredzot nosprieduši, ka vajag stipras zāles. Viņš pūlas sajust atbildes vibrāciju sevī, prātodams — ne jau pirmo reizi —, vai šī metode ir veidota tā, lai palīdzētu tikai kreikeriem. Tie, kas nemurrā, cītīgi vēro operāciju; daži klusu sarunājas, un pēc kādas pusstundas pie darba ķeras jauna komanda.
Sniegavīrs nespēj atslābināties šajā skaņā tā, kā vajadzētu, jo gribot negribot iejūtas nākotnē. Domas joņo; aiz pievērtajiem plakstiem zibsnī un saduras iespējas. Varbūt viss būs labi, varbūt svešinieku trijotne ir labsirdīga, saprātīga, ar labiem nodomiem; varbūt viņam izdosies parādīt svešiniekiem kreikerus pienācīgā gaismā. Tomēr var arī gadīties, ka šie jaunpienācēji uzskatīs Kreika Bērnus par dīvainiem, mežonīgiem vai necilvēcīgiem un tāpēc draudīgiem.
Prātā šaudās tēli no senas vēstures, attēli no Asinīm un Rozēm: Cingishāna galvaskausu kaudze, kurpju un briļļu grēdas no Dahavas, degošās, līķu pilnās baznīcas Ruandā, krustnešu aplenktā Jeruzaleme. Aravaku indiāņi, kas sveic Kristoforu Kolumbu ar ziedu vītnēm un augļu veltēm, priekā smaidīdami, nezinādami, ka drīz tiks noslepkavoti vai piesieti zem gultām, kurās tiks izvarotas viņu sievietes.
Bet kādēļ iztēloties visļaunāko? Varbūt tic cilvēki ir aizbaidīti, varbūt pārcēlušies uz citurieni. Varbūt viņi ir slimi un mirst.
Vai varbūt ne.
Pirms viņš izlūko apkārtni, pirms dodas tajā, kam īstais nosaukums — kā viņš tagad saprot — ir misija, derētu teikt kreikeriem kādu runu. Tādu kā sprediķi. Pasludināt dažus baušļus, Kreika atvadu vārdus viņiem. Tiesa, baušļi viņiem nav vajadzīgi: lieki un pat nesaprotami būtu jebkādi tev nebūs, jo tas viss jau ir ieprogrammēts. Nav jēgas piekodināt viņiem nemelot, nezagt, nepārkāpt laulību vai neiekārot. Viņi nesaprastu domu.
Tomēr derētu viņiem kaut ko pateikt. Atstāt dažus vārdus, ko viņiem paturēt atmiņā. Vēl labāk — kādu praktisku padomu. Derētu pateikt, ka viņš, iespējams, neatgriezīsies. Ka tie pārējie, tie ar otrajām ādām un spalvām, nav Kreika sūtīti. Ka skaļo nūju tiem vajadzētu atņemt un iemest okeānā. Derētu piekodināt: ja tie cilvēki kļūs varmācīgi — O Sniegavīr, lūdzu, kas tas ir — varmācīgi? — vai mēģinās izvarot (Kas tas ir — izvaroti) sievietes vai spīdzināt (Kas tas ir?) bērnus, vai centīsies piespiest citus strādāt savā vietā…
Bezcerīgi, bezcerīgi. Kas tas ir — strādāt? Strādāt nozīmē kaut ko ražot — Kas tas ir — ražoti — vai audzēt — Kas tas ir — audzēt? — vai nu tāpēc, ka cilvēki tevi nositīs, ja tu to nedarīsi, vai tāpēc, ka tie maksās tev naudu, ja tu to darīsi.
Kas ir naudai
Nē, neko tamlīdzīgu nevar sacīt. Kreiks jūs uzmana, viņš pateiks. Oriksa jūs mīl.
Tad acis aizveras, un viņš jūt, ka tiek maigi pacelts, nests, atkal pacelts, atkal nests, turēts uz rokām.
15.nodaļa
Pēdas nospiedums
Sniegavīrs pamostas pirms ausmas. Viņš nekustīgi guļ, ieklausīdamies, kā nāk paisums, švīks švāks, švīks švāks, sirdspukstu ritmā. Viņš tik labprāt noticētu, ka vēl ir aizmidzis.
Austrumos pie apvāršņa plešas pelēcīga dūmaka, kuru tagad izgaismo rožaina, nāvīga blāzma. Savādi, ka šī krāsa vēl arvien šķiet maiga. Viņš raugās tajā ar aizgrābtību; cita nosaukuma tam nav. Aizgrābtība. Sirds ir sagrābta un aiznesta prom, it kā to būtu nolaupījis kāds liels, plēsīgs putns. Kā gan pasaule pēc visa notikušā vēl var būt tik skaista? Tāpēc, ka ir. No piekrastes torņiem skan putnu ķērcieni un klaigas, kurās nav nekā cilvēciska.
Pāris reižu viņš dziļi ievelk elpu, paraugās lejup uz zemi, lai redzētu, vai tur nav kādu savvaļas dzīvnieku, nokāpj no koka, vispirms nolikdams uz zemes veselo pēdu. Ieskatās cepurē, izkrata laukā skudru. Vai par vienu atsevišķu skudru var sacīt, ka tā ir dzīva jebkādā jēgpilnā šī vārda nozīmē vai arī svarīga tā ir tikai saistībā ar savu skudrupūzni? Veca Krcika mīkla.
