Viņš ilgi skaidroja inženierim, kā izdevās iegūt gaismizturigu dzīvsudraba cinobru. Inženieris nepacietīgi grozīja pirkstos mēģeni. Tieši virs laboratorijas galda pie sienas bija piestiprināts pulkstenis, un inženieris visu laiku sekoja tā rādītājiem: pusminūte — kuģa ātrums palielinājies par diviem kilometriem sekundē, vēl minūte — vēl četri kilometri sekundē …
— Nu, tad es iešu, — viņš beidzot sacīja. — Vajadzētu tomēr brīdināt pārējos.
Kāpdams lejā, inženieris pēkšņi pamanīja, ka vairs nesteidzas un neskaita sekundes.
Kapteinis cieši aizvēra kajītes durvis, nevērīgi iebāza mēģeni statīvā un pasmīnēja: «Arī panika līdzīga ķēdes reakcijai, bet pat šādu reakciju, kā zināms, var pārtraukt.. .» Tad viņš atkal apsēdās savā krēslā. Klusi dūca dzesināšanas sistēma. Dzinēji nemitīgi paātrināja zvaigžņu kuģa gaitu.
. .. Desmit minūtes vēlāk kapteinis ieradās salonā. Pieci cilvēki piecēlās, sveicinot viņu. Visiem bija mugurā formas tērpi, ko astronauti mēdza valkāt tikai sevišķi svinīgos gadījumos. Zarubins saprata: stāvoklis nevienam nav jāpaskaidro.
— Sēstieties, — kapteinis teica. — Uzskatīsim kara padomes sēdi par atklātu. Un, kā jau tādās reizēs pieņemts, vispirms dosim vārdu jaunākajiem. Visjaunākā esat jūs, Ļenočka .. .
— Esmu ārste, Aleksej Pavlovič, — meitene atbildēja ļoti nopietni. — Bet jautājums ir viscaur tehnisks. Ja atjausiet, izteikšu savas domas vēlāk.
Kapteinis pamāja ar galvu:
— Lūdzu. Jūs esat visgudrākā no mums, Ļenočka. Un, kā jebkura sieviete, arī ļoti viltīga. Esmu gatavs derēt, ka jums jau ir savs spriedums.
Meitene neatbildēja.
— Tātad, — kapteinis turpināja, — Ļenočka runās vēlāk. Tagad tava kārta, Sergej.
Astrofiziķis noplātīja rokas.
— Arī ar manu specialitāti šis jautājums tieši nav saistīts. Tāpēc stingras pārliecības man nav. Bet es zinu, ka lidojumam līdz Barnarda zvaigznei degvielas pietiks. Kāpēc tad pusceļā griezties atpakaļ?
— Kāpēc? — kapteinis pārvaicāja. — Kaut vai tāpēc, ka no turienes atgriezties mēs vairs nevarēsim. No šejienes — varam. No turienes — nevarēsim!
— Piekritu, — astrofiziķis domīgi sacīja. — Un tomēr, vai tad mēs nekādi nevarēsim no turienes atgriezties? Paši mēs, protams, neatgriezīsimies. Bet mums taču atlidos pakaļ. Ieraudzīs, ka neatgriežamies, un atlidos! Astronautika attīstās …
— Attīstās, — kapteinis pasmīnēja. — Ar laiku, protams. Tātad, pēc tavām domām, mums jālido tālāk? Vai pareizi sapratu? Labi. Tagad tu, Georgij. Ar tavu specialitāti šis jautājums taču, liekas, saistīts?
Stūrmanis pielēca kājās un strauji atbīdīja krēslu.
— Sēdies, — kapteinis centās viņu nomierināt. — Sēdies un nelēkā.
— Atpakaļ nekādā gadījumā! — stūrmanis gandrīz kliedza. — Tikai uz priekšu! Par spīti neiespējamībai — uz priekšu! Nu padomājiet paši, kā mēs varam griezties atpakaļ? Vai tad mēs nezinājām, ka ekspedīcija būs grūta? Zinājām! Un nu pie pirmajām grūtībām jau esam gatavi atkāpties… Nē, nē, tikai uz priekšu!
— Tā-ā … — kapteinis novilka. — Par spīti neiespējamībai — uz priekšu! Skaisti pateikts… Bet ko gan domā mūsu inženieri? Jūs, Ņina Vladimirovna? Tu, Nikolaj?
Inženieris palūkojās uz sievu. Tā uzmundrināja viņu ar galvas mājienu, un Nikolajs sāka runāt.
