«ESI VIENMĒR TĀDS, LAI MAN NEBŪTU PAR TEVI JĀKAUNAS!»
Viņa māte un pulkvedis Pinē jau sen bija miruši, bet līdz pat savai pēdējai stundai viņi lepojās ar Zilu: viņš taču bija kļuvis par kapteini.
Viņš bija stūrmanis, otrais pilots, pēc tam pirmais, un viņa vieta bija kuģa priekšgalā, kā viņš vienmēr tika sapņojis, un viņš patiešām iegremdējās neaptveramajā zvaigžņu pasaulē, kuru tā mīlēja. Ritmiski mijās miega, atpūtas un darba stundas, un, kad viņš strādāja, viņa sirdi allaž pildīja nerimstoša sajūsma par to, ko nācās redzēt, novērot, izpētīt.
Bet tagad viņš to visu bija apmainījis pret brīvprātīgu ieslodzījumu kuģa dzīlēs, un ap viņu vairs nebija nekā — tikai blāvas sienas no titāna kausējuma un ar papīriem apkrauts galds.
Katrā nomoda brīdī, katrā ' atpūtas brīdī un nereti arī miegam atrautā brīdī viņš atbildēja uz jautājumiem, pieņēma lēmumus, izdarīja ierakstus speciālās grāmatās, izpildīja tūkstošiem oficiālu veidlapu. Kā mēdz teikt, viena vienīga papīru smērēšana.
SLundu pēc vakariņām:
— Lūdzu piedošanu, kapteini Tas resnītis no Diseldorfas atkal piedzēries līdz nejēdzībai. Iesita stjuartam, kurš mēģināja viņu vest pie prāta. Lūdzu atļauju ieslodzīt viņu virssardzē.
— Atļauju.
Vai, ieslīgušu nemierīgā, trauslā miegā, kāds viņu sparīgi krata aiz pleca:
— Lūdzu piedošanu, kaptein! Desmitajai un vienpadsmitajai sprauslai saplaisājusi blīve. Lūdzu atļauju atslēgt enerģiju uz divām stundām, kamēr tiks izdarīts remonts.
— Atļauju. Lai dežurējošais stūrmanis paziņo man koordinātes, tiklīdz varēsiet turpināt lidojumu.
Pēc divām stundām atkal krata aiz pleca:
— Lūdzu atvainot par traucējumu, kaptein! Remonts pabeigts. Lūk, mūsu koordinātes.
Jautājumi.
Veidlapu aizpildīšana.
Lūgumi, ziņojumi, prasības, notikumi, lēmumi, atbildes, rīkojumi, pavēles. Ne minūtes miera.
Un atkal papīri.
— Lūdzu piedošanu, kaptein! Divi pasažieri, Viljams Arčers un Mēriona Vaita, vēlas salaulāties. Kad jums būtu ērtāk izdarīt ceremoniju?
— Vai medicīnisko apskati viņi ir izgājuši?
— Jā, kaptein.
— Gredzeni līgavainim ir?
— Nē, kaptein.
— Noskaidrojiet precīzus izmērus un izsniedziet viņam gredzenus no kuģa krājumiem par parasto cenu — divdesmit dolāriem.
— Un kad notiks ceremonija, kaptein?
— Pēc divām stundām. Paziņojiet man, vai viņiem šis laiks ir piemērots.
Un atkal papīri. Divas dzimšanas apliecības un to kopijas, divas apliecības par emigrāciju, divas medicīniskās izziņas, divas atļaujas iebraukšanai. Trīs laulības apliecības kopijas — Zemes valdībai, Sīriusa valdībai un Kosmiskā dienesta pārvaldes Uzskaites daļai. Un oriģināleksemplārs jaunlaulātajiem.
Un tā bez gala, visvisādas lietas, kādas vien var iedomāties, lielas un sīkas, jebkurā dienas un nakts laikā, bez kādas atelpas. Kad kuģis pēc ilga lidojuma beidzot nosēdās, kaptejnis vienīgais kāpa lejup pa trapu grīļīgiem soļiem, galva viņam reiba no pastāvīgā nervu sasprindzinājuma un neizgu- lēšanās, un neviens par to nebrīnījās, it kā tam tā būtu jābūt. Brīžiem viņam uzmācās kārdinājums iesniegt raportu ar lūgumu pazemināt viņu dienesta pakāpē, taču
«ESI VIENMĒR TĀDS, LAI MAN NEBŪTU PAR TEVI JĀKAUNAS!»
«Rēgs» nosēdās Batalbarā, uz Sīriusa sistēmas planētas Deiseda. Lidojums bija ildzis divsimt astoņdesmit piecas Zemes diennaktis.
Kad bija nokārtotas visas ar nosēšanos saistītās formalitātes, kapteinis Zils Riu nokāpa no kuģa un kā pa miglu vilkās uz Krečmera māmuļas viesnīcu. Tā tas bija iegājies, un tā rīkoties ieteica vislabākie psihologi.
Kuģa komandierim nepieciešams dziļš, atspirdzinošs miegs, turklāt ilgs un nepārtraukts. Taču visupirms viņam vajag pilnīgi atbrīvoties no jebkurām domām par kuģi, par lidojumu un visu, kas ar to saistīts. Viņam jābūt tādā noskaņojumā, lai varētu iemigt mierīgā, saldā miegā un nogulēt vismaz diennakti. Tādēļ viņam jāizmet no galvas visas nesenās rūpes un jāpatveras pašam savā debesu paradīzes stūrītī.
