— To nu nav vērts paturēt prātā. Paies vēl ne mazums laika, iekams gudrība kļūs par visu Zemes cilvēku īpašumu. Gudrība un reizē ar to — patiesa smalkjūtība un savstarpējo attiecību harmonija.. Tas būs vislielākais sasniegums laikmetā, kas tikai nupat ir sācies. Taču, kā man šķiet, pat pēc gadu simteņiem cilvēku savstarpējās attiecībās vēl būs atsevišķas «anomālijas». Ikviens no mums ir pārāk sarežģīts, bet tas, kā domājams, nav nemaz tik ļauni.
— Bez šaubām, jums taisnība, — īvs domīgi sacīja. — Un tomēr.. Skolās šiem jautājumiem tiek veltīta liela uzmanība.
— Velta gan. . Bet tik un tā pirms visiem nopietniem pārbaudījumiem — gan pirms atbildīgiem izmēģinājumiem, gan gatavojoties darbam ārpusplanētas stacijās — nākamo radošo kolektīvu locekļi iziet psiholoģiskās saderības pārbaudi. Es atkārtoju: ikviena cilvēka intelekts ir bezgala neizdibināms, neaptverams, turklāt tas slēpj sevī kaut kādās formās arī neskaitāmu pagājušo paaudžu pieredzi ar to pozitīvajām un negatīvajām pusēm.. Dažu paaudžu īsās dzīves laikā nav iespējams to visu radikāli pārveidot, nav iespējams ar skolas audzināšanas sistēmu vien — kaut arī tā būtu ļoti pilnīga — strikti norobežoties no pagātnes reminiscencēm.
— Rem, jūs visai augstu nevērtējat pašreizējās paaudzes tikumiskās īpašības?
— Vērtēju tā, kā ir pelnījušas … Esmu reālists un neticu brīnumiem. Būtu jocīgi, ja gaidītu, ka nedaudz vairāk kā simt gados uz Zemes radīsies jauna — visnotaļ ideāla — ģenerācija. Sajā jomā ir paveikts jau krietni daudz, taču jādara vēl neizmērojami vairāk. Esmu strādājis ar daudziem cilvēkiem un labi zinu, cik tālu viņi ir no šī ideāla, uz kuru ir orientēta pašreizējā audzināšana skolā. Protams, tas viss tikpat lielā mērā attiecas arī uz mani pašu.
— Bet kur jūs, Rem, strādājāt pirms Antarktikas projekta? Zinu, ka esat piedalījies ekspedīcijās uz Marsu..
— Tas bija sen, agrā jaunībā..— Rems pavīpsnāja. — Esmu beidzis vienu no Zemes vecākajām kalnu akadēmijām — Ļeņingradā. Pēc tam vairākus gadus strādāju par ģeofiziķi Jaunzēlandē. Tur sāku interesēties par planētas dzīļu enerģiju, un tā nu kļuva par manu galveno specialitāti. Strādāju pa lielākajai daļai rajonos, kur darbojās vulkāni, — Kamčatkā, Japānā, Javas salā, Sicīlijā. «Dzēsu» vulkānus… Piedalījos ģeotermālo elektrostaciju celtniecībā Sibīrijā, Tibetā, Ugunszemē. Gadu pavadīju uz Mēness, biju divās ekspedīcijās uz Marsu. Redziet, tā ir piemiņa no otrās ekspedīcijas.. — Rems pārvilka ar plato plaukstu sev pār seju. — Apsaldēju. Taču ģeotermālā stacija uz Marsa zināmā mērā ir arī mans auklējums. Pēdējos gadus — Vispasaules Zinātņu Akadēmijā: izstrādāju Antarktikas eksperimenta projektu un vēl vienu projektu, kuru mēs drīz iesniegsim Nākotnes plānošanas Visaugstākajai Padomei. .
— Kas tas ir par projektu? — Ivs jautāja, pagriezies pret savu ceļabiedru, jo Rems piepeši bija spēji aprāvies.
— Kaut kas noticis, — Rems teica ieklausīdamies. — Tie ir motori. Iepriekš nebija dzirdami.
— Droši vien avions sācis bremzēt un motoru troksnis panāk mūs. Drīz būs Kergelēnā. .
— Bet kāpēc uz tablo nav signāla?
Tomēr tajā pašā brīdī tablo iegaismojās: parastais brīdinājums par nosēšanos, meteoroloģiskais ziņojums, informācija par gaidāmajiem reisiem no Kergelēnas aerodroma.
— Aviona kapteinis nokavējās ieslēgt tablo vismaz par pusminūti! — Rems nogrozīja galvu.
— Vai jūs esat vadījis avionu? — īvs apvaicājās.