— Mūsu lidojums uz Barnarda zvaigzni ir pētnieciska ekspedīcija. Ja mēs, seši cilvēki, kaut ko uzzināsim, izdarīsim kādu atklājumu, tam vēl nebūs nekādas nozīmes. Mūsu atklājums iegūs vērtību tikai tad, kad to uzzinās visa cilvēce. Ja mēs sasniegsim Barnarda zvaigzni un nespēsim atgriezties — kāda jēga visiem mūsu atklājumiem? Sergejs teica, ka mums droši vien atlidos pakaļ. Ticu. Bet tie, kas atlidos, arī bez mums izdarīs tos pašus atklājumus. Kāds tad būs mūsu nopelns? Ko mūsu ekspedīcija būs veikusi cilvēku labā?… Faktiski — nekā! Mēs nodarīsim tikai ļaunumu. Jā, ļaunumu! Uz Zemes mūs veltīgi gaidīs. Ja atgriezīsimies tagad, laika zaudējumu izdosies samazināt līdz minimumam. Drīz izlidos jauna ekspedīcija. Patiesību sakot, lidosim mēs paši. Bez šaubām, paies vairāki gadi. Toties materiāli, ko savāksim, tiks nogādāti uz Zemi! Tagad mums šādas iespējas nav… Turpināt lidojumu? Kādā nolūkā? Nē, mēs — Ņina un es — esam pret. Jāatgriežas. Nekavējoties jāatgriežas!
Iestājās ilgstošs klusums. Tad jaunā ārste jautāja:
— Bet ko jūs pats domājat, kapteini?
Kuģa komandieris skumji pasmaidīja.
— Es domāju, ka mūsu inženieriem taisnība. Skaisti vārdi ir tikai vārdi. Toties veselais saprāts, loģika, precīzi aprēķini — viss runā par labu inženieru viedoklim. Mēs lidojam, lai izdarītu atklājumus. Un, ja šos atklājumus nenogādās uz Zemi, tad tie nav ne plika graša vērti. Nikolajam taisnība, tūkstoškārt taisnība …
— Variants ar palīdzības gaidīšanu pats par sevi atkrīt, — kapteinis pēc brīža turpināja. — Paliek divas iespējas. Pirmā — bez kavēšanās griezties atpakaļ. Otrā — turpināt lidojumu… un tomēr atgriezties mājās. Atgriezties par spīti degvielas trūkumam!
— Kā? — vaicāja inženieris.
Zarubins kādu laiku klusēja.
— To es pagaidām nezinu. Bet laika mums daudz. Līdz Barnarda zvaigznei jālido vēl vienpadsmit mēnešu. Ja nolemsiet atgriezties, mēs tūlīt dosimies atpakaļ. Bet, ja jūs ticat, ka vienpadsmit mēnešos es spēšu izdomāt, izgudrot kaut ko tādu, kas dos mums iespēju izkulties no šīs ķibeles, tad . .. Tad, par spīti neiespējamībai, uz priekšu! … Ko teiksiet par šādu priekšlikumu? Kaut vai jūs, Ļenočka?
Meitene viltīgi piemiedza acis.
— Kā jebkurš vīrietis, jūs esat ļoti viltīgs. Varu saderēt, ka jums kaut kas jau ir padomā.
Kapteinis iesmējās.
— Šīs derības zaudēsiet! Es nekā vēl neesmu izdomājis. Bet izdomāšu. Noteikti izdomāšu!
— Mēs ticam, — inženieris sacīja. — Nešaubīgi ticam. — Viņš uz mirkli apklusa. — Kaut gan, patiesību sakot, man pagaidām nav ne jausmas, kā mēs varētu izkulties. Zvaigžņu kuģī paliks tikai astoņpadsmit procentu degvielas. Astoņpadsmit un nevis piecdesmit! Bet, ja jūs to ierosināt, tad viss ir kārtībā! Lidojam uz Barnarda zvaigzni! Kā teica Georgijs: par spīti neiespējamībai, uz priekšu! …
Nākamajā rītā es lūdzu pārzini parādīt man Zarubina gleznas. Pirmais iespaids, jāatzīstas, bija ļoti dīvains. Katrs audekls likās apgleznots ar vienu vienīgu krāsu — vai nu zilu, vai zaļu, vai sarkanu …
— Tās ir etīdes, — pārzinis sacīja. — Tehnikas izmēģinājumi, ne vairāk. Lūk, piemēram, «Etīde zilos toņos».
Debesu zilgmē lidinās divas trauslas būtnes ar piespraustiem spārniem — vīrietis un sieviete. Gleznā izmantota tikai zilā krāsa. Bet toņu un nokrāsu bagātība šķiet gluži neticama. Gleznas apakšējā stūrī debesis naksnīgas, zilgani melnas. Toties pretējā pusē gaiss ir dzidrs un svelmains. Cilvēki un viņu spārni laistās daždažādos zilganos, zilos un violetos toņos. Vietām krāsas ir blīvas un žilbinoši spožas, citur atkal — maigas, dzidras, klusinātas.
Kad biju apskatījusi arī citas etīdes, pārzinis teica:
— Lasiet tālāk, — un skumji piebilda': — Vēlāk es parādīšu jums citas gleznas. Tad jūs sapratīsiet…
Raķete lidoja uz Barnarda zvaigzni. Tā jau bija sasniegusi maksimālo ātrumu, un pakāpeniski sāka darboties bremžu dzinēji. Spriežot pēc īsajiem ierakstiem kuģa žurnālā, viss ritēja normāli. Nebija ne avāriju, ne arī slimību. Neviens neatgādināja kapteinim viņa solījumu. Un arī pats kapteinis bija mierīgs un jautrs kā vienmēr. Viņš joprojām daudz laika veltīja krāsu izgatavošanas tehnoloģijai, gleznoja etīdes …