— Mmmm, nē, vēl ne, mums nebija ienācis prātā.
— Jūs varētu tādu uztaisīt, tā ir laba doma, jauka doma.
— Mmmmmm, jā. Laba doma.
— Bet jūs taču necērtat kokus, kas vēl nav miruši, vai ne?
— Mmmmm, nē, nekad, — teica lielākais milzis.
Mēs viņus vispirms nogalinām, — apliecināja mazākais. — Tad viņiem nesāp.
— Droši vien ir brīnišķīgi būt meža cirtējam un galdniekam. Un arī zemnieka darbs noteikti ir ļoti skaists. Tur, kur sākumā ir tikai kaila zeme, pēc tam aug labība. Es tā priecājos ar jums iepazīties. Viņš ir tik skaists, un jūs esat tik labi.
— Labi?
— S… š… škaišc?
Abi milži saskatījās un paraustīja plecus.
Tumsa sabiezēja arvien melnāka. Atsāka smidzināt smalks lietutiņš. »
Šo nakti visi gulēja kopā pie mazā elfa iekurta ugunskura zem nojumes, kas ātrumā tika uzslieta no zariem, ko ar saviem slepkavīgajiem cirvjiem sagādāja abi meža cirtēji.
Mazais elfs gulēja, apskāvis suni. Saritinājušies un piespiedušies viens otram, viņi izskatījās kā mazs kamoliņš. Līdzās kamoliņam gulēja trīs pauguri: vispirms mazākais no milžiem, tad lielākais no milžiem un visbeidzot — divreiz lielāks par abiem milžiem kopā — trollis.
Mednieks un sieviete gulēja otrpus ugunskuram.
Abi milži krāca, bet trollis pa miegam svepstēja: — Š… š… ška… š… š… ška…
— Vai viņš tā svepstēs visu nakti? — bezcerīgi jautāja mednieks.
— Tikko viņš pārstās svepstēt, tā nodīrās mums ādu, — atbildēja Sajra. —Tāpēc labāk nežēlojies.
Un mednieks vairs nežēlojās.
Troļļa svepsti saplūda ar abu milžu rāmajiem krācieniem.
Sieviete pa miegam pagriezās un nu gulēja tik tuvu medniekam, ka abu augumi gandrīz saskārās. Bet mednieks palika nomodā visu nakti, baidīdamies neviļus sakustēties un sievieti pamodināt, jo pamodusies viņa noteikti pavirzītos nostāk.
Ieritinājies sunim starp ķepām, mazais elfs pirms miega vēl bija prātojis, vai Mazais trollis būtu tam piemērots vārds. Izklausījās labi, taču sunim uz purna nebija āķīšu kliņģeriem.
Tad elfs aizmiga un sapņoja par jūru.
Devītā nodaļa
Rītausma nāca sārta un zeltaina. Sārtums un zelts pārskaloja debesis, notrauca zvaigžņu mirdzu, kas izkusa pamazām augošajā gaismā. Debesis bija dzidras. Tālumā zaļi, saules apmirdzēti pakalni mijās ar nelielām ielejām, kurās vēl gulēja migla.
Dziedāja daži putni.
Pirmais pamodās trollis, bet tūlīt pēc tam mazais elfs, kurš, atvēris acis, uzreiz ņēmās cildināt troļļa skaistumu, spēku un milzīgumu.
Mazulis jūsmīgi izteicās par mēļi violetajiem ādas lēveriem, kas auga troļļa pakaklē, — uz tiem bija nolaidusies rasa, un tagad tie zibsnīja saulē. Pēc tam viņš apjūsmoja nagus, kas līdzinājās jauna mēness sirpim vasaras naktī, un apaļo, sarkano degunu, kas savukārt atgādināja pilnmēnesi pašā ziemas vidū. Gari un plaši mazais elfs izsacījās arī par abu milzonīgo cilvēku labsirdību un krietnajiem darbiem, jo viņi taču mirušus vai pusmirušus kokus pārvērš siltās liesmās, šūpuļos, galdos un rotaļlietās. Aizkustinājuma asaras mirdzēja troļļa un meža cirtēju acīs.
Viens no milžiem paņēma savu tarbu, lai visai kompānijai piedāvātu brokastis.
Mednieks apstulbis blenza uz viņu ieplestām acīm, — likās, viņš piepeši ieraudzījis sava tēva rēgu. No milža tarbas iznira sešas kukurūzas vālītes, un tas bija astronomiski liels skaits, jo mazais elfs ātri aprēķināja, ka ikvienam tiks pa veselai vālītei. Vēl no tarbas parādījās kūpināta šķiņķa gabals.
Jorškrunskvarkljolnerstrinks sāpjpilni uzlūkoja gaļas kluci un klusi iekunkstējās. Tas bija tīrais nieks, salīdzinot ar tām vaimanām un gaudām, kas bija skanējušas beigtā truša dēļ. Par kūpinātu šķiņķi pārvērstais dzīvnieks bija nogalēts krietni pasen, tāpēc tā sāpes un nāves bailes vairs tik skaidri nevarēja sajust.
