— Es jau tā domāju, ka jūs esat noziedznieks, — Veins sacīja. Viņa skatiens atrāvās no virvēm, ar kurām viņš bija sasiets, pārslīdēja aparāta spožajai virsmai un pievērsās cilvēkam ar cietsirdīgajiem sejas vaibstiem, kurš stāvēja viņa
priekšā. — Jūsu fotogrāfija bija ievietota rīta avīzes kopā ar jūsu līdzdalībnieku attēliem.
Jā, tie bijām mēs — es, Hammels, Zils un Krasts. Mēs devāmies dažādos virzienos. Un es pec viņiem neilgošos, pat ja nekad vairs viņus neredzēšu.:
— Avīzēs bija rakstīts, ka jūs sauc Henrijs Meinels Džensens, ka jūs esat bīstams noziedznieks, kas nogalinājis divus cilvēkus.
— Tagad jau trīs — es piežmiedzu arī to resnuli
— Ak Blenkinsopu — jūs viņu nogalinājāt?
— Jā, aizbāzu viņam rīkli uz visiem laikiem. Tas nemaz nebija grūti.
Veins klusēdams kaut ko pārdomāja. Beidzot viņš sacīja:
— Jūs par to tiksiet sodīts.
— Ha! — Džensens iesaucās, noliekdamies uz priekšu. — Paklausieties, doktor vai profesor, kas nu jūs esat, es dzirdēju visu par jūsu ģeniālo izgudrojumu. Resnais nebija muļķis, viņš bija gatavs noticēt, ka tas patiešām strādā tā, kā jūs stāstāt. Es jau no paša sākuma zināju, ka jūs nemelojat. Tas ir vareni! Jūs taču varat kļūt par manu krustmāti.
— Kādā veidā?
— Jūs palīdzēsiet manai dvēselei iegūt jaunu miesas būdu.
— Drīzāk es jūs redzēšu ellē velna nagos!
— Nu, nu, papucīt, nevajag skaisties! Tavs stāvoklis nav nekāds spožais, tāpēc neieteicu nieku dēļ meklēt kašķi! — Džensens pārbaudīja virvi, ar kuru viņa upura kājas bija piesietas pie krēsla. — Polismeņiem vajadzīgs mans ķermenis, tikai ķermenis un nekas vairāk. Viņiem gribētos redzēt to šūpojamies pie karātavām. Nu, lai notiek, viņi to dabūs — seju, pirkstu nospiedumus un visu pārējo. Jūs esat vienīgais cilvēks pasaulē, kam pietiek smadzeņu, lai aplaimotu visus <— dotu viņiem to, par ko viņi sapņo, un palīdzētu man tikt pie tā, kas nepieciešams man. Man taču nevajag neko vairāk kā tikai pieklājīgu, ne pārāk novalkātu ķermeni, par kuru policijai nebūtu nekādas intereses. Cik patīkami ir darīt cilvēkus laimīgus!
— Palieciet vien tajā pašā ķermenī, kas jums ir, — Veins sacīja. — Es esmu vecs un nāves nebaidos. Varat pievienot vēl vienu noziegumu tai kravai, kas guj uz jūsu sirdsapziņas, ja jums tāda vēl ir, bet no manis jūs tik un tā neko nepanāksiet.
— Paklau, papucīt! — Džensens novilka caur zobiem, un viņa acis kļuva ledaini saltas. — Vari tiepties, cik patīk, mani neiežēlināsi. Tajos laikos, kad biju idiots un ticēju godīgam darbam, es beidzu elektriķu kursus. Ja es agri vai vēlu neizštu- dierēšu to tavu mašīnu, tad mani patiešām vajag pakārt.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— To, ka es nozagšu kādiem mīlošiem vecākiem bērneli un pamēģināšu ar viņu: ja aparāt: darbosies — lieliski! Ja ne — vai mazums izmēģinājumu trusīšu spēlējas smiltiņās katrā pagalmā! Varbūt man vajadzēs divus, trīs, desmit bērneļus, bet agri vai vēlu es savu panākšu. Tā ka izvēlies — tava dzīvība vai viņu dzīvības?
— Jūs neuzdrošināsieties eksperimentēt ar bērniem.
— Neuzdrošināšos? Papucīt mīļo, es visu uzdrošināšos. Man taču nav, ko zaudēt, Viņi nevar mani pakārt desmit reižu, kā tiem droši vien gribētos
Viņiem neizdosies to izdarīt ne reizi — par to jau nu es parūpēšos. Bet bēguļot un slēpties līdz mūža galam es netaisos. Man atradīsies interesantāka nodarbošanās par slapstīšanos no policijas. Vari ticēt — es būšu gatavs uz visu, lai tiktu vaļā no okšķeriem.
Ar skatienu ieurbies Džensenā, Veins pārdomāja dzirdēto. Viņš vēl ne reizi nebija izmēģinājis savu aparātu pie cilvēka, bet zināja, ka tas darbosies tā, kā viņš paredzējis. Viņš bija pārliecināts, ka noteiktos apstākļos jābūt iepriekš paredzētajam efektam. Taču, iedomājoties, ka aparāts būs jāizmēģina, pakļaujoties šā pašapzinīgā neģēļa gribai, viņam burtiski pār visu miesu pārskrēja šermuļi. Jāuzsāk ar šo Džensenu strīds un jācenšas iegūt laiku — tieša atteikšanās neko nedos un var maksāt desmit nevainīgu cilvēku dzīvības.
