Par ko gan domāja kuģa komandieris, kad palika viens savā kajītē? Kuģa žurnāls un stūrmaņa dienasgrāmata nedod atbildi uz šo jautājumu. Bet, lūk, interesants dokuments — inženieru ziņojums. Tajā runāts par bojājumiem, kas atklāti dzesināšanas sistēmā.
Sausa, precīza skaitļu valoda. Taču starp rindām lasāms: «Draugs, ja esi pārdomājis, tad mēs varam vēl griezties atpakaļ. Tā teikt, atkāpties ar godu . . .» Un tepat ar kapteiņa roku rakstīta rezolūcija: «Dzesinā- šanas sistēmu remontēsim uz Barnarda zvaigznes planētas.» Bet tas, acīm redzot, nozīmē: «Nē, draugi, es neesmu pārdomājis.»
Deviņpadsmit mēnešus pēc starta raķete sasniedza Barnarda zvaigzni. Blāvi sārtajam spīdeklim bija tikai viena planēta — izmēru ziņā gandrīz tāda pati kā Zeme, tikai viscaur pārklāta ar ledu.
Zvaigžņu kuģis nolaidās uz planētas, un, sākot ar šo mirkli, ieraksti kuģa žurnālā izdarīti ar sarkano tinti. Saskaņā ar tradīcijām, tā mēdza atzīmēt atklājumus.
Planēta bija nedzīva. Tās atmosfēra sastāvēja gandrīz no tīra skābekļa, taču nevienas dzīvas būtnes, neviena auga tur nebija. Termometrs rādīja mīnus piecdesmit grādu. «Drūma, bezcerīga planēta,» ierakstīts stūrmaņa dienasgrāmatā. «Toties kāda zvaigzne! Atklājumu lavīna .. .»
Jā, tā tiešām bija atklājumu lavīna. Pat tagad, kad zinātne par zvaigžņu attīstību un uzbūvi spērusi milzīgu soli uz priekšu, pat tagad šīs ekspedīcijas atklājumi daudzējādā ziņā nav zaudējuši savu nozīmi.
Kuģa žurnāls … Zinātniskā darba pārskats … Astrofiziķa rokraksts ar zvaigžņu evolūcijas paradoksālo hipotēzi… Un beidzot tas, ko es meklēju, — komandiera pavēle par atgriešanos. Tā skan pārsteidzoši, gandrīz neticami.
Kādā dienā kapteinis itin vienkārši pateica:
— Pietiek! Tagad jādodas mājup.
Pieci cilvēki klusēdami uzlūkoja kuģa komandieri. Viņi gaidīja.
— Jā. Laiks posties mājup, — kapteinis turpināja. — Jūs zināt, mums atlikuši tikai astoņpadsmit procenti degvielas. Bet izeja ir. Vispirms mums jāatvieglina raķete. No tās jāizceļ visa elektroniskā aparatūra, izņemot kursa koriģēšanas iekārtu. Jāizjauc un jāatstāj šeit iztukšoto tvertņu starpsienas un daļa oranžērijās. Bet tas vēl nav viss. Lielākais degvielas patēriņš saistīts ar samērā niecīgo paātrinājumu lido- dojuma pirmajos mēnešos. Vajadzēs samierināties ar zināmām neērtībām. Raķetei jāstartē nevis ar trīskāršu, bet gan ar divpadsmitkārtīgu paātrinājumu.
— Tāda paātrinājuma apstākļos nav iespējams vadīt kuģi, — inženieris iebilda. — Pilots nespēs …
— Zinu, — kapteinis viņu skarbi pārtrauca. — Zinu. Tāpēc pirmajos mēnešos raķeti vadīs no šīs planētas. Viens no mums paliks šeit. Klusāk! Es teicu — klusāk! Iegaumējiet — citas izejas nav. Tā tam jābūt, un tā tas būs. Tagad tālāk. Jūs, Ņina Vladimirovna, un jūs, Nikolaj, nevarat palikt. Jums būs bērns. Jūs, Ļenočka, esat ārste, jums jālido. Sergejs ir astrofiziķis. Arī viņš lidos. Georgijam nepietiks izturības. Tāpēc palikšu es. Klusāk! Būs tā, kā es teicu.
Manā priekšā uz galda Zarubina aprēķini. Esmu ārste, un ne viss šajos aprēķinos man saprotams. Taču viens ir skaidrs: te iekalkulētas pašas pēdējās rezerves. Ja ceļā atgadīsies kaut kas neparedzēts, atgriezties uz Barnarda zvaigzni raķete nevarēs. «Risks trešajā pakāpē» — tāds ieraksts atrodams stūrmaņa dienasgrāmatā. Divas rindiņas zemāk lasāms': «Bet tam, kas paliks šeit, — tas būs risks desmitajā vai pat simtajā pakāpē . ..»
Zarubiņam būs jāgaida četrpadsmit gadu. Tikai tad viņam pakaļ atlidos cita raķete. Četrpadsmit gadus būt pilnīgi vienam uz svešas, sasalušas planētas…
Aprēķini seko aprēķiniem. Galvenais — enerģija. Tā nepieciešama gan raķetes tālvadei, gan palicēja vajadzību apmierināšanai. Un atkal viss iekalkulēts līdz pēdējai iespējai, skopi, bez mazākās rezerves.
