Ērglim kaklā cirta spēji;
Asinis uz spalvām kvēl —
Nolaiž stopu ķēniņdēls;
Skatās, brīnās — ērglis slīkdams
Vaid kā vecis, nāvē nīkdams,
Gulbe tam ar spārniem plij,
Kamēr dzelme ērgli rij;
Gulbe tad it daiļi riežas
Un pret ķēniņdēlu griežas,
Cēli klanīdamās, sveic,
Skaidrā krievu mēlē teic:
«Ķēniņdēls, mans glābēj drošais,
Tu mans brīves nesējs spožais,
Nebēdā, ja dienas trīs
Nāksies neēdušam klīst;
Arī tā ir bēda sīka,
Ka tev bulta dzelmē slīka;
Tomēr gribu tev labprāt
Bagātīgi atmaksāt,
Jo nav gulbe tā, ko redzi,
Jaunavu tu briesmās sedzi,
Ne pret ērgli stāvēji —
Ļaunu burvi nāvēji.
Mūžam neaizmirst man tevi —
Dzīvību man jaunu devi.
Tagad vairāk nepūlies,
Ej un krietni atdusies.»
Gulbe aizlido pa gaisu,
Māte dēlam guļu taisa;
Abi pievelk jostu ciet,
Neēduši gulēt iet.
Varonis no rīta spēji
Plakstiem miegu izberzēja —
Skatās: kur bij pakalns stāvs,
Pilsēta tur ausmā blāv;
Apjozta no visiem stūriem
Koši baltiem akmens mūriem;
Pāri mūriem torņi viz,
Spožā zeltā zaigo viss.
Dēls ceļ māti augšā aši;
Brīnumi tai aizrauj dvašu.
Zēns teic: «Diezi kas vēl nāks!
Tur man gulbe draiskot sāk.»
Pilsētā, kas acu priekšā,
Abi iet pa vārtiem iekšā;
Tikko slieksnim pāri nāk,
Visās malās zvanīt sāk.
taužu pūlis pretim smaida,
Koris gavilēdams gaida;
Galms ar zelta karitēm
Ved uz pili varītēm;
Tur tos sveic un cilda cēli,
Vienprātībā ķēniņdēlam
Kņaza kroni galvā liek,
Celts par valdnieku viņš tiek;
Un jau tajā pašā dienā,
Zvaniem dunot — don, don, don!
Viņš kā valdnieks pili ienāk,
Pieņem vārdu: kņazs Gvidons.
Vēji jūras klaidā klejo,
Kuģim liek pa viļņiem dejot;
Kuģis, nebēdādams daudz,
Pilnām burām selgā trauc.
Pēkšņi kuģa skrējiens stājas,
Kuģinieki nāk uz klāja —
Salā, sen te zināmā,
Raugās tie kā brīnumā:
Pilsēta tur neredzēta
Zaigo, saules apmirdzēta;
Lielgabali dunēt sāk,
Kuģim pavēl ostā nākt.
Kuģis labprāt griežas ostā
Un uz enkura tur nostāj;
Kuģinieki krastā brauc,
Kņazs Gvidons tos ciemos sauc;
Vaicā: «Kurpu kuģodami?
Kādu preci tirgodami?»
Saka šie: «Mēs teju tej
Apbraucām vai pasaulei;
Pārdevām par dārgu maksu
Sabuļus un sudrablapsas;
Tagad mums ir atceļš jau,
Braucam turp, kur saule aust,
Apkārt Bargo Auku salai,
Garām Silto Straumju malai,
Turp, kur cēls un slavas skarts
Valda gudrais Saltancars.»
Kņazs tad pilnu kausu lēja,
Bilda: «Labu ceļa vēju!
Saltancaram teiciet tā:
«Kņazs Gvidons liek sveicināt.»
Kuģis tālāk jūru mēro,
Kņazs tā gaitu skumji vēro,
Pēkšņi redz: pār ūdeņiem
Gulbe peld no dziļumiem.
«Esi sveicināts, kņaz drošais!
Ko tik skumjš tavs skatiens možais?
Kāda bēda sirdī nāk?»
Baltā gulbe runāt sāk.
Kņazs tad gulbei sērīgs stāsta:
«Sirds man skumst pēc tēva glāsta.
Gribas viņu redzēt man,
Kaut vai dzirdēt, balss kā skan.»
Gulbe kņazam: «Tā tā bēda!
Ja vien vēlies — spārnu vēdas
Tevi kuģim līdzi trauks.
Pārvērties par odu, draugs!»
Gulbe sāka spārnus plandīt,
Sist pret ūdeni un vandīt
Kņazam virsū šļakatas,
Kamēr slapjš līdz matiem tas.
Pēkšņi kņazs par odu kļuva,
Iesīcās un drīz jau tuvu
Viesu kuģim pielaidās,
Klāja spraugā paslēpās.
Vēji buras piepūš jautri,
Kuģis viļņos skrien kā šautra —
Garām bargo Auku salai,
Garām Silto Straumju malai,
Turp, kur meži tāles skar,
Turp, kur valda Saltancars.
Steidzas laiks — un, lūk, no mastiem
Redzami jau dzimtie krasti;
Kuģinieki ostā stāj,
Gaidītāji sveikas māj.
Viesi cauri pūlim spraucas —
Saltancars tos ciemos saucis;
Arī Gvidons turpu steidz,
Kur šiem valdnieks jāapsveic.
Skatās: ķeizarpilī košā;
Ietērpts zelta drānās spožās,
Saltans cara tronī skumst,
Vaigs tam drūmās domās tumst.
Audēja un virējiņa,
Sirmā veča Vecatiņa —
Visas caram apkārt sēd,
Visas caru acīm ēd.
Saltans viesus sauc pie galda,
Dod tiem baudīt vīna salda,
Vaicā: «Vai jums ceļš bij tāls?
Kāds ir svešo zemju māls?
Kā aiz jūrām ļaudis dzīvo?
Kādi brīnumi tur spīgo?
Kuģinieki caru sveic,
Rāmi atbildi tam teic:
«Mēs šai reizē teju tej
Apbraucām vai pasaulei;
Dzīve aizjūrā nav ļauna,
Arī brīnums viens no jauna
Pasaulē ir nācis klāt,
Un tas brīnums, car, ir šāds:
Jūras vidū kaila sala
Stāvēja no laika gala,
Tikai pašā vidū viens
Ozols auga tur sendien;
Tagad redzam — kā no gaisa
Pilsēta tur zvīļo skaista;
Zelta torņi mirdz un laistās,
Dīvi dārzi apkārt zilst,
Dārzu vidū grezna pils;
Kņazs Gvidons tai pilī valda;
Mielastā pie viņa galda
Sēdējām mēs paši klāt;
Liek viņš tevi sveicināt.»
Brīnās cars par salu dīvo,
Saka: «Ja vien iznāks dzīvot,
Ceru kādreiz aizkuģot,
Gvidonkņazu apciemot.»
Dzird šo runu virējiņa,