Virtuvene uzlūkoja Rankstrailu ar tādu izteiksmi, ar kādu Arējā lokā mēdz skatīties uz dzīviem prusakiem vai beigtām vardēm, kas dzīvību zaudējušas pirms vairākām dienām. To pašu riebuma pilno skatienu virtuvene pievērsa arī Rankstraila mammai, kura vēlreiz nosarka un piesedza vaigu ar plaukstu. Mammas vaigs reiz bija apdedzināts, un, kad viņa smaidīja, rēta muti savilka mazliet sāņus — žēl gan, jo droši vien tāpēc viņa smaidīja tik reti. Smaidot Rankstraila mamma bija ļoti skaista, un viņš būtu ar mieru skatīties uz viņu caurām dienām. Par to, kā šī rēta iegūta, Rankstrails bija dzirdējis, kad mamma strupiem vārdiem to bija stāstījusi kādai no ziņkārīgajām kaimiņienēm: ieradušies orki, vistu kūtis aizdegušās, un ne viena vien sieviete apdedzinājusies, glābjot savus putnus. Mamma vaigu bija apsvilinājusi, glābdama Melnīti, kura vēl tagad dzīvoja viņu mājiņā, bija vienīgais ģimenes dārgums un pateicībā par izglābšanu atlīdzināja, gandrīz ik rītu izdēdama pa olai.
— Kas tev apcepināja ģīmi? Kāds pielūdzējs, vai? — virēja noprasīja tik klusi, lai dižkundze nedzirdētu. — Žēl gan. Bez tās rētas tu varbūt neizskatītos tik neglīta.
Mamma stāvēja kā pārakmeņojusies un klusēja, tikai viņas seja kvēloja vēl košāk.
Rankstrails juta, kā viņu pārņem nevaldāmas dusmas. Viņš ātri aprēķināja, kā varētu uzbrukt pretiniekam, kas ir divreiz garāks un kura svars trīsreiz pārsniedz viņa bērnišķīgā auguma svaru, un ne brīdi viņu neskāra bailes. Viņš pagriezās pret māti, lai tā varētu paņemt medus podiņu, taču viņas izmisušais un teju vai lūdzošais skatiens Rankstrailu sastindzināja. Mamma negribēja, lai viņš cīnās, viņu aizstāvēdams. Rankstrails atcerējās — un tās bija sāpīgas atmiņas —, cik bēdīga mamma bija toreiz, kad viņš bija piekāvis divus lielākus zēnus, kuri mēdza izklaidēties, skraidot nopakaļ, smērējot izmazgāto veļu un saukājot mammu par rētaino. Uz divām nebeidzami ilgām dienām smaids pavisam bija nozudis no viņas sejas, kaut arī kopš tās reizes abi zeņķi, kuri citādi neizcēlās ar smalku uzvedību, vairs nekad neuzdrošinājās mammai izrādīt necieņu. Viņš nedrīkstēja piekaut virēju, taču nebija iespējams arī neko nedarīt: tūdaļ vajadzēja izgudrot, kā atbildēt viņas uzbrukumam.
Kaut arī tikko pateiktie vārdi bija izskanējuši čukstus, dižkundze bija tos saklausījusi.
— Es necietīšu nepieklājību… — viņa bargi uzsāka, taču sakāmo nepaguva pabeigt.
— Mamma i' s-s-s-s… skaista, — Rankstraila balss, skaidra un spēcīga, atskanēja zem velvēm un sīpolu un ķiploku pīnēm. To nespēja aizkavēt pat grūtības ar sk izrunāšanu.
Mirkli valdīja klusums, tad dižkundze iesmējās.
— Brašs puika! Brīnišķīga atbilde! — viņa teica, nebeigdama smieties.
Arī dažas no virtuves strādniecēm pievienojās viņas smiekliem. Nu
virējas pietvīkusī seja iekrāsojās gandrīz violeta.
Mamma uzlūkoja Rankstrailu ar tādu izbrīnu, ka viņas roka aizslīdēja projām no vaiga, visu skatieniem atklājot sarkano, cieti sarētojušo ādu. Tie bija pirmie vārdi, ko Rankstrails savā mūžā bija izrunājis. Virēja raudzījās uz zēnu, vai plīsdama no dusmām, taču Rankstrails viņas skatienu izturēja rāms un lepns, cieši sažņaudzis rokās savu medus podiņu. Naids pret virēju un vēlēšanās viņai iesist pārgāja: šī sieviete bija tikai muļķe, un viņš ar saviem vārdiem bija spējis tai nodarīt lielākas sāpes nekā tad, ja būtu iespēris pa ceļgalu. Tagad visi par virēju smējās.
