Visos sīkumos šie notikumi nekad netika izklāstīti, un Ritei nebija īstas skaidrības. Viņu pat māca klusas šaubas. Viņai vēl nekad nebija gadījies sastapt nevienu, kura vecākus būtu nobendējis briesmīgais Daligaras elfs, ber visi grāfistes bāreņi taču auga vienuviet — šeit Bāreņu namā, kopā ar Riti.
Ja jau elfs bija tik varens, ka bija satriecis karavīrus tikai ar sava drausmīgā vārda skaņām vien, tad kā gan Tiesnesis bija spējis viņu pieveikt? Varbūt Tiesnesis bija cīnījies tāpat, kā drošsirdīgais Strumacis bija stājies pretī pūķim? Rite klusītēm iesmējās. Atkal uzplūda jautrība. Varbūt viss bija vieni vienīgi meli? Varbūt pūķi nemaz nebija ļauni un elfi asinskāri? Varbūt tie visi ir tikai tukši izdomājumi tāpat kā varonīgā kauja vīna kalnā?
— Tā bija varonīga kauja, va-ro-nī-ga, — turpināja Dragarnas balss. — Asinis plūda no viņa miesām gluži kā sula no vīnogu spiežamā kubla…
Varbūt pūķi patiesībā bija labi un šis pūķis bija atlidojis, lai atrastu viņu. Rite aizvēra acis. Skumjas un izsalkums tūdaļ pagaisa un zem plakstiņiem atausa jau pierastais tēls: pūķis bija tik tuvu, ka viņa spārni aizpildīja visas debesis. Rite pat varēja saskatīt zeltainu pūku joslas, kas mijās ar smaragdzaļām zvīņām.
Kaut arī Rite gulēja aizvērtām acīm, viņa sajuta, ka tuvu blakus parādījies vēl kāds. Tā bija ne ar ko nesajaucamā sajūta, ko rada pētīgs cita cilvēka skatiens. Rite atvēra acis un dažu sprīžu attālumā ieraudzīja Kaļas seju. Pāris soļu tālāk, rokas uz krūtīm sakrustojuši, stāvēja Kresks un Morons, bet Kala, nometusies ceļos, pētīja Riti tā, kā mēdz aplūkot sarkano skudru pūzni — vienlaikus ar riebumu un bailēm.
Rite saprata, ka nepatikšanas tomēr vēl nav galā. Viņa piecēlās un pievērsa ciešu skatienu trijotnei.
— Kur palika Jomira? — čukstus noprasīja Kala. Viņa bija sīka auguma meitene gaišiem matiem, kas, saķepuši netīrās šķipsnās, krita pār seju, vēl vairāk izceļot naida un niknuma pilnos vaibstus. Ja Kalai aiz muguras nestāvētu abi sabiedrotie, viņa neuzdrošinātos uzmākties Ritei ar šādiem jautājumiem, bet kopā ar Kresku un Moronu viņa jutās stipra.
— Viņu apēda pūķis. Vai tad tu neatceries? — rāmi atbildēja Rite.
— Tā nav taisnība, — izšņāca Kala. — Tu kaut ko zini. Pūķis parādījās tieši īstajā brīdī. — Kaļas skatiens pētīgi iedūrās Rites sejā. — Tava ģimene bija draugos ar elfiem. Varbūt arī ar pūķiem?
— Ja tu gribi, mēs varam iet pie Dragarnas un pajautāt, vai tas, ko viņa visiem stāsta, ir patiesība vai meli, — Rite gluži mierīgi ierosināja un jau pagriezās, it kā no tiesas grasītos doties pie Dragarnas. Kresks un Morons brīdi viņu vēroja, tad saknieba lūpas, paraustīja plecus un, uzmetuši vēl pa naidīgam skatienam, gāja prom. Rite un Kala palika divatā.
— …Pūķis bailēs iekunkstējās, starp viņa zobiem vēl bija redzama nelaimīgās meitenes rociņa… — Dragarna ij nedomāja rimties.
— Tā nav taisnība, — caur zobiem izgrūda Kala. Viņas acis bija asaru pilnas, tajās bija viss pasaules niknums un aizvainojums. Kāds bija riskējis ar dzīvību, lai atkal varētu apskaut Jomiru, savu meitiņu. Neviens nekad nebija meklējis Kalu.
