— Ardievu, Cārlij! Man ir beigas! — es tikko spēju izdvest.
Es zināju, ka tās ir beigas, ka pēc brīža es celšu rokas un laidīšos dibenā.
Bet Otoo iesmējās un teica:
— Es tev parādīšu jaunu triku. Tai haizivij kļūs slikta dūša.
Kad haizivs grasījās peldēt man klāt, Otoo ienira aiz manis.
— Pagriez mazliet pa kreisi! — viņš uzsauca. — Tur uz ūdens ir virve. Pa kreisi, kungs, pa kreisi!
Es mainīju kursu un peldēju uz priekšu. Biju jau gandrīz bez samaņas. Kad biju satvēris virvi, no šonera atskanēja kliedziens. Otoo vairs nebija redzams. Brīdi vēlāk viņš parādījās virs ūdens. Abas plaukstas bija norautas, no stuburiem šļācās asinis.
— Otoo! — viņš paklusi uzsauca. Un viņa skatiens pauda to pašu mīlestību, kas skanēja viņa balsī.
Tikai tagad vienīgo reizi, savas dzīves pēdējā mirklī, viņš nosauca mani šajā vārdā.
— Ardievu, Otoo! — viņš izkliedza.
Tad viņu parāva zem ūdens, bet mani uzvilka uz klāja, kur es kapteiņa rokās zaudēju samaņu.
Tā aizgāja no dzīves Otoo, kurš bija mani izglābis, padarījis par cilvēku un pēc tam atkal izglābis. Mēs satikāmies orkāna rīklē un šķīrāmies haizivs rīklē. Starp šiem notikumiem bija pagājuši septiņpadsmit gadi, un es droši varu apgalvot, ka melnādaino un balto cilvēku nekad nav saistījusi tāda draudzība. Ja Jehova savos augstumos patiešām ir visu redzošs, tad Otoo, vienīgajam pagānam no Bora-Bora salas, viņa valstībā nebūs pēdējā vieta.
baismīgās Zālamana salas
Nav vis tukšas valodas, ka Zalamana salas esot dieva pamests salu puduris. Bet, no otras puses, atradīsies pasaule arī vēl sliktākas vietiņas. Tomēr nepieredzējušam jaunpienacējam, kam trūkst uz paša ādas pārbaudītas izpratnes par to, kas ir cilvēki un dzīve bez likuma, Zālamana salas tiešām var rādīties baismīgas.
Pilnīga taisnība, ka drudzis un dizentērija tur plosās bez mitas, mudžētmudž no riebīgām ādas slimībām, bet pats gaiss tur piesātināts ar indi, kas iesūcas ikvienā ādas pora, brūcē vai nobrāzumā, radīdams ļaundabīgus trumus, tiesa arī, ka daudzi spēcīgi cilvēki, kuri tomēr tur izsprukuši nāvei no zobiem, atgriežas dzimtenē kā pilnīgi grausti. Tāpat pilna tiesa un taisnība, ka iezemieši Zālamana salās if īsti mežoņi, kas kārīgi rij cilvēka gaļu un aizrautīgi kolekcionē cilvēku galvas. Pēc viņu izpratnes, viscildenākais sporta veids ir uzklupt cilvēkam, kas uzgriezis muguru, un ar manīgu tomahauka triecienu atšķelt tam mugurkaulu no smadzeņu pamatnes. Nenoliedzama patiesība, ka dažās salās, nu, piemēram, Malaitā, starpcilšu darījumos kredīta un debeta norēķinus aplēš pēc izdarītajām slepkavībām. Galvas ir maiņas tirdzniecīfjas objekts, un balto cilvēku galvas skaitās sevišķi vērtīgas. Bieži vien kāds ducis ciematu sāk krāt mantas «kopkatlā», bagātinādami to mēnesi pēc mēneša, līdz pēdīgi kāds dūšīgs karavīrs ceļ priekšā baltā cilvēka galvu, svaigi cirstu un asinīs pilošu, tā pieteikdams savas neapstrīdamās tiesības uz kopkrājumu.