Rankstrails juta, ka pieņemas spēkā vēlēšanās drīzāk pamest šo vietu un steigties pie tēva, lai parādītu viņam medus podiņu. Viņš zināja, ka šajā trauciņā glabājas kaut kas ļoti īpašs. Kaut kas salds, vijīgs un gaišs — tik dzidrs, ka gaisma tam plūst cauri.
— Mana mamma i' s-s-skaista, — viņš atkārtoja vēlreiz stingri un neapstrīdami, lepodamies, ka šoreiz mēle pie grūtā vārda ķērusies mazāk, un pagriezās uz durvju pusi. Te piepeši viņš ieraudzīja savādu ainu: milzīgajos pavardos zem akmens dūmtveriem stāvēja sievietes, kam galvā bija baltas aubes tāpat kā pārējām virtuves strādniecēm, taču šīs, kaut arī pieauguši cilvēki, augumā bija mazas kā bērni, — viņas stāvēja pavardos un grozīja smagus iesmus, uz kuriem cita pie citas bija savērtas dīvaini iegarenas vistas. Mazo sieviešu rokas bija nokvēpušas, sejas piesarkušas no liesmu kvēles. Sviedri tām plūda pār vaigiem, sajaucoties ar kvēpiem un liekot viņām izskatīties mežonīgām un biedējošām — kam vidējam starp dēmoniem un meža zvēriem. Rankstrails nodomāja, ka šādas mocības droši vien ir vēl ļaunākas par veļasmazgātājas darbu, — kaut arī veļasmazgātājām ziemas rītos reizēm vajadzēja skaldīt Ledu, lai tiktu pie ūdens skalošanai, un šausmīgi sala, taču viņas vismaz redzēja debesis un kokus. Tikko ienācis virtuvē, pagalma spožās āra gaismas apžilbināts, viņš šos ērmīgos stāvus virtuves puskrēslā nebija pamanījis. Rankstrails pagriezās un vaicājoši uzlūkoja māti, taču arī viņa izskatījās apjukusi. Virēja nicīgi pasmējās par abu izbrīnu.
— Tās ir punduru mātītes, — viņa paskaidroja, ar smagu nopūtu apliecinādama, cik nogurdinoši zinošam cilvēkam ir sarunāties ar tādiem nejēgām. — Šamējo tēviņi strādā raktuvēs.
Rankstraila un viņa mātes neizpratnes pilnā izteiksme nemainījās, tāpēc virējai nācās paskaidrot sīkāk, ka punduri un viņu mātītes labi paciešot tumsu, karstumu un šauras vietas. Viņiem tas pat patīkot. Tāpēc punduri esot piemēroti visādiem darbiem, no kuriem īstie cilvēki ātri vien dabūtu galu…
Rankstraila acis sadūrās ar skatienu, ko raidīja viena no būtnēm, kas grieza iesmus, un īsajā mirklī viņš tajā izlasīja naidu — tik mežonīgu naidu, ka tā apslēpšanai bija vajadzīgi visi mazā ķermenīša spēki: rokas pamira un arī iespaidīgā cepešu virtene pārstāja griezties.
— Vai tu kustēsies, Rasa? — skarbi noprasīja virēja. — Gribi tos gārņus sadedzināt? Kas tev noticis? Dusmojies, jo esi pazaudējusi trepītes un vairs nevari iet zemenēs? Kustini savas strupās roķeles! Galu galā slinkums ir vienīgais netikums, kas jums nepiemīt…
Rasas skatiens tūdaļ nolaidās un izdzisa blāvās skumjās — gārņi atsāka riņķot ap iesmu. Rankstrails neizprotamo teicienu par trepītēm un zemenēm apdomāja gan šā, gan tā, līdz beidzot neskaidri apjauta, ka tas bijis domāts kā izsmiekls par mazo augumu. Viņš jau zināja, ka attālums no cilvēka galvas līdz kāju pēdām var būt par iemeslu zobgalībām. Viņš pats savam vecumam bija stipri par garu un bieži tika apsmiets — smējēji gan parasti bija nevis citi bērni, bet viņu mātes, un to Rankstrails spēja saprast: viņš bija lielāks un stiprāks, un spēks vienmēr iedveš bailes. Taču viņš nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka muļķība var būt tik neizmērojama, lai kādu izsmietu arī tāpēc, ka attālums no galvas līdz pēdām ir pārāk mazs.