— Jā. Un kosmosa kuģus arī. Taču jūs man jautājāt par pēdējo projektu … Tas ir domāts nākamajam gadsimtam. Iespējams, ka pat vēl tālākiem laikiem. Pavisam īsi izsakoties, tas ir projekts, kā izmantot planētas dzīļu enerģiju, lai izlabotu šādas tādas ģeogrāfiskas «kļūdas». Kā jums, Iv, labi zināms, noteiktā dziļumā no Zemes virsmas atrodas īpaša plastiska zona — mēs to saucam par astenosfēru. Tur notiekošie procesi nosaka jūras ieplaku veidošanos un kalnu rašanos. Ja ar superdziļiem urbumiem un pa šahtām nokļūsim līdz šai zonai, mūsu rokās būs kalnu veidošanās atslēga. Vai jūs varat iedomāties? Būs iespējams paātrināt dažu teritoriju pacelšanu un citu iegremdēšanu. Tā, piemēram, īsā laika posmā varēsim nosusināt plašus piekrastes seklos šelfa rajonus, kas apjož kontinentus, un tādējādi ievērojami palielināt sauszemes lietderīgo platību. Būs iespējams bez pūlēm mainīt lielām upēm noteču virzienu, varēs iegremdēt daļu Zemes tuksnešu joslas un tur izveidot ne visai dziļas iekšējās jūras. Ar vārdu sakot, šī projekta realizācija dos ļaudīm neizsmeļamas iespējas dažādi pārveidot planētas vaigu. Bet nākamās paaudzes neizbēgami sadursies ar šādu pārkārtojumu nepieciešamību. Kaut vai, piemēram, Sahāra. Simt gados cilvēki atkarojuši tik tikko desmit procentu tās platības. Viss pārējais joprojām ir tuksnesis, kur nav viegli strādāt un ir grūti dzīvot. Bet ja Sahāras centrā izveidotu jūru.. Jāpiebilst, ka par to rakstīja jau divdesmitajā gadsimtā.
— Jā.. Bet tad arī Virakam ir par ko palauzīt galvu … — ieminējās Ivs.
— Es zinu. . Zinu arī to, ka akadēmiķis Vilens nebūs tamlīdzīga projekta drīzas realizācijas piekritējs.
— Vai jūs uzskatāt mūs par konservatoriem?
— Nebūt ne.. Tomēr tādu pārveidojumu sekas ir pārāk nopietnas. Ir ne vien neskaitāms daudzums plusu, droši vien būs arī mīnusi. Tas viss jāņem vērā, jāapsver, jāapspriež. Turklāt izdevumi, milzīgais enerģijas patēriņš.. Ar avotiem, kas ir uz Zemes, pagaidām nepietiek … Es atkārtoju: tas ir darbs nākamajām paaudzēm. Daudzām paaudzēm..
Salonā kļuva tumšāks. Avions ielidoja mākoņos, kas desmit mēnešus gadā klāja debesis virs Kergelēnas.
KERGELENA
Kergelēnā viņus sagaidīja ar viesuļvētru. Pirmās negantās dienvidu vēja brāzmas uzklupa viņiem jau lidostā. Ivs un Rems ar pūlēm pārvarēja tos dažus desmitus metru klajuma, kas šķīra aviona pieturvietu no pazemes lidostas metāla korpusa. Gandrīz horizontālas auksta lietus šaltis plītēja seju. Līdz ar lietu viesulis trieca sīkas ledus drumslas, un tās kapāja seju kā smilšu strūklas. Kājas slīdēja slapjā žurgā, kas klāja lidlauka gludo betonu. Vakara nokrēslis, vēja ātrumā skrejoši,
zemu noslīguši mākoņi, tuksnesīgs, akmeņains līdzenums, kas nolaideni guma lejup uz dienvidiem, uz okeānu. . Tikai signāluguņu virtenes lidlaukā un blāvas spuldzes pie ieejas lidostas ēkā atgādināja par cilvēka klātbūtni šajā sveloši aukstajā, akmeņainajā tuksnesī, kuru caurcaurēm savā varā bija sagrābusi ledainā auka. Iekšā aiz divējiem vējtveriem Kergelēnas lidostas zemajās telpās valdīja ierastais mājīgums — siltums, neredzamu spuldžu spilgtā gaisma, pūkaini paklāji, mīksti atzveltņi, metālā un kristālā mirdzoši bāri.
Kamēr Ivs un Rems gaidīja metro vagoniņu, kam vajadzēja viņus nogādāt Viraka bāzē Dienvidu ciematā, niknās brāzmas saplūda nepārtrauktos viesuļa auros. Cauri skaņu izolatoriem tie ielauzās iekšā, likdami vibrēt sienām un gaiteņos un hallēs izliktajām milzīgajām krāsaino diapozitīvu plāksnēm ar arhipelāga ainavām. Taču diapozitīvos zaigoja saule, dzirkstīja okeāna zilais spogulis, klintis ietina viršu violetā dūmaka, turpretī aiz lidostas metāla sienām šajā brīdī viss grima necaurredzamā, kaucošā padebešu, lietus un sniega tumsībā.
Startēja avions, ar kuru Ivs un Rems bija atlidojuši, pēc tam vēl viens, bet tad dežurants, kas parādījās reizē uz vairākiem ekrāniem, pavēstīja tukšajām zālēm par Kergelēnas lidostas slēgšanu.
— Kamēr beigsies viesuļvētra, — dežurants paskaidroja un piemiedza ekrānā īvam ar aci.