— Es palīdzēšu jums savu iespēju robežās un cik atļaus mana sirdsapziņa, — Veins beidzot sacīja.
— Nu, tagad tu runā prātīgi, — Džensens atzinīgi noteica. Viņš izslējās visā augumā un no augšas raudzījās uz sasieto zinātnieku. — Spēlē ar mani godīgu spēli, un arī es spēlēšu godīgi. Tad mēs neviens nebūsim zaudētājs. Tikai, dieva dēļ, nemēģini mani apšmaukt! «— Viņš uzmeta Veinam lētas melodrāmas nelieša auksto skatienu. — Tavs automobilis ir garāžā. Es to ievēroju, kad aplūkoju šo būdu. Mēs paņemsim tavu aparātu un aizvedīsim uz vienu klusu vietiņu. Kad aparāts būs padarījis savu darbu un es vairs nebūšu tas, kas biju agrāk, es to sadauzīšu, bet tevi palaidīšu vaļā. — Tā kā Veins nebilda ne vārda, Džensens turpināja: — Man nepieciešams pieklājīgs uzvalks,
šito paltraku es pievācu kādā fermā. — Viņš riebīgi noķiķināja. — Bet par to gan nav jābēdā, es taču dabūšu ne tikai jaunu miesas būdu, bet arī drānas, kas to nosedz!
Veins joprojām ncizdvesa ne skaņas. Sēdēdams uz krēsla ar sasietām un pie ceļgaliem pievilktām rokām un virves saistītām kājām, viņš neatlaidīgi vēroja Džensenu. Vecā vīra sirmie mati sudrabaini mirdzēja aukstajā spuldžu gaismā.
Pa tam Džensens pievirzījās tuvāk krēslam, pie kura atzveltnes bija piestiprināts spoži pulētais aparāts.
— Tas man atgādina krēslu, uz kura sēdina nāviniekus. Jenkiji to sauc par aizmiršanās krēslu. Smieklīgi, vai ne? Kas attiecas uz mani, tad es, lai nebūtu uz tā jāsēžas pašam, nosēdināšu tajā šīs pasaules varenos.
Šis joks Džensenam likās tik asprātīgs, ka viņš ar baudu to atkārtoja vēl un vēl. Pēc tam pagriezās pret Veinu.
— Kur tu glabā savas piezīmes?
— Augšējā atvilktnē, — Veins ar galvas mājienu norādīja uz augstu metāla rakstāmgaldu.
Džensens piegāja pie tā un izvilka tur glabātos papīrus. Viņš rūpīgi izskatīja visus uzmetumus un paskaidrojumus: pēc viņa īsajām piezīmēm Veins saprata, ka nav pietiekami novērtējis noziedznieka tehnisko sagatavotību un apbrīnojamo spēju acumirklī uztvert zinātniskas teorijas būtību. Beidzot Džensens iebāza papīrus kabatā.
— Nu, tad ejam!
Klusā vietiņa bija iespaidīgu apmēru ēka, pamatīgi būvēta, bet ilgajos pamestības gados stipri nolaista. Tā atradās ļoti izdevīgā vietā — divu ceļu krustojumā, kādreiz biezi apdzīvota, bet tagad gauži panīkuša ciematiņa pašā centrā. Ļaudis steidzīgi gāja garām drūmajai, mauzolejam līdzīgajai celtnei, neuzmezdami tai ne skatiena, un tikai retumis pēc saules rieta kāds novēlojies ceļinieks klaudzināja pie tās durvīm.
Saimniece šajā nolaistajā savrupmājā bija nevīžīga sieviete ar milzīgām krūtīm un tādām acīm kā cūkai, kam iemācīti aritmētikas likumi. Veins atcerējās — kad viņi pirms divām dienām te ieradās pirmoreiz, tusnīgā sieviete nemaz nebija izbrīnījusies un ar drūmu padevību izpildīja Džensena rīkojumus. Acīmredzot šī nomaļā vietiņa bija labi zināma «veiksmes bruņiniekiem» un viņu vidū īpaši populāra tāpēc, ka par to nekā nezināja policija. Saimniece prata turēt mēli aiz zobiem un labi nopelnīja, kaut arī nemīlēja savu nodarbošanos un baidījās ar to saistītā riska.
Stāvēdams iesānis pie atvērtā loga ar Veina piezīmēm rokās un uzmanīgi vērodams ceļu, Džensens paziņoja:
— Šķiet, es esmu apjēdzis, kas par lietu. Man nav jāstājas kontaktā ar citiem radījumiem, tas ir, ar dzīvniekiem un pārējiem mūdžiem. Un kurš muļķis gan gribēs kļūt par kustoni? — Viņš vēlreiz pārlaida acis piezīmēm, tad atkal pievērsa skatienu ceļam: tur kaut kas bija viņu ieinteresējis.