Kapteiņa mitekļa fotoattēls. Sis miteklis samontēts no oranžērijas sekcijām. Aiz caurspīdīgajām sienām redzama elektroniskā aparatūra un mikroreaktori. Uz jumta samontētas tālvades antenas. Visapkārt ledains tuksnesis. Pelēcīgajās debesīs salti spīd Barnarda zvaigzne. Tās disks — četras reizes lielāks par Saules disku, kādu to redz no Zemes, — liekas, tikai nedaudz spilgtāks par Mēnesi.
Es ātri pāršķirstu kuģa žurnālu. Ierakstu tajā daudz: gan dažādas instrukcijas, gan radiosakaru grafiks, gan kapteinim atstāto priekšmetu saraksts… Un pēkšņi divi vārdi: «Raķete startē».
Ieraksti, kas pēc tam seko, šķiet uzskribelēti ar bērna roku. Rindas krīt cita uz citu. Burti — lauzīti, stūraini. Divpadsmitkārtīga pārslodze nav nekāds joksl
Ar lielām grūtībām izdodas atšifrēt tekstu. Pirmais ieraksts: «Viss kārtībā. Nolādētā pārslodze! Acīs violeti apļi. . .» Divas dienas vēlāk: «Ātrums pieaug precīzi pēc aprēķina. Staigāt nav iespējams. Var tikai rāpot.. .» Vēl pēc nedēļas: «Grūti, ļoti (izsvītrots) … Izturēsim. Reaktors darbojas normāli.»
Nākamās divas lappuses žurnālā ir pilnīgi tukšas. Bet uz trešās — liels tintes traips un pavisam greizs ieraksts: «Tālvade traucēta. Nezināms šķērslis izkliedē starus. Tās (izsvītrots) . . . beigas . . .»
Es aizveru kuģa žurnālu. Traucējumi tālvades sistēmā arī kapteinim droši vien bija negaidīti.
Spalgi un trauksmaini skanēja kontrolierīces signāls. Indikatora bultiņa trīcēdama atkrita līdz nulles iedaļai. Radiostars bija sastapis kaut kādu šķērsli. Tālvades sistēma nedarbojās.
Kapteinis lūkojās oranžērijas caurspīdīgajā sienā. Pie apvāršņa norietēja Barnarda zvaigznes bālais disks. Ledainajā līdzenumā aizvien garākas kļuva rūsganās ēnas. Vējš dzenāja sniega pārslas un uzvirpuļoja tās līdz pat iesārti pelēcīgajām debesīm. Zvans neatlaidīgi džinkstēja. Radioviļņi tika izkliedēti; to jaudas vairs nepietika raķetes vadīšanai. Uz elektroniskā navigatora paneļa drudžaini zibsnīja krāsainas spuldzes.
Zarubins piegāja pie aparātu pults. Indikatora bultiņa nekustējās. Tad kapteinis pagrieza jaudas regulatora rokturi. Oranžēriju piepildīja dzesināšanas sistēmas motoru dūkoņa. Rokturis jau bija pagriezts līdz galam. Taču Zarubins izrāva drošinātājus un vēl divas reizes pagrieza rokturi. Motoru dūkoņa pārvērtās spalgā kaucienā.
Kapteinis nevarīgi atsēdās. Rokas trīcēja. Viņš izņēma kabatas lakatiņu, noslaucīja pieri un piespieda vaigu pie vēsā stikla.
Vajadzēja gaidīt, kamēr jaunie, milzīgas jaudas signāli sasniegs raķeti un atgriezīsies uz šejieni.
Zarubins gaidīja.
Viņš bija zaudējis jebkuru priekšstatu par laiku. Līdz pēdējai iespējai pārslogotie mikroreaktori auroja, dzesināšanas sistēmas motori kauca. Oranžērijas trauslās sienas drebēja . . .
Beidzot nezināms spēks lika kapteinim piecelties un aiziet pie aparātu pults. Jaudas indikatora bultiņa bija pacēlusies līdz zaļajai svītrai. Signālu jaudas pietika, lai vadītu raķeti. Zarubins vāji pasmaidīja un palūkojās uz skaitītāju. Enerģijas patēriņš bija simt četrdesmit reizes lielāks, nekā paredzēts!
Tajā naktī kapteinis negulēja. Viņš sastādīja programu elektroniskajam navigatoram. Vajadzēja koriģēt novirzi, kas bija radusies pēc sakaru pārtrūkšanas.
Pie apvāršņa ievizējās nespodra polārblāzma. Atdodami savu enerģiju, kauca satracinātie reaktori. Tas, kas bija skopi aprēķināts četrpadsmit gadiem, tagad izšķērdīgi aizplūda pasaules telpā …
Sagatavojis programu elektroniskajai mašīnai, kapteinis ilgi staigāja pa oranžēriju. Augstu virs caurspīdīgajiem griestiem mirgoja zvaigznes. Kaut kur tajā pusē viņa zvaigžņu kuģis, uzņemdams ātrumu, strauji tuvojās Zemei.