Skaņa… Skaņa!
Viņš pieslējās sēdus, ieklausījās. Atkal skaņa, attāluma un biezo sienu klusināta skaņa, līdzīga noklīduša kaķēna ņaudēšanai… gaužām bērna raudām…
Nē, laikam tikai izklausījās. Acīmredzot viņš jau sāk jukt prātā. Četrus gadus viņš ir izturējis, atlikušos sešus te nāksies pavadīt tam brīvprātīgajam cietumniekam, kas ieņems viņa vietu. Viņš dzird skaņas, kuru nav; tā ir droša pazīme, ka sākušies psihiski traucējumi.
Taču skaņa atlidoja no jauna.
Viņš piecēlās, apģērbās, piegāja pie spoguļa. Nē, seja, kas no tā raudzījās pretī, nebija maniaka seja: tā bija satraukta, iekritušiem vaigiem, bet ne trula, ne ārprāta izķēmota.
Atkal ieraudājās bērns.
Viņš iegāja aparātu telpā, paraudzījās uz pulti. Šautra joprojām regulāri palēcās, uz mirkli sastinga un atkrita atpakaļ.
— Bunda-1! Bip-bip-bop! …
Šeit viss bija kārtībā. Viņš atgriezās guļamistabā un sāka saspringti klausīties. Kaut kas… kāds balsī raudāja rītausmas krēslā virs klusu plūsmojošā ūdens. Kas tas bija, kas?
Ar neklausīgiem pirkstiem atbīdījis bultu, viņš pagrūda durvis un trīcēdams nostājās uz sliekšņa. Skaņa metās'viņam virsū, apņēma viņu, pieglaudās, iebrāzmoja sirdī. Viņam aizcirtās elpa. Beidzot ar pūlēm atrāvies no durvju aplodas, viņš iedrāzās noliktavā un ņēmās.bāzt kabatās cepumus.
Durvīs viņš pakrita, taču sāpju nejuta, pielēca kājās un, nemeklēdams ceļa, nemanīdams, ka šņukst aiz laimes, metās skriet turp, kur balsnīja krastmalas oļi. Pie paša ūdens, kas laiski līda virsū akmeņiem, viņš apstājās, acīm starojot, plaši izpleta rokas, un kaijas, simti kaiju sāka riņķu riņķiem laidelēties pār viņu. Tās ķēra no izstieptās rokas cepumus, rosījās smiltīs pie viņa kājām, švīkstināja spārnus, spalgi klaigāja…
Putnu kliedzienos viņš sadzirdēja tuksnesīgo salu dziesmu, mūžīgās jūras himnu, mežonīgu, gavilējošu melodiju — dzimtās Zemes balsi.
DEBESIS, DEBESIS
Viņš plaši atvāza lietās čuguna durtiņas, ielūkojās ugunsizturīgajā krāsns vēderā un dziji nopūtās. Gluži kā raudzītos kosmiskā kuģa mašīnu nodalījumā. Tur, aiz durtiņām, jābūt liesmām un dārdoņai, bet viņpus uguns — zvaigznēm. Grīda zem kājām dreb. Viņam mugurā svārki ar sudraba pogām, uz apkakles un uzplečiem — mazas sudraba komētas.
— Nu paskat tik! — pie auss atskanēja bļāviens. — Atkal tu, tiklīdz atvēri durtiņas, uzreiz apstulbi. Kas tad šai krāsnī tik neparasts?
Svārki ar sudraba pogām un komētām izgaisa, palika tikai notaukots balts halāts. Grīda zem kājām vairs netrīcēja, tikai tās dēļi čīkstēja. Zvaigznes nodzisa, it kā to nekad nebūtu bijis.
— Nekas, mesjē Trabo.
— Tad klausies! Iekurini uguni, kā tiki mācīts.
— Tūlīt, mesjē Trabo.
Viņš paņēma klēpi smaržīgu priežu zaru, iebāza tos krāsnī un ar garu dzelzs kruķi pastūma dziļāk. Tad salasīja no grīdas kādus desmit mazus, sveķainus priežu čiekurus un pa vienam tos iesvieda turpat, pašā vidū. Un domīgi aplūkoja savu roku darbu. Raķete, uzpildīta ar priežu skujām un čiekuriem. Kādas muļķības!
— Zil!
— Tūlīt, mesjē Trabo!
Viņš steigšus grāba priežu zarus, sprunguļus, nelielas pagalītes un bāza krāsnī, kamēr tā bija stāvgrūdām pilna. Nu, tā, viss gatavs.
Tagad, lai uzlidotu, kuģim vajadzīga tikai viena dzirkstele. Kādam tur pašā augšā modri jāraugās, vai visa Zemes komanda izklīdusi, vai kādu neķers liesma, kas tūdaļ izlauzīsies no sprauslām. Lūk, veikla, prasmīga roka viegli pieskaras purpursar- kanai pogai. Un tūlīt pat zem kājām sākas rēkoņa, spēcīga drebēšana, un kuģis.traucas augšup — sākumā lēnām, tad arvien ātrāk, ātrāk, ātrāk…
— Tīrais negals! Atkal blenž kā pārakmeņojies! Kāpēc gan liktenis man uzsūtījis tādu tūļu!