Rite ilgi vēroja viņu. Tad izrunāja pilnīgi bezjēdzīgus vārdus: — Agrāk vai vēlāk kāds atnāks arī pēc tevis. — Šie vārdi paši izspruka pār lūpām, un Rite šausmu pārņemta klausījās, kā tie skan. Tie bija nejēdzīgi un nežēlīgi, jo labāk dzīvot bez cerībām nekā mānīt sevi ar ilūzijām un tad redzēt, kā tās sabrūk. Taču vārdi bija izskanējuši paši. Rite lūkojās netīrajā, gaišo šķipsnu aizsegtajā Kaļas sejā, viņas izmisuma un dusmu pilnajās acīs. Un vārdi atkal paši kāpa pār lūpām.
— Agrāk vai vēlāk kāds tevi aizvedīs projām no šejienes, — Rite apstiprināja.
Pat biezā netīrumu kārta nevarēja noslēpt Kaļas bālumu. Meitene ieplēta acis. Un piešāva rokas pie mutes, kā gribēdama apspiest kliedzienu. Vai kunkstienu. Viņas kreisajai rokai trūka īkšķa, bet īkšķis, kā zināms, ir vissvarīgākais pirksts. Piepeši Rites prāta dziļumos pazibēja jauna aina: Kaļas rociņa, kurai bija visi pieci pirksti. Rite līdz asinīm sakoda mēli, lai savaldītos, lai nepateiktu, ka reiz arī šī roka atkal būs vesela. Tas būtu pārāk absurdi, pārāk nežēlīgi.
— Tu esi ragana, vai ne? — čukstus jautāja Kala. —Tavējā bija burvju un raganu ģimene? Tāpēc jūs draudzējāties ar elfiem? Bet tu… patiešām… visu zini iepriekš?… Tiešām?
Rite neko neatbildēja.
— No Strumača auguma straumēm vien plūda asinis un dubļi. Ja jūs to būtu redzējis… Asinis un dubļi… — turpināja Dragarna. Piepeši viņas stāstījumu aprāva apspiests kliedziens. Virs viņu galvām riņķoja milzīgs, brīnumains un draudīgs pūķis ar smaragda spārniem. Tam uz muguras bija saskatāma sīka, balta figūriņa. It visur skanēja šausmu kliedzieni. Visi bēga, kur kurais. Uzrāvies no ierasti rāmā snaudiena un aizmirsis savus nesenos drosmes un varonības apliecinājumus kaujas laikā, Strumacis neiedomājamā ātrumā joza uz tuvākās salmu stirpas pusi. Daligaras oficiālais sūtnis, kurš turklāt bija atgādājis šurp Strumača apbalvojumus, bija pārlieku aizņemts ar bēgšanu pretējā virzienā, proti, pie sava zirga, tāpēc neievēroja, ka varonīgā pūķu uzvarētāja rīcība ir gaužām dīvaina. Arī Dragarna bija iesprukusi salmu gubā. Taču pa ceļam viņa bija uzgrūdusies kādam no mazākajiem bērniem un visā garumā izstiepusies dubļos. Tagad viņas gaišzilā tunika ar smalkajiem sudraba izšuvumiem bija nolipuši netīrumiem. Arī Kresks un Morons bija aizskrējuši jau labi tālu.
Rite stāvēja nekustīgi un vēroja pūķi. Tik tikko manāms smaids bija atplaucis viņas lūpās. Pūķis, apmetis vēl vienu loku, devās atpakaļ uz Tumšajiem kalniem un drīz vien nozuda aiz to virsotnēm. Droši vien viņa mājoklis bija turpat netālu. Kala apstulbusi stāvēja līdzās Ritei. Arī viņa nebija aizbēgusi. Beidzot Kala uzdrošinājās pajautāt: — Vai tagad, kad Jomira ir prom, es drīkstu gulēt tev blakus?
Ritei nevajadzēja apdomāt šo lūgumu. — Protams, — viņa atbildēja.
Astotā nodaļa
Tagad galvenais bija saprast, kā.
Pūķēns laimīgs gulēja, divkārt aptinis sev asti un iekārtojies šais gredzenos kā putniņš ligzdā. Laukā gaudoja vējš, un, taisnību sakot, tas gaudoja arī iekšienē, jo jaundzimušā Erbrova brēcieni citu pēc citas bija sadrumstalojuši visas dzintara logu rūtis, bet Joršam nebija ne jausmas, kā tās varētu salabot. Tomēr alas iekšienē vējš gaudoja mazāk nekā laukā, turklāt telpu sildīja arī vulkāna garaiņi. Temperatūra bija ļoti tālu no pilnības, tomēr visā visumā paciešama, un katrā ziņā šādos apstākļos puskailam elfam nedraudēja nosalšana.