Krečmera māmuļa, kuplkrūtainā viesnīcas saimniece, kas bija dzimusi Bavārijā, draudzīgi viņam pamāja.
— Kapteini Riu kungs! Priecājos jūs redzēt. Vai pasniegt jums visu kā parasti?
— Jā, lūdzu, Krečmera kundze.
Viņš iegāja istabā aiz bāra. Lielajā, ļaužu pilnajā un trokšņainajā restorānā sēdēja kuģu komandieri, kuri bija nosēdušies jau pirms vairākām dienām un paspējuši atgūties no lidojuma. Bet istabiņa aiz bāra bija skaņas necaurlaidīga, tajā, spilveniem apkrautos guļamkrēslos izstiepusies, pusnemaņā gulēja vēl trīs tādi paši kapteiņi kā viņš. Zils viņus neuzrunāja. Un viņi ar Zilu nesasveicinājās, acīmredzot pat nemanīja viņa ierašanos. Viņi jau klauvēja pie paradīzes vārtiem.
Drīz vien Krečmera māmuļa atnesa viņam glāzi tīra, stipra, mazliet uzsildīta ruma, kam bija pievienoti daži pilieni kanēļeļļas. Zils Riu atlaidās guļamkrēslā, ierīkojās ērtāk un ļāvās ilgi gaidītajam mieram.
No garšvielām bagātinātā ruma pa ķermeni izplūda siltums un mazliet reiba galva. Klusums aizspieda viņa plakstus. Lēnām, lēnītiņām viņš attālinājās no sava briesmīgā noguruma un iegāja tajā otrajā pasaulē.
Zemnieces ar sārtām, platām sejām, galvā mež- ģīņotas aubītes, rokās groziņi. Garas dzelzs pannas slīd pa smaržīgiem priedes pelniem un iznirst no krāsns, pilnas ar maizes klaipiem — gariem, plakaniem, apa|iem, pītiem.
Skanīgi čivina sieviešu balsis, pārcilādamas ciema jaunumus, un gaisā virmo vārdos neaprakstāmais degošu sveķainu zaru un tikko ceptas maizes aromāts.
Debesis, debesis…
AIZMIRŠANĀS KRĒSLS
Tie divi nezināja, ka Džensens stāv aiz durvīm. Ja viņiem kaut mirkli būtu ienācis prātā, ka tur, tumsā, kāds viņus noklausās, cenzdamies nepalaist garām nevienu vārdu, viņi nekavējoties būtu rīkojušies visai enerģiski. Taču viņiem nebija ne mazāko aizdomu. Džensens bija piezadzies pie durvīm nedzirdamiem soļiem, slīdēdams kā ēna, un par viņa atrašanos šeit liecināja vienīgi viegla gaisa kustība, viņam elpojot. Tādēļ viņi sarunājās, pareizāk sakot, strīdējās pilnā balsī, asākajos brīžos pat kliedzot.
'Gaiteņa dziļajā tumsā Džensens bija piespiedis ausi pie apmēram collu platās spraugas, pa kuru lauzās ārā gaisma. Un, kaut gan viņš saspringti klausījās, asinīm pieplūdušo acu caururbjošais skatiens visu laiku bija vērsts turp, no kurienes viņš bija atnācis. Mājā valdīja pilnīgs klusums, taču Džensens bija piesardzīgs: ja nu piepeši (kas zina!) gaitenī parādās cilvēks, piemēram, kalpotājs, kas iet tādā pašā kaķa gaitā kā viņš? Viņu nedrīkst notvert, viņš nekādā ziņā nedrīkst ļaut sevi atkal saņemt ciet. Kad viņi izbēga, tas dul- nais Hammels nogalināja sargu, un, kaut arī viņš, Džensens, netika šāvis, tik un tā viņu uzskatīs par līdzdalībnieku. Starp citu, tam nebija lielas nozīmes. Viņam jau tā bija piespriests augstākais soda mērs par slepkavību, un izpildīt cilvēkam nāvessodu var tikai vienreiz. Bet viņš neatgriezīsies nāvinieku kamerā — nekad! Galva viņam strada, un puiši, kam galva strādā, pie karātavām nenonāk.
Nežēlīga, salta apņēmība spīdēja Džensena acīs, kuras draudīgi urbās tumsā, kamēr viņš klausījās, kas notiek istabā.
Patlaban runāja resns vīrietis vidējos gados. Viņš pūlējās kaut ko iestāstīt distrofiķim līdzīgam tipam ar sirmiem matiem, kurš neparko negribēja saprast visvienkāršākās lietas. Strīda objekts bija mašīna. Resno sauca par Blenkinsopu. To otru viņš uzrunāja gan par Veinu, gan par doktoru. Mašīna, kuru Džensens ar pūlēm saskatīja pa durvju spraugu, bija dīvains pulēts priekšmets un mazliet atgādināja skaitļotāja paneli, kas papildināts ar tādu kā matu žāvējamo aparātu. Tā bija piestiprināta pie krēsla augstās atzveltnes, un resnais kabelis, kas izlocījās no tās, bija pieslēgts elektriskajam tīklam.