Audēja un Vecatiņa;
Viņas nevēl neparko
Caram ceļojumu to.
Virēja tad pamirkšķina
Pārējām un teic: «Kas zina,
Vai tur liels ko brīnīties —
Pils uz salas radusies!
Lūk, kur brīnums: egle glīta,
Zem tās egles vāverīte —
Dziesmas dzied un riekstus grauž,
Čakli čaulu pušu lauž;
Un tie rieksti nav vis kaula —
Katram tīra zelta čaula,
Katrā pērles kodols viz;
Tas nu gan ir brīnums īsts.»
Mērkdams ūsas saldā vīnā,
Cars par zelta riekstiem brīnās;
Ods aiz dusmām dzelksni ceļ,
Tantei taisni acī dzeļ.
Virēja tad bāla paklūp
Ģībonī ar aci aklu.
Kalpi, māsa, veča lai
Odu ķer un kliedz, ka vai.
«Ak tu, nolādētais knisli,
Gan mēs tev!…» Bet ods jau izslīd
Sveiks pa logu pavērto
Un uz salu aizlido.
Atkal kņazs gar jūru staigā,
Raugās tālē zili zaigā;
Pēkšņi redz: pār ūdeņiem
Gulbe peld no dziļumiem.
«Esi sveicināts, kņaz drošais!
Ko tik skumjš tavs skatiens možais?
Kāda bēda sirdi nāk?»
Baltā gulbe runāt sāk.
Kņazs nu gulbei bēdas klāsta:
«Kaut kur esot — ļaudis stāsta —
Brīnums viens; to sadabūt
Gribu un par savu gūt:
Dziļā mežā egle glīta,
Zem tās egles vāverīte —
Dziesmas dzied un riekstus grauž,
Čakli čaulu pušu lauž;
Un tie rieksti nav vis kaula —
Katram tīra zelta čaula,
Katrā pērles kodols viz.
Bet — var būt, ka māns tas viss?»
Gulbe teic: «Tas tomēr tiesa.
Vāveri ar zelta riekstiem,
Kuros iekšā pērles skan, —
To es atrast zinu gan.
Ej vien, kņaz, tu mierīgs mājās
Un par to vairs nebēdājies:
Sirdij man tas prieku dod,
Ja tev varu pakalpot.»
Kņazs uz mājām steidzas knaši;
Tikko paver vārtus plaši,
Redz: zem kuplas egles sēž
Vāvere un pušu plēš
Zelta riekstu asiem zobiem,
Spožo pērli laukā loba,
Čaulas sakrāj kaudzītēs;
Ļaudis nebeidz raudzīties,
Klausās, kā šī piesvilpdama
Dzied: «Es dārzā uzaugdama.»
Izbrīnījies skatās kņazs,
Teic: «No gulbes nācis tas.
Liels par visu viņai paldies.»
Vēlāk izbūvēja valdnieks
Glāžu namu vāverei,
Suņus pielika, lai rej,
Sargus, kuriem ātra gaita,
Rakstvedi, kas riekstus skaita,
Cik tie ienākuma dod:
Kņazam — pejņa, grauzei — gods
Vēji jūras klaidā klejo,
Kuģim liek pa viļņiem dejot;
Kuģis, nebēdādams daudz,
Pilnām burām selgā trauc —
Garām vienai stāvai salai,
Pilsētai pie jūras malas;
Lielgabali dunēt sāk,
Kuģim pavēl ostā nākt.
Kuģis labprāt griežas ostā
Un uz enkura tur nostāj;
Kuģinieki krastā brauc,
Kņazs Gvidons tos ciemos sauc,
Vaicā: «Kurpu kuģodami?
Kādu preci tirgodami?»
Saka šie: «Mēs teju tej
Apbraucām vai pasaulei;
Aizvedām mēs pilnu klāju
Straujo Donas rikšotāju;
Tagad mums ir atceļš jau,
Braucam turp, kur saule aust,
Apkārt Bargo Auku salai,
Garām Silto Straumju malai,
Turp, kur cēls un slavas skarts
Valda gudrais Saltancars.»
Kņazs tad pilnu kausu lēja,
Bilda: «Labu ceļa vēju!
Saltancaram teiciet tā:
«Kņazs Gvidons liek sveicināt.»»
Viesi kņazu tencināja,
Atpakaļ uz kuģi gāja;
Steidz pie jūras arī kņazs,
Skatās — gulbe šūpojas.
Kņazs tai teic: «Sirds atkal mana
Ilgojas pēc tēva nama! …»
Gulbe nejautā neko,
Aprumulē skumušo:
Tūdaļ kņazs par mušu vērtās
Un līdz kuģim itin ērti
Debess zilgmē aizlaidās,
Klāja spraugā paslēpās.
Vēji buras piepūš jautri,
Kuģis viļņos skrien kā šautra —
Apkārt Bargo Auku salai,
Garām Silto Straumju malai,
Turp, kur meži tāles skar,
Turp, kur valda Saltancars.
Steidzas laiks — un, lūk, no mastiem
Redzami jau dzimtie krasti;
Kuģinieki ostā stāj,
Gaidītāji sveikas māj.
Viesi cauri pūlim spraucas —
Saltancars tos ciemos saucis;
Ari Gvidons turpu steidz,
Kur šiem valdnieks jāapsveic.
Skatās: ķeizarpilī košā,
Ietērpts zelta drānās spožās,
Saltans cara tronī skumst,
Vaigs tam drūmās domās tumst.
Audēja un virējiņa,
Sirmā veča Vecatiņa
Cieši caram apkārt sēd,
Ļaunām acīm visus ēd.
Saltans viesus sauc pie galda,
Dod tiem baudīt vīna salda,
Vaicā: «Vai jums ceļš bij tāls?
Kāds ir svešo zemju māls?
Kā aiz jūrām ļaudis dzīvo?
Kādi brīnumi tur spīgo?»
Kuģinieki caru sveic,
Rāmi atbildi tam teic:
«Mēs šai reizē teju tej
Apbraucām vai pasaulei;
Dzīve aizjūrā nav jauna,
Arī brīnums viens no jauna
Pasaulē ir nācis klāt,
Un tas brīnums, car, ir šāds:
Jūras vidū sala skaista,
Pilsēta tur mirdz un laistās,
Dīvi dārzi apkārt zilst,
Pašā vidū grezna pils;
Pie tās pils aug egle glīta,
Zem tās egles vāverīte
Spulgā glāžu namā mīt,
Likta riekstus izlobīt;
Un tie rieksti nav vis kaula —
Katram tīra zelta čaula,
Katrā pērles kodols viz, —
Dziesma skan, un darbiņš ris;
Apkārt namam sardze staigā,
Kalpi skrien ar sviedriem vaiga,
Vāverīti aptekot,
Karaspēks tai godu dod;
Riekstus rakstu pratējs skaita,
Tad uz kaltuvi tiem gaita;
Kņazam iznāk katrudien
Maiss ar zelta dukātiem;
Ļaudis mantā grimsi kā jūrā,
Pērles visām meitām pūrā,
Koka būdu vairs nemaz —