Ja mēs to nebūtu izdarījuši tai brīdī, mums, iespējams, nebūtu izdevies parādīt neko, tāpēc ka šie trīs aģenti varēja saiet ciešāk kopā un aizsegt mūsu skatienam šimpanzi. Kā pērtiķis viņš bija samērā garš, taču līdz Džonam Veinam* viņam bija tālu.
Jūrnieks, kas bija pasviedis tauvu un pēc tam pats izlēcis no laivas, izskatījās matrozim par vecu. Pie stūres sēdošais bija vēl vecāks, bet viņam bija mugurā kaut kas līdzīgs virsnieka formai, un es pajautāju Igi- jam, kā tādu lai sauc. Viņš paskaidroja, ka tas esot mičmanis.
Pērtiķis izrāpās malā kā jau pērtiķis — pa tauvu un apsēdās uz koka bluķa, pie kura bija piesieta laiva. Vispirms viņš noslaucīja muti ar roku, tad ar kāju, un man vajadzēja mudīgi pavērst kameru pret laivu, jo pērtiķis, it īpaši vīriešu kārtas pārstāvis, kas tuvplānā slauka muti ar kāju, nav īsti piemērots, lai to aplūkotu visi ģimenes locekļi.
Vecākais jūrnieks, ko turpmāk es saukšu par mičmaņi, izkāpa krastā un sacīja:
«Vai ir labāk, Pan?»
Pērtiķis pamāja ar galvu. Tad vecais mičmanis uzrunāja otru atbraucēju:
««Kuks» aizgāja bez mums, Hepij.»
«Mēs tagad esam beztermiņa krasta atvaļinājumā, Pērtiķi,» teica Hepijs. «Komandieriem atļauts noenkuroties tikai kara bāzēs.»
Es izlauzos uz priekšu, piebāzu šimpanzēm pie deguna mikrofonu un jautāju:
«Vai taisnība, ka jūs protat runāt, Mem?»
Vienu brīdi man šķita, ka viņš neatbildēs, īstenībā veselu minūti es domāju, ka viņš atņems man mikrofonu un piespiedīs to apēst. Tas ir vienīgais, ko es neesmu darījis ar mikrofonu.
Tad viņš pasmaidīja — vismaz tā likās — un teica:
«Jūs acīmredzot neatradāt nekā labāka, tādēļ nosaucāt mani par Memu. Mani sauc Pans Satiruss. Bet kā jūs?»
Es nosaucu savu vārdu. Nekad nebūs par ļaunu palaist savu vārdu ēterā pēc iespējas biežāk. Pēc nelielas pauzes es vaicāju:
«Kā jūs tā sākāt runāt?»
Brīdi viņš domāja.
«Jautājums vietā, mister Danhem. Bet, ja es jautātu to pašu jums, ko jūs atbildētu?»
Tādu, kas sešpadsmit gadus nav šķīries no mikrofona, tik viegli no sedliem neizsi- tīsi.
«Tādēļ, ka manā ģimenē visi prata runāt, pie tam ne pirmo gadu. Bet kā jūsu ģimenē?»
Viņš atkal apveltīja mani ar smaidu.
«Manējā, teiksim, nepievērsa tam uzmanību. Jums ir skaidrs?»
Tad viņš paraustīja plecus. Labāk viņš nebūtu to darījis: kad pērtiķa rokas un pleci sakustējās, man iešāvās prātā, ka viņš nav pat pieķēdēts.
Mičmanis, ko sauca par Pērtiķi, — ir nu gan vārdiņš! — teica:
«Ko tas tips tev, Pan, piesienas? Hepij, maķenīt pamērcē viņu ūdenī.»
«Nevajag,» teica pērtiķis. Bija brīnum jauki sarunāties ar pērtiķi. Viņam bija tāda pati izruna kā, atceros, Rūzveltam. Bez tam vēl varēja saklausīt Bronksas akcentu. «Viņam taču jāpelna maize. Jautājiet visu, ko vēlaties, mister Danhem.»
Makmagons, vecākais no FIB aģentiem — jādomā, speciālaģents, — kā skaldīt noskaldīja:
«Nekādu jautājumu, kas attiecas uz valsts drošību! Ne vārda par kosmosa kuģi vai par … par «Kuku»!»
Šimpanze atkal pasmīnēja. Pat zirgu skriešanas sacīkšu uzvarētājam, kurš man vien- gad iekampa dibenā, bija mazāki zobi.
«Jūs nebeigsiet runāt? Es gribēju sacīt — ja jau esat sācis?»
«Es saprotu, ko jūs gribat teikt,» atbildēja šimpanze. «Baidos, ka atbildēšu ar «nē».»
Bet tad es, Bils Danhems, sāku svārstīties. Protams, tikai īsu brīdi.
«Sakiet man, — ceru, jūs neiebildīsiet, ja saukšu jūs vārdā, — Pan, vai visi pērtiķi sarunājas savā starpā? Es gribu teikt, vai eksistē šimpanžu valoda?»