Pa liedagu viņš aizklibo līdz ūdens malai, nomazgā pēdu, jūt sāls dzēlienu: laikam ir bijis augonis, pa nakti pārtrūcis, brūce tagad šķiet liela. Apkārt spindz mušas, gaidot izdevību nolaisties.
Pēc tam viņš aizklibo atpakaļ līdz kokiem, noraisa puķaino palagu, pakarina zarā: lai netraucē. Viņš ietērpsies vienīgi beisbola cepurītē, lai saule nežilbina acis. Saulesbrilles atstās tepat: vēl ir agrs, tās nebūs vajadzīgas. Būs jāuztver katra kustību nianse.
Sniegavīrs uzčurā virsū sienāžiem un nostalģiski noskatās, kā tie aizsprakst prom. Šis ieradums jau ieiet pagātnē — kā mīļākā, kura, saredzama pa vilciena logu, māj ardievas un reizē tiek nepielūdzami rauta atpakaļ telpā, laikā, tik ātri.
Viņš aiziet pie paslēptuves, atver to, padzeras ūdeni. Pēda sāp, ka bail, brūce atkal apsārtusi, potīte pietūkuši: tas, kas tur ieviesies, ir pārspējis gan Paradīzes kokteili, gan kreikeru dziedniecības māku. Viņš uzsmērē brūcei antibiotiku želeju, tikpat bezjēdzīgu kā dubļi. Par laimi, ir aspirīns; tas apslāpēs sāpes. Viņš norij četras tabletes, sakošļā pusi Triecienstieņa, lai iegūtu enerģiju. Pēc tam izņem vīruspistoli, pārbauda virtuālo patronu aptveri.
Tam viņš nav gatavs. Viņš nejūtas vesels. Viņam ir bail.
Varētu taču arī palikt tepat un gaidīt, kas notiks tālāk.
Ak, mīlulīt! Tu esi mana vienīgā cerība.
Sniegavīrs soļo pa liedagu uz ziemeļiem, līdzsvaram izmantodams nūju, pēc iespējas turēdamies koku pavēnī. Debesis kļūst gaišākas, ir jāpasteidzas. Tagad viņš saredz dūmus, kas stīdz augšup tievā strūklā. Vajadzēs kādu stundu vai vairāk, lai tiktu līdz turienei. Tie ļaudis nezina, ka viņš ir šeit; zina par kreikeriem, bet ne par viņu, tāpēc negaidīs. Tā viņam ir vislabākā izdevība.
Viņš klibo no viena koka pie nākamā, izvairīgs, balts, izgudrots. Meklēdams savējos.
Smiltīs vīd cilvēka pēdas nospiedums. Tad vēl viens. Tie nav skaidri, jo smiltiste sausas, tomēr nekādu šaubu nevar būt. Un nu parādās vesela virtene, kas ved lejup pie ūdens. Vairākas dažāda lieluma pēdas. Tur, kur smiltis kļūst mitras, viņš nospiedumus saredz labāk. Ko šie ļaudis darījuši? Peldējušies, ķēruši zivis? Mazgājušies?
Kājās tiem bijušas kurpes vai sandales. Te viņi tās noāvuši, te uzvilkuši atkal. Sniegavīrs iespiež savu veselo pēdu mitrajās smiltīs līdzās vislielākajam pēdas nospiedumam: tas ir sava veida paraksts. Līdzko viņš paceļ pēdu, iedobums piepildās ar ūdeni.
Tagad viņš saož dūmus, sadzird balsis. Viņš iet zagšus, it kā staigātu pa tukšu māju, kurā vēl var būt cilvēki. Ja nu tie viņu ierauga? Spalvainu, kailu jukušo, kam galvā beisbola cepure un rokā vīruspistole. Ko tie darītu? Kliegtu un bēgtu? Uzbruktu? Priekā un brālīgā mīlā vērtu viņam pretim apskāvienus?
Sniegavīrs paglūn no lapu aizsega: tur ir tikai trīs, sasēduši ap ugunskuru. Viņiem ir vīruspistole, KopDroKorpusa dienesta ierocis, taču tas guļ zemē. Viņi ir kalsni, izskatās kā nobružāti. Divi vīrieši — viens brūns, otrs balts — un sieviete, kam āda tējas krāsā; vīrieši ir tropu haki drānās, standarta formastērpā, ber netīrā; sievietei mugurā kaut kāda formastērpa paliekas — medicīnas māsa, uzraudze? Reiz acīmredzot bijusi glīta, pirms tik stipri nokritusies svarā; tagad stiegraina, mati kā apsvilusi salmu slota. Visi trīs izskatās pārguruši.
Viņi kaut ko cep — kaut kādu gaļu. Skunnotu? Jā, re, kur aste, tur tālāk, zemē. Laikam nošāvuši. Nabaga radījums.
Sniegavīrs sen nav jutis ceptas gaļas smaržu. Vai tāpēc viņam asaro acis?