— Mēs drīkstam to apēst? — cerību pilnā balsī ievaicājās mednieks.
— Nekādā gadījumā! — sašutis atsaucās mazulis. Viņš pievērsās trollim un milžiem: —Jūs taču negribat ēst radījumu, kas bijis dzīvs? Jūs? Jūs, kas esat tik skaisti un tik labi?
— Mmmmmm, kas — mēs?
— Mēs, nē, mēs negribam.
— Kas zina, kā tā gaļa ietikusi tarbā…
— Mēš i ļabš un škaišc, mēš neēd, ja tu negrib.
Mednieks joprojām blenza ieplestām acīm, likās, viņam šī saruna nez kāpēc šķiet dīvaina, lai gan elfs bija pārliecināts, ka pēc ilgajām absurda un nejēdzību dienām beidzot ir izdevies sarunāties pavisam normāli.
Kamēr dzeltenās vālītes cepās virs ugunskura liesmām, mazais elfs izkašāja bedrīti un apbedīja šķiņķi. Apbēris gaļas gabalu ar zemi un visu nolīdzinājis, mazulis izrotāja kapu ar sarkanu ogu ķekariņu, jo puķes nekur tuvumā nemanīja. Mednieks visu šo laiku nenolaida no šķiņķa ne acu un izskatījās tik sērīgs, it kā vērotu kāda tuva radinieka bēru ceremoniju. Varbūt viņš bija pazinis to cūku un tagad skuma, gremdēdamies atmiņās… Var jau būt, ka mednieks nemaz nebija tik ļauns.
Cerība, ka ikvienam tiks pa veselai vālītei, izrādījās mānīga. Trollis apēda trīs, milži — katrs pa vienai, bet vīrietis, sieviete un elfs sadalīja sesto, taču arī šo nelielo gabaliņu varēja uzskatīt par īstu dzīru mielastu.
Visbeidzot, kad saule jau bija uzkāpusi augstu debesīs, — īsta saule, kas staroja īsti zilās debesīs, — abi pulciņi atvadījās un devās prom katrs uz savu pusi.
Vīrietis, sieviete, mazais elfs un suns gāja, mirguļojošās saules gaismas apspīdēti. Nelielā izcirtumā viņi ieraudzīja pie koka stumbra pienaglotu pergamenta gabalu. Uz tā bija rakstīts, ka tuvākajā apkaimē mēdzot sirot divi ārkārtīgi bīstami laupītāji, kurus pavadot briesmīgākais un neglītākais no troļļiem, kāds jebkad redzēts. Par laupītāju un troļļa notveršanu tika solīta atlīdzība. Mazais elfs klusībā nosprieda, cik labi, ka viņi nav sastapuši šos briesmoņus! Taisni otrādi, — viņiem laimējies satikt divus meža cirtējus un visskaistāko no troļļiem. Interesanti, cik daudz troļļu klejo pa šo novadu.
— Vai kāds var man paskaidrot, kas īsti notika un kāpēc mēs joprojām esam dzīvi un pie labas veselības? — jautāja mednieks.
Sajras sejā parādījās rāms smaids. Tā smaida cilvēki, kas sapratuši patiesību. — Tas, kas ir mazuļa prātā, izkļūst arī ārpus tā un iekļūst visu klausītāju prātos, — viņa skaidroja. — Kad Joršs ir izmisis, mēs jūtamies neciešami slikti, kad viņš ir nobijies, mums uzmācas panika, tomēr saprašanu mēs pavisam nezaudējam. Taču vienkāršākus prātus… vienkāršākus un vieglāk iespaidojamus prātus viss, ko Joršs saka, pārplūdina gluži kā palu ūdeņi. Jorša sacītais viņus pārņem pilnībā. Joršs teica skaists un labi, bet viņi… viņi itin kā pielāgojās šiem apzīmējumiem.
— Vienkārši prāti? — pārjautāja Monsers.
— Vienkārši, — apstiprināja Sajra.
— Vienkārši prāti, — vēlreiz domīgi atkārtoja Monsers. Tad viņš apstājās, ieplaukšķināja sev pa pieri un iesaucās: — Mēs taču aizmirsām virvi. Tā palika iesieta koka zarā. Pagaidiet mani tepat. Es ātri aizjozīšu tai pakaļ.
Sieviete, mazais elfs un suns apsēdās piesaulītē kādā meža pļaviņā. Saules stari bija brīnumjauki.
Mednieks skrēja ātri kā vējš. Viņš sasniedza iepriekšējās nakts nometnes vietu, taču šķiņķa kaps jau bija apgānīts, proti, atrakts un iztukšots. Pat vienkāršu prātu vienkāršībai ir robežas, — mednieks tomēr nebija vienīgais, kam bija radusies doma pievākt apglabāto gaļas gabalu.