Viņš ielūkojās man tieši acīs, un es piemirsu viņa zobus un plecus. Sai mirklī es atkal jutos kā žurnālistu kursu absolvents, kas bruņots ar labu angļu valodu un ideāliem. Viņam bija šausmīgi skumjas acis.
«Vai jums nav gabaliņš košļājamās gumijas, mister Danhem?» viņš jautāja. «Man mutē ir nelaba garša.»
Igijs ārpus kadra iespieda man saujā košļājamās gumijas plāksnīti. Tas Igijs ir slīpēts. Kā asistents pat pārāk slīpēts. Būs
jāpieskata. Kamera virzījās klāt, lai parādītu tuvplānā, kā pērtiķis iebāž gumiju mutē, mazliet pakošļā un norij. Tad viņš teica: «Paldies», un kadrā atkal parādījāmies mēs abi, es un viņš.
«Ko jūs domājat par amerikāņu sievietēm, Pan?»
«Paši saprotat, mūsu šimpanzietēm viņas līdzi netiek. Bet es uzskatu, ka amerikāņu vīriešiem viņas ir pietiekami labas.»
Mūsu autobusa šoferis Maklinskis visu laiku centās atturēt «Associated Press» re-: portieri, tomēr beidzot tas tika garām un ielauzās kadrā. Es neko neteicu: cilvēkiem patīk skatīties, kā intervē, bet rādījām mēs vienīgie.
«Esmu Džerijs Lefingvels no «Associated Press»,» teica avīžnieks. Viņam bija smagnējais dienvidnieku akcents — kaut vai smērē uz pankūkām. Vietējais švauksts.
«Kāds skats pavērās no augšas, no kosmosa kuģa?»
«Vienmuļš. Varēja redzēt visu Florīdu uzreiz.»
«Nekādu jautājumu par kosmosa kuģi!» uzbrēca Makmagons.
Man izlikās, ka šimpanze iesmejas. Drošs: par to es nebiju. Visādus es biju intervējis, bet kaut ko tamlīdzīgu nebija darījis neviens.:
Tad es atsāku savu darbu un uzdevu jautājumu, kas man šķita sevišķi izdevies:
«Vai jūs nepateiktu kaut ko pērtiķu valodā?»
Nākamajā brīdī es savu jautājumu nožēloju. Šimpanze paskatījās uz mani tā, ka es vēlējos, kaut mūsu starpā būtu restes un vienalga kurš no mums tupētu krātiņā. Šimpanze klusēja gandrīz veselu minūti, tad noprasīja:
«Garpēdaino, mandrilu, mazo pērtiķēnu vai rezusu valodā?»
«Nē, jūsu pašu dzimtajā valodā.»
«Es neesmu pērtiķis vairāk par jums, ser.»
Tas jau bija ļaunāk, bet pārraide turpinājās. Abi jūrnieki smējās par mani, un es nebiju pārliecināts, ka operatori tos neparāda. Vecākais no abiem, mičmanis, teica:
«Pajautājiet viņam par tiem pašiem rezus- pērtiķiem, mister.»
Viņa tonī varēja izmanīt kaut ko aizdomīgu, tādēļ es atturējos no šī jautājuma. Tai brīdī man ienāca prātā kāda cita gaiša doma.
«Vai jūs, šimpanzes no Kanaveralas zemesraga un Vaitsendas — jūsu pastāvīgā dzīves vieta taču ir Vaitsenda, vai ne? — lepojaties ar savu ieguldījumu zinātnē?»
Arī šoreiz viņš vilcinājās ar atbildi.
«Es varu runāt tikai par sevi. Nē, es nelepojos.»
«Vai jūs nepārņem patriotiskas jūtas, zinot, ka notiek aukstais karš?»
Šoreiz viņš paskatījās uz mani laipnāk.
«Ziniet, kad jūs vairs neesat tik dedzīgs, mister Danhem, jūs runājat gluži kā izglītots cilvēks. .. Redziet, ne jau viss darbs, ko mēs veicām … ko veicu es … kalpoja aukstā kara interesēm. Mani izmantoja — bet tas vienmēr ir nepatīkanji, kad tevi izmanto bez tavas piekrišanas, — medicīniskos nolūkos. Bet žēlsirdīgais brālis, kas mani pieskatīja, pa to laiku lasīja rakstu par katastrofālo pārapdzīvotības krīzi. Kā jūs domājat, vai tā nav ironija?»
Nesakiet par to maniem televīzijas skatītājiem, bet es esmu mācījies koledžā. Kopš tā laika neviens man nebija iebliezis pa degunu tik sāpīgi; bet toreiz to izdarīja filozofijas profesors, nevis šimpanze.
«Es domāju, ka mūsējie vispirms grib uzveikt slimības, un gan jau tad vēlāk cilvēce atradīs iespēju paēdināt visus.»
«Diezgan riskanti,» atteica šimpanze.
Tikko saruna kļuva interesantāka, «Associated Press» reportieris atkal lauzās uz priekšu.