— Rāmāk, rāmāk! Jums ir neapvaldīta un krimināla fantāzija, — Trolops cirta pretī. — Jā, gribēju izraut lapiņu, lai kaut ko pierakstītu, — viņš izrāva lapiņu un parādīja to seržantam. — Varat pārliecināties, abas puses baltas.
— Un tagad parādiet otro roku. Pietiks tēlot!
— No jums tiešām pat blusu nenoslēpsi, — Trolops pasmaidīja un atvēra plaukstu, kurā atradās neliela vizītkartīte:
P. M. Botlmeikers Zvērināts mākleris Vērtspapīru birža.
— Blis, ko mēs pirmīt norunājām? — Mūns pārmeta. — Vai gribējāt izdarīt izmeklēšanu uz savu roku?
— Turpmāk labošos, inspektor, goda vārds.
— Pirmo reizi dzirdu, ka mušu žurnālisti zina, kas ir gods, — Deilijs pasmaidīja.
— Jānoskaidro šī Botlrneikera personība, — inspektors domīgi teica. — Laikam Smiss interesējas par biržas darījumiem.
Viņš pagrozīja rokā Smisa pildspalvu. Pārliecinājies, ka tajā nav gandrīz ne pilītes tintes, Mūns ņēmās pētīt bloknotu.
Parasti piezīmju grāmatiņas sniedz šādus tādus norādījumus par īpašnieka personību. Bet šī, ka par spīti, bija pilnīgi jauna un tikpat kā tukša.
Nevienas adreses, neviena talruņa numura, nevienas atzīmes par veikala darījumu vai romantisku tikšanos. Visas lapiņas tīras. Tikai uz pirmās bija daži ieraksti:
12.631 6.711 21.300 10.000
Chase National New-Jersey Morning
— Personīgi konti, — Deilijs tūdaļ uzminēja. — Labi, ka bankas nosauktas, atliek tikai pārbaudīt.
— Pamēģināt var, tikai man tāda nojauta, ka veltīgi.
— Domājat, ka viņš noguldījis naudu uz cita vārda? — Nisons jautāja.
— Ko? … Jā, jā, — Mūns izklaidīgi nomurmināja, pārlapodams bloknotu.
— Blis, vai jūs izplēsāt tikai vienu lapiņu?
— Nu, protams. Deilijs redzēja. Kas tad ir?
— Bloknotā, spriežot pēc noplēsuma vietas, trūkst deviņpadsmit lapiņas. Interesanti, kas tur bija rakstīts… Nu, zēni, liekas, vairāk nekā neatradīsim. Nevarētu teikt, ka loms sevišķi bagāts.
— Jāatrod Ēģiptes cigarete, — Deilijs atgādināja.
— Kāda tam nozīme?
— Ļoti liela. Varu derēt, ka pie mums nav ne pusducis cilvēku, kas smēķē «Simon Arzt». Vairumam nav pa kabatai, šīs cigaretes desmitreiz dārgākas par mūsu labākajām šķirnēm. Bet tie, kas varētu to atļauties, pieraduši pie aromatizētām tabakam.
— Nu, lai iet! Pie darba, zēni!
Tomēr meklējumi rezultātus nedeva.
Vienīgi Trolops ar apbrīnojamu neatlaidību turpināja rāpot pa grīdu un bāzt nazi katrā šķirbā. Un tieši viņam veicās. Kad žurnālists iztaisnoja stīvo muguru, pirkstos kaut kas iezaigojās.
— Matu sprādze! — Mūns iesaucās. — Ek, ja zinātu, kam tā pieder! …
— Žēl, ka sievietes neiegravē uz tām monogram- mas, — Nisons pavīpsnāja. — Ko nu teiksi, Deilij? No tavas «Simon Arzt» ne smakas.
— Smaka ir, tikai cigaretes nav.
