Kustībai vajadzīgais spiediens — simt piecdesmit mārciņu uz collu — sasniegts. Mašīnists pārcēla rokas lukturi uz bīdamkarts balstīkli dūmvada priekšā, nostājās atkal uz kapšļa, ieslēdza mehānismus neitrālā stāvoklī, atvēra cilindru krānus, lēni pavirzīja reguletāju. Lēdija Margarita pamodas, zem zemā jumta līdzīgi pēkšņi uznākušam pērkonam iedunejas vārsti. Tvaiks atvirpuļoja atpakaļ, un rīkli aizžņaudza biezi dūmi un pelnu plenes. Mašīnists tikko manāmi bez kada prieka pasmīnēja, ledarbinašanas procedūra bija daļa no viņa, it ka iededzināta smadzenes. Mehānisma parbaude, cilindru krāni, regulētājs… Viņš bija kļūdī jies vienu vienīgu reizi zēna gados, proti, atvēris četru zirgspēku spēcīga robija vilkmi, kamēr krāni vēl bija slēgti, ļāvis kondensētajam ūdenim vārstam gala izsist caurumu. Dzelzij nočirkstot, viņam sirds bija pa muti kāpusi ārā, bet vecais Elija tomēr bija paķēris jostu ar sprādzi un zvetējis tikmēr, kamēr puisēnam šķitis, ka viņš būs beigts.
Viņš aizgrieza krānus, aizbīdīja reversa sviru līdz galam uz priekšu un atkal atvēra regulētāju. Vecais Dikens, depo priekšstrādnieks, bija izniris no nojumes tumsas; kad Margarita, izpūšot tvaika mutuļus, izdārdinaja ārā un pārripoja pāri depo uz vietu, kur stāvēja kravas platformas, vecais aizvilkās atpakaļ pie smagajām durvīm.
Par spīti aukstajam laikam stāvēdams bez mēteļa, Dikens uzmeta sajūgu Lēdijas Margaritas aizmugures stienim un ieklikšķināja bremžu sakabi vietā. Trīs platformas un ūdens tenderis: šoreiz viegls velkamais. Ģērbies biksēs un nevīžīgi saburzītā kreklā, priekšstrādnieks stāvēja, iespiedis rokas gurnos, sirmajiem matiem nokarājoties par apkaklīti.
— Labāk ļauj man braukt tev līdzi, Džesija jaunskungs…
Džesijs drūmi papurināja galvu, apņēmīgi sakodis zobus. Par to viņi jau bija runājuši iepriekš. Tēvs nekād nebija piekritis algot liekus cilvēkus; nedaudzajiem strādniekiem vajadzēja pelnīt savu algu vaiga sviedros, saimnieks velti nemaksāja. Tomēr, cik ilgi tā turpināsies, neviens nezināja, jo mehāniķu ģildes attieksme kļuva aizvien bargāka. Elija pats bija vēl neilgi pirms nāves sēdējis pie stūres, Džesijs to sācis darīt tik tikko nedēļu, pirms partruka teva dzīve, izbraukādams Margarita kalnu ciemus augšpus Bridportas, lai lur savāktu no vilnas kārsējiem ķemmdziju un saržu; dala šī ievakuma tagad atradās ceļa uz Pūlu. Vecais Streindžs nebi ja cietis nekādu zvāļošanos kantora krēslā, tāpēc viņa nāve bija atstajusi firmu gandrīz bez darbaspekiem; patlaban neatmaksājas pieņemt jaunus mašīnistus — līdz sezonas beigām atlikušas tikai dažas dienas. Džesijs sažņaudza Dikena plecu. —Mes nevaram iztikt bez tevis, Dik. Pieskati depo, lūkojies, lai ar mati viss būtu kartībā!
Tieši tā viņš būtu gribējis. — Uz mirkli Džesijs saviebās. — Ja es tagad nespētu izbraukt Margaritu ārā, tad pēdējais laiks būtu mācīties.
Džesijs nogāja atpakaļ gar vilcienu, pārbaudīdams daudzos brezenta pārklājus. Tenderis un abas pirmās platformas bija pilna kartība, visi cieši nosaiteti. Piekabju kravu nebi ja ko pārbaudīt, iepriekšējā diena viņš tas piekrāvis pats, nopūlēdamies garas stundas. Tomēr Džesijs tik un tā pārbaudīja un, pirms paņēma no Dikena preču sarakstu, palūkojās, vai deg aizmugures ugunis un vai ir apgaismota numura plāksne. Vilkdams rokas biezos mašīnista cimdus ar adas iešuvumu plaukstas iekšpuse, viņš atkal uzrāpās uz kapšļa.
Priekšstrādnieks kūtri viņu vēroja.
— Piesargies no tiem lielceļa laupītajiem, tiem normaņu neģēļiem…
Džesijs nokrekstejas.
— Lai labāk piesargās paši! Uzmani visu, Diken! Gaidi mani rīt.
— Lai Dievs tevi sargā…
Džesijs pabīdīja regulētāju uz priekšu un, pametot priekšstrādniekā plecīgo stāvu aiz muguras, atvadoties pacēla roku. Margarita ar savām aizmugures platformām klabēdama izbrauca pa depo vārtu arku Dērnoverijas grambainajas ielas.