Viss minētais tiešām ir taisnība, un tomēr atrodas baltie, kas nodzīvojuši Zālamana salās gadu desmitus un atkal ilgojas pēc tām, ja aizbraukuši no turienes. Cilvēkam tikai jābūt piesardzīgam un arī veiksmīgam, lai nodzīvotu ilgu mūžu Zālamana salās; bez tam viņam vēl jābūt īstā kaluma vīram. Viņa dvēselei jānes dziji iespiests baltā cilvēka nenovēršamības zīmogs. Viņam pašam jābūt liktenīgi nenovēršamam. Nepieciešams, lai viņam piemistu daļa dižmanīgas nevērības pret dzīves sīkumiem, zināma da|a kolosālas pašpārliecības un pie tam rases egoisms, kas liek nešaubīgi ticēt, ka viens vienīgs baltais katru mīļu dieniņu ir pārāks par tūkstoš melnādām, bet svētdienās spēj tikt galā pat ar diviem tūkstošiem nēģeru. Jo šīs ir tās īpašības, kas balto cilvēku padarījušas nenovēršamu. Ak jā, vēl kas — baltajam cilvēkam, kurš grib būt nenovēršams, ne vien vajag nicināt zemākas sugas radījumus un augstu vērtēt pašam sevi, bet viņš arī nekādā ziņā nedrīkst būt apveltīts ar izcilu iztēles spēju. Viņam nav vajadzīga prasme iedziļināties melno, dzelteno vai brūno ļautiņu iedzimtajās dotībās, paražās un gara spējās, jo ne jau šādā veidā baltā rase ieminusi savu ķēnišķīgo ceļu ap visu pasauli.
Bertijs Ārkraits nebija nenovēršams. Viņš bija pārmērīgi jūtelīgs, pārāk smalki noskaņots, un viņam piemita par daudz spilgta iztēle. Pasaule viņam nozīmēja visai daudz. Pārlieku emocionāli Bertijs uztvēra visu, kas notika ap viņu. Tālab vispēdīgā vieta pasaulē, kur viņam būtu derējis nokļūt, bija tieši Zālamana salas. Viņš'jau arī neieradās šeit ar nodomu apmesties uz dzīvi. Piecas nedēļas ilga pakavēšanās starp diviem tvaikoņa reisiem, viņš sprieda, pilnīgi apmierināšot pirmatnības alkas, kādas viņš juta vibrējam savas būtības dzīlēs. Vismaz tā viņš stāstīja tūristēm uz «Makembo» klāja, kaut arī izteicas citiem vārdiem; un dāmas viņu godināja kā varoni, jo viņas taču bija lēdijas un tūristes, tālab viņam lemts iepazīties vienīgi ar drošo dzīvi uz «Makembo» klaja,_ kamēr tvaikonis savā gaitā līkumoja starp Zālamana salam.
Uz kuģa atradās vēl kāds vīrietis, par kuru šīs lēdijas nelikās ne zinis. Tas bija sīks, sarucis vīrelis ar izžuvušu ādu sarkankoka krāsā. Nav svarīgi, ar kādu uzvārdu viņš bija ierakstīts tvaikoņa pasažieru sarakstā, bet viņa otrā iesauka — kapteinis Malu — bija vārds, kuru no pat Jaun- hanoveras līdz Jaunhebridu salām melnādainie piesauca savos pesteļos un ar kuru brīdēja nerātnus bērneļus, lai iedzītu tiem bijāšanu. Viņš prata saimnieciski izmantot mežoņus un mežonību, un no drudža un mocībām, no snai- deru šāvieniem un uzraugu pātagu plīkšķiem viņš bija sev sapūlējis, naudā vērtējot, piecus miljonus žāvētu jūras gurķu, sandalkoku, pērienu un bruņurupuču vāku, palmu riekstu, kopras, ganību, tirdzniecības punktu un plantāciju veidā. Kapteiņa Malu mazajam pirkstiņam, kas pie tam vēl bija lauzts, piemita vairāk nenovēršamības nekā visam Bertija Ārkraita augumam. Un tomēr — tūristēm taču nebija citas mērauklas, pēc kuras vērtēt, kā vien ārējais veidols, un Bertijs tiešām bija glīts vīrietis.