— Gan jau atradīsies arī cigarete, ja ne šeit, tad citā vietā, — Trolops uzmundrināja seržantu un notīrīja putekļainās bikses. — Man laiks doties uz redakciju. Kādi būtu secinājumi, inspektor?
— Visai miglaini.
— Bet kaut kas man taču jāuzraksta?
— Nu labi, rakstiet, ka slepkavības motīvs, acīm redzot, bijis personīga izrēķināšanās. Noticis tas tā: kad pie durvīm atskanējis zvans, Smiss mazgājies zem dušas. Iespējams, ka viņš kādu nepacietīgi gaidījis sakarā ar aizbraukšanu. Smiss steigā — par to liecina ačgārni uzvilktie rītasvarki — meties pie durvīm, lai ielaistu šo cilvēku …
— Tātad viņš pats ielaidis slepkavu?
— Kā gan citādi? Pēc tam starp abiem laikam izcēlies strīds … Tā kā Srniss paguvis atšķirt avīzi, jādomā, apmeklētājs nav šāvis tūlīt … Starp citu, vajadzēs sīki pārlasīt avīzi … Nu, pārējais ir skaidrs. Strīda karstumā slepkava izvilka ieroci, Smiss gribēja aizsargāties, bet nepaguva un saļima, apgāžot krēslu. Slepkava izskrēja, aizcērtot durvis. Viss. Šoreiz jūsu lasītājiem pietiks.
— Diezgan bāls materiāls, sevišķi, ja to pasniedz vienlaikus ar sputņiku. Ja vien varētu atrast kādu piesitienu. Labā reportāžā — galvenais asa mērce.
— Un tālruņa zvans? …
— Kas par zvanu?
— Tur jau tas joks, ka par slepkavību mums paziņoja pa tālruni. Kas to izdarīja? Varbūt pats slepkava.
— Lieliski! Tieši tas man bija vajadzīgs. «Slepkava atklāj slepkavību.» Intriģējošs virsraksts! Velns parāvis, bet kādēļ viņš ziņojis policijai?
— Prasiet ko vieglāku.
— Vairāk veselīga optimisma, inspektor. Jūs taču zināt, mēs dzīvojam no optimisma un parādiem… Vai lieciniekus pratināsiet šodien? Piezvaniet, ieradīšos ar skaņas ātrumu.
— Nāksies laikam atlikt uz rītdienu. Vēlu sekmes, Blis! Jums ir viegli, noziedznieki jātvarsta tikai uz papīra, — Mūns atvadījās no žurnālista.
— Sapīpēsim? — Nisons piedāvāja.
Viņš pacēla apgāzto krēslu un iekārtojās pēc iespējas ērtāk. Arī Mūns apsēdās un aizkūpināja lētu cigāru. Tikai izcilais tabakas speciālists nepiedalījās dūmošanā — viņš bija nesmēķētājs. Pēc tā, kā kustējās viņa žokļi, varēja spriest, ka seržantu moka doma, sīksta un nesagremojama kā cīpslains bifšteks. Ļāvis inspektoram tikt galā ar cigāru, Deilijs pārtrauca klusēšanu:
— Zināt, inspektor, mēģināju stādīties priekšā, kā tas viss risinājies …
— Un neesat vienis pratis ar mani?
— Atceros, kad okupējām Vāciju, man tur bija meitēns. Trausla kā stikls, gandrīz caurspīdīga. Dabūja uz savas ādas izbaudīt naciķu režīmu. Ja toreiz nebūtu spēkā aizliegums precēt vācietes, viņa tagad būtu mana sieva … Kad viņa klauvēja pie durvīm — tikko dzirdami, — es jau šāvos augšā kā raķete. Un tomēr neatceros, ka būtu kaut reizi uzvilcis frenci ar kreiso pusi uz augšu.
— Skaidrs! Neviens normāls cilvēks to nedarīs. Ja nu vienīgi deg māja vai kas tamlīdzīgs. — Nisons piekrita.