Trabo aizmetās viņam garām, iegrūda krāsnī degošu papīra vīstokli un aizcirta durtiņas. Pēc tam, bargi saraucis melnās, pinkainās uzacis, pagriezās pret savu palīgu.
— Zil Riu, tev ir jau sešpadsmit, vai ne?
— Jā, mesjē Trabo.
— Tātad tu esi jau pietiekami pieaudzis un tev jāsaprot: lai maize izceptos, šai peklē jābūt pamatīgam karstumam. Tādēļ ir vajadzīga uguns. Bet, lai būtu uguns, tā jāiededzina. Vai es pareizi runāju?
— Jā, mesjē Trabo, — zēns nokaunējies piekrita.
— Tad kāpēc tu liec man to atkārtot tūkstoš reižu?
— Es esmu stulbenis, mesjē Trabo.
— Ja tu būtu vienkārši stulbenis, viss būtu saprotams un es tev piedotu. Dievs kungs jau tāpēc rada muļķus, lai cilvēkiem būtu, ko žēlot.
Trabo apsēdās uz pilna, miltiem apbiruša maisa, ar spalvaino roku pievilka zēnu sev klāt un tēvišķīgi turpināja:
— Tavas domas klaiņo kā atraidīts mīlētājs kaut kur pa svešu malu. Pasaki man, draudziņ, kas vina ir?
— Viņa?
— Nūjā, tā meitene, tas dievišķīgais radījums, kas tev sagrozījis galvu.
— Nekādas meitenes nav.
— Nav? — Trabo bija no tiesas izbrīnījies.
— Tu mokies, ciet, un te nav iejaukta meitene?
— Nē, mesjē.
— Par ko tad tu sapņo?
— Par zvaigznēm, mesjē.
— Simttūkstoš velnu! — Trabo bezpalīdzīgi noplātīja rokas un mēmā lūgšanā pievērsa skatienu griestiem. — Maiznieka māceklis. Un par ko viņš sapņo? Par zvaigznēm!
— Es neko nevaru ar sevi izdarīt, mesjē.
— Skaidrs, ka nevari. Tev ir tikai sešpadsmit. — Trabo zīmīgi paraustīja plecus. — Es uzdošu tev divus jautājumus: kā lai cilvēki dzīvo, ja neviens neceps maizi, un kas lidos uz zvaigznēm, ja pasaulē vairs nebūs cilvēku?
— Nezinu, mesjē.
— Starp zvaigznēm lido kosmiskie kuģi, — Trabo turpināja. — Bet kāpēc? Tikai tāpēc, ka uz Zemes ir dzīvība. — Viņš noliecās un paņēma garu jo garu, lieliski izceptu maizes klaipu ar zeltainu garoziņu. — Bet dzīvību uztur, redz, kas!
— Jā, mesjē.
— Tu domā, man negribētos paceļot starp zvaigznēm? — Trabo jautāja.
— Jums, mesjē? — Zils izbolīja acis.
— Protams. Bet es esmu jau vecs un sirms un ar savu darbu tāpat kļuvis slavens. Ir daudz kas tāds, ko es neprotu darīt un nekad vairs arī neiemācīšos. Taču es esmu meistars: es cepu lielisku maizi.
— Jā, mesjē.
— Un neaizmirsti, — Trabo izteiksmīgi padraudēja ar pirkstu, — tā nav vis kaut kāda
elektriskā ceptuvē mašīnas iejaukta pļecka. Nē, tā ir īsta maize, pēc labākās sirdsapziņas ar dzīvām cilvēka rokām gatavota. Un es cepu to rūpīgi, ar mīlestību — tur tas noslēpums. Katrā cepienā es ielieku daļiņu savas dvēseles. Tādēļ jau arī esmu meistars. Vai tu saproti?
— Saprotu, mesjē.
— Redzi, Zil, cilvēki nāk šurp ne tikai vienkārši nopirkt maizi. Protams, uz izkārtnes virs mana loga ir teikts: «Pjērs Trabo, maiznieks.» Un nekas vairāk. Taču tas tā pieklājas. Jo kas tad izceļ īstu meistaru? Sevis nelielīšana!
i— Jā, mesjē Trabo.
'— Tiklīdz es attaisu krāsni, pa visu ielu plūsmo karstas maizes smarža — un tūlīt no malu malām pie manis steidzas ļaudis ar groziņiem. Vai zini, kāpēc, Zil? Tāpēc, ka viņiem ir smalka garša un viņiem kļūst nelabi no tiem jēlajiem ķieģeļiem, ko dod laukā elektriskā ceptuve. Un viņi nāk šurp pirkt manas mākslas augļus. Vai es pareizi runāju?
— Jā, mesjē.
— Tad esi mierīgs: kādreiz arī tu kļūsi par meistaru. Un pagaidām aizmirsīsim zvaigznes: tās nav tādiem kā mēs.
Trabo piecēlās no maisa un sāka apkaisīt cinkoto galdu ar plānu miltu kārtiņu.