Neaizmirstiet, ka vairākas stundas mēs ar drausmīgu muskuļu piepūli bijām pretojušies vēja milzīgajam spiedienam. Un piepeši spiediena vairs nebija. Man bija tāda sajūta, ka ķermenis pārplīsīs un pajuks uz visām pusēm. Likās, ka visi mana ķermeņa atomi atgrūž cits citu un tūlīt, tūlīt neatturami aiztrauksies izplatījumā. Taču tas ilga tikai vienu mirkli. Tuvojās katastrofa.
Kad vējš bija norimis un spiediens pavisam nokrities, sacēlās viļņi. Tie slējās stāvus, lēkāja, tie uzlidoja līdz padebešiem. Neaizmirstiet, ka no visām debess pusēm vējš pūta uz rāmuma centru. Tāpēc arī no visām debess pusēm šurp vēlās viļņi. Nebija vēja, kas tos apstādinātu. Tie izsprāga no okeāna kā no ūdens spaiņa dibena palaisti korķi. To kustībā nebija nedz kādas sistēmas, nedz secības. Tie bija traki, apsēsti viļņi. To augstums sasniedza vismaz astoņdesmit pēdas. Tie vispār nebija viļņi. Neviens mirstīgais neko tamlīdzīgu nebija redzējis.
Tās bija šļāces, baismīgas šļāces — un nekas vairāk. Astoņdesmit pēdu augstas šļāces. Astoņdesmit! Pat vairāk nekā astoņdesmit. Tās sitās augstāk par mūsu mastiem. Tās bija strūklas, sprādzieni. Tās bija piedzērušās. Tās krita visur, kā pagadījās. Tās sadūrās un grūstījās. Tās saskrējās un kā tūkstoš ūdenskritumi pašķīda uz visām pusēm. Tāds okeāns, kāds bija te, orkāna centrā, nevienam pat sapņos nav rādījies. Tas bija pilnīgs haoss. Anarhija. Satracinātas stihijas elle.
Kas notika ar «Mazo Zanniņu»? Es nezinu. Pagāns vēlāk man sacīja, ka viņš arī nezinot. Tā vārda pilnā nozīmē pārlūza uz pusēm, sajuka gabalos, saira skaidās, pārvērtās smelknē, izzuda. Es attapos, kad biju ūdenī un automātiski peldēju, kaut gan biju jau sācis grimt. Kā tas notika, man nav palicis prātā. Atceros, ka «Mazā Zanniņa» izjuka; tas droši vien notika tajā brīdī, kad es zaudēju samaņu. Lai nu kā, bet es biju ūdenī, un vienīgais, ko varēju darīt, bija turēties, kaut gan sevišķas cerības neloloju. Atkal pūta vējš, viļņi bija kļuvuši mazāki un vēlās kā parasti, un es sapratu, ka ciklona centrs ir pāri. Par laimi, apkārt nemanīja haizivis. Orkāns bija izklīdinājis nesātīgo baru, kas bija ielencis kuģi ar līķiem un rijis līķus.
«Mazā Zanniņa» sašķīda gabalos ap dienas vidu, bet pēc pāris stundām es uzdūros lūkas vākam. Visu laiku gāza lietus, es ieraudzīju šo vāku pavisam nejauši. Pie gredzena bija piesiets virves gals, un es sapratu, ka noturēšos vismaz dienu, ja vien neatgriezīsies haizivis. Trīs stundas, bet varbūt vēl mazliet vēlāk, kad es, stingri pieķēries pie vāka un aizvēris acis, no visa spēka pūlējos dziļi elpot un vienlaikus nesarīties ūdeni, man izklausījās, it kā es dzirdētu balsis. Lietus bija mitējies, vējš un jūra norimuši. Nepilnas divdesmit pēdas no manis, pieķērušies pie cita lūkas vāka, peldēja kapteinis Udūzs un pagāns. Viņi cīnījās par vāku, vismaz francūzis cīnījās.
— Paien moir!x — es izdzirdēju viņu iespiedzamies un ieraudzīju, ka viņš iesper kanakam.
Kapteinis Udūzs bija pazaudējis visu savu apģērbu, palikušas bija tikai smagās, rupjās kurpes. Spēriens bija nežēlīgs, jo trāpīja pagānam pa muti un gandrīz vai apdullināja viņu. Es gaidīju, ka kanaks atbildēs ar to pašu, taču viņš drošības labad papeldēja pēdas desmit tālāk. Katru reizi, kad viļņi piedzina viņu tuvāk francūzim, tas, abām rokām turēdamies pie vāka, atspēra kanaku nost un nolamāja viņu par melno pagānu.
— Es iešu un nolaidīšu tevi dibenā, tu baltais lops! — es uzkliedzu.
Es neizpildīju savus draudus tikai tāpēc, ka jutos pārāk noguris. Jau iedomājoties vien, ka_ būs jasaņemas un jāpeld pie viņa, man kļuva nelabi. Tāpēc es pasaucu kanaku un piedāvāju viņam turēties pie mana vāka. Viņš teica man, ka viņu saucot Otoo (izrunā o-to-o) un ka viņš esot
1 Melnais pagāns. (Franču v.) dzimis Bora-Bora salā, kas atrodas vistālāk Sadraudzības salu rietumos. Kā vēlāk uzzināju, viņš pirmais atradis vāku un, pēc kāda laika sastapis kapteini Udūzu, uzaicinājis viņu glābties kopā, bet kapteinis viņu par šiem pūliņiem aizspēris prom.
Tā es pirmo reizi sastapu Otoo, Viņš nebija kauslis. Viņš biļa patīkams, maigs un laipns, kaut gan turpat vai sešas pēdas garš un muskuļots kā gladiators. Viņš nebija kauslis, bet nebija arī gļēvulis. Viņa krūtīs pukstēja lauvas sirds, un vēlāk es nereti redzēju viņu riskējam tādos gadījumos, kad man nebūtu pieticis drosmes. Es gribu teikt, ka Otoo, lai gan nebļja kauslis un vienmēr vairījās no ķildām, nekad arī neatkāpās briesmu priekšā. Bet jums vajadzēja redzēt Otoo, kad viņš sāka rīkoties! Es nemūžam neaizmirsīšu, kā viņš apstrādāja Billu Kingu. Tas notika Vācu Samoa. Bills Kings bija izdaudzināts amerikāņu flotes smagā svara čempions. Viņš bija zvērs, nevis cilvēks, īsts gorilla, viens no tiem neaptēstajiem skandālu cēlējiem, kuriem visa gudriba ir dūrēs. Viņš sāka ķildu un divas reizes iespēra Otoo, bet pēc tam vienu reizi iesita viņam, iekams kanaks atskārta, ka nu ir jāsit pretī. Manuprāt, nebija pagājušas ne četras minūtes, kad Bills Kings bija pārvērsts par nelaimīgu četru ielauztu ribu, sadragāta apakšdelma un izmežģītas lāpstiņas īpašnieku. Otoo nebija nekādas sajēgas par boksa mākslu. Viņš sita, kā prata, un Bills Kings nogulēja aptuveni trīs mēnešus, kamēr atkopās no tovakar Apijas krastā saņemtajiem sitieniem.