Ievadot kravu pilsētā, Džesijam bija tik daudz ko domai, ka neal lika laika raizēties par laupītājiem. Tagad, kad pirmās spivas sāpes bija mazliet atslabušas, viņš aptvēra, cik ļoti visiem pietrūks Pli jas. Viņam, Džesijam, bez kada brīdinājumā uzkārta kakla firmas smaga nasta, un iespējams, ka priekšā ir gruli laiki. Tā ka Baznīca atklati atbalstī ja Ģilžu skaļas prasības pēc īsākas darba dienas un lielākām algām, izskatijas, ka transportsabiedrībām vajadzēs atkal savilkt ciešāk jostas, kaut ari, Dievs zina, peļņas rezerves jau tā ir niecīgas. Un klīst baumas, ka platformu skaitu ierobežošot vēl vairāk: nu atļaušot braukt tikai ar sešām piekabēm un ūdens cisternu. Un pie visa tā vēl ceļu stāvoklis! Bet ko gan var gaidīt, Džesijs sev rūgti pajautāja, ja puse no valsti ievāktajiem nodokļiem aiziet zelta plākšņu iegādei baznīcu vajadzībām? Un varbūt tieši tas ir sākums jaunam tirdzniecības pagrimumam, kādu pirms dažiem gadsimtiem izraisīja Gizevijs. Atmiņas par to joprojām gremza pratu ļaudīm ja ne citur, tad vismaz Rietumos. Patlaban Angli jas tautsaimniecība ir droša — pirmo reizi daudzu gadu laikā; drošība nozīme labklājību, zella rezerves. bet zelts, kas noglabāts nekur citur ka pusleģendārajas Vatikana lādes, nozīmē briesmas…
Pirms vairākiem mēnešiem Eli ja, zilas ugunis spļaudams, bija mēģinājis kaut ka apiet jaunos noteikumus. Viņš bija licis duci piekabju pārbūvēt ta, lai aiz tam galvanizētā cisterna varētu pārvadāt piecdesmit galonus ūdens tieši aiz izbīdāmā šķērskoka. Cisternas aizņēma ļoti nelielu vietu, tāpēc pārēja plaliba palika lietderīgajai kravai, taču ar to pietiktu, lai pienācīgi apliecinātu cieņu apsargu priekšniekam. Džesijs varēja iedomāties, kā tēvs — vecais pagāns! — spurgtu smieklos par savu uzvaru, tikai viņš nebi ja nodzīvojis lik i Igi, lai to piedzīvotu. Puiša domas atgriezās pie Elijas tikpat neatvairāmi, cik neatvairāmi zārks bija ieslīdējis kapā. Džesijs atcerējās, kadu viņš tēvu tad pēdējo reizi bija skatījis: lielais deguns bija sniedzies lauka no zarka drapēri jām, kad cauri vecās mājas brokastu istabai devušies ceremoni jas viesi, to vidū Eli jas mašīnisti. Nāve nebi ja padarījusi Eliju Streindžu maigāku, tā bija gan pārveidojusi viņa seju kā uzrakņāta kalna sānus, taču vaibsti joprojām palika stingri.
Savādi, kāpēc braucot šķiet, ka vairāk laika domāt. Pat ja jāvēro tvaika katla mērītājs, tvaika spiediens, jāuzmana uguns… Turot delnās rata apmali, Džesija rokās ieplūda pazīstamā līksme; nelielais sasprindzinājums, stundām ritot, gan augs auguma, līdz cieša iekrampēšanās viesīs asas sāpes plecos un mugurā. Tikai šodien nebija jābrauc tālu, labi ja divdesmit, divdesmit divas jūdzes, caur Vulu pāri kalniem uz lielo Pūlas tīreli. Lēdijai Margaritai tāds ceļojums ir nieks, viegla krava, tās aizmugurē ripoja trīsdesmit tonnas, un ceļš gandrīz visu laiku līdzens. Lokomobilei bija tikai divi pārnesumi. Džesijs bija izbraucis ar augstu spiedienu, un tā viņš arī grasijās ceļu turpināt. Margaritas nominālais zirgspēks bija desmit, tomēr tā skaitījās vecās jaudas; viens zirgspēks bija uzskatāms par vienādu ar desmit vārsta lokveida platības collām. Piespiežot bremzi, barels uzrādītu septiņdesmit astoņdesmit zirgspēku: pietiekami, lai vilktu simt trīsdesmit tonnu smagu ritošo kravu; vecais Elija reiz, noslēdzis derības, bija tādu smagumu ripinājis. Un uzvarējis…
Džesijs pārbaudīja spiediena mērītāju: acis pašas to izdarīja, smadzenēm gandrīz nedomājot. Desmit mārciņas zemāk par maksimumu. Katlam laiciņam ar to pietiks; viņš var piemest kurināmo, vilcienam ripojot, agrāk viņš to pietiekami daudz reižu darījis, tomēr līdz šim tas vēl nebija vajadzīgs. Viņš sasniedza pirmās krustceles, palūkojās pa labi un pa kreisi un pagrieza ratu, pamezdams skatienu atpakaļ, un redzēja, ka ik platforma paklausīgi pagriežas, sasniegusi vienu un to pašu vietu. Labi, Elijam tāds pagrieziens būtu paticis. Džesijs zināja, ka kravas platformas ripos pāri krustceļu pacēlumam, bet par to viņam nav jaraizējas. Viņa lukturi deg, un, ja kāds braucējs neprot saskatīt Margaritas lielos apjomus un tās kravu, tad tāds ir pelnījis, ka dabū krietni pa mici. Te ripo un dārd vairāk par četrdesmit tonnām; ja kāds tauriņš pagadas pārāk tuvu, tad pats vainīgs.