— Es necietīšu nepieklājību, — bargi atkārtoja dižkundze. Smaids bija pametis viņas seju, bet uzacis izliekušās dusmīgos lokos..— Un nevaru pieļaut, ka manā namā tā paceļas kā paisuma vilnis. Nepieklājība ir cietsirdības un muļķības apvienojums. Es negribu, lai zem manas mājas jumta tiek izrunāts vārds punduris. Rūķu ciltij ir spožas slavas apvīta vēsture, reiz tai bija varenas karaļvalstis, un, kaut arī tagad rūķu cilts ir pakļauta, mums nav tiesību nicināt viņu diženo pagātni un necienīt viņu dzīvības. Gan raktuvēs, gan pie mūsu cepešu iesmiem viņi ir un paliek kungi un kundzes no rūķu cilts.
Iestājās klusums.
Beidzot dižkundze, ar pēdējo smaidu atvadījusies no Rankstraila un viņa mātes, izgāja no virtuves.
Virēja pagrieza abiem muguru un atkal pievērsās savai sīpolu zupai, purpinādama, ka vārdus jau var sagrozīt pēc sirds patikas un pundurus saukt par rūķiem, bet bastardu izdzimteņus par jaukteņiem, taču tik un tā punduri vienmēr būs punduri, bet izdzimteņi būs izdzimteņi. No tādas vārdu sagrozīšanas dzīve nebūs labāka ne cilvēkiem, ne viņu suņiem.
Mamma, atkal ar plaukstu piesegusi vaigu, izveda Rankstrailu ārā, gaismā — Citadeles ielās. Tās bija tikpat tīras un skaistas kā nami, kuri rindojās to malās un kūms rotāja arkas, divailu logi un ziedoši vīteņaugi, bet brīnumjaukos augstmaņu dārzus ieskāva mūra sētas, kam pāri lepni liecās simtgadīgu koku lapotnes un meta spirdzinošu ēnu pār ielu bruģi.
Kad abi bija nonākuši ielu drošībā, pietiekami tālu no virējas skatiena, mamma beidzot pagriezās pret Rankstrailu un apskāva viņu.
— Tu proti runāt! — viņa nočukstēja. — Tu proti nināt? — viņa jautāja, mainot intonāciju.
Rankstrails par to nekad nebija domājis. Tas bija grūts jautājums. Par atbildi viņš tikai nenoteikti pamāja. Patiešām, tagad labi apdomājies, viņš secināja, ka no tiesas prot runāt un visā visumā nemaz ar' ne tik slikti. Runāšana prasīja piepūli. Viņš vienmēr bija uzskatījis par labāku no tās izvairīties. Tēvs un māte, būdami pārliecināti, ka viņš runāt nemaz nespēj, allaž bija vērsušies pie viņa tā, lai atbildot viņš varētu vienkārši pamāt vai papurināt galvu un turpināt ciest klusu.
— Nav taisnība, ka tu neproti runāt. Nav taisnība, ka tu esi… ka tu… Tu esi tāds pats kā citi bērni… Tu esi tāds kā citi… Mans puisītis… Mans un tava tēva puisītis… Iesim ātrāk pie viņa un pateiksim, ka tu proti runāt… ka tu esi tāds kā pārējie… ka tu esi tāds kā visi…
Mamma bija laimīga. Viņa staroja. Viņas acis staroja. Staroja viņas smaids. Viņas lūpas pastiepās uz abām pusēm, un tas izskatījās tik skaisti, kaut arī vienā pusē smaidu mazliet sašķobīja apdeguma cietā un sarkanā rēta. Mamma bija tik skaista, kad smaidīja. Rankstrails būtu gribējis, lai viņa smaida vienmēr.
Viņi devās tālāk, priecīgo jaunumu vienoti, un gāja cauri Vidējam lokam, kas atradās starp pirmo un otro aizsargmūru gredzenu. Te strādāja bārddziņi, zeltkaļi un kalēji, kuru darbnīcās tapušo zobenu asums un bruņu Cietība bija izslavēta līdz pat Zināmo zemju tālākajām robežām. Šaurās ielas, ko no abām pusēm noēnoja augstas namu sienas, vienmēr sildīja kalēju ugunis, un tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc te pulcējās visa novada ubagi: viņi tupēja uz bruģa starp zeltā un sudrabā inkrustētajām bruņām, ko ieroču meistari bija izstādījuši apskatei, un šķita, ka te nometni ierīkojuši un kaulus silda divi karaspēki — ubagu karapūlis un varoņu armija.
— S-s-skaisti! — teica Rankstrails, ar pirkstu rādot uz sarindotajiem asmeņiem.
Viņu apbūra tas, kā paralēlās līnijas rotaļājas un mijas ar vairogu apļiem, radot sarežģītu un īstenībai piederīgu ģeometrisku zīmējumu, kas saplūda ar citu — netveramu, bet tikpat brīnumainu rakstu, ko veidoja ēnas. Smailēm un asmeņiem piemita ledains skaistums — ledains un briesmīgs, taču vienlaikus nomierinošs: tur, kur asmeņi ir kārtīgi uzasināti, neviens nevar nākt un darīt pāri ne mammām, ne vistām.
Māte viņa sajūsmai nepievienojās:
— Man labāk patiktu, ja tev ar ieročiem nebūtu nekā kopīga. Arī vēlāk, kad būsi liels… Tas ir bīstami… — viņa klusi nočukstēja, klusi un neskanīgi, it kā viņai sāpētu kakls.
Rankstrails lūkojās uz zobeniem mežonīgā priekā: ja orki atkal nāks dedzināt Melnīti un darīt pāri viņa mammai, viņš tos visus apkaus. Visus. Visus līdz pēdīgam. Pat ja viņam pašam tāpēcjjūs jāmirst.
— S-s-skaisti! Ja o'ki da'īs pā'i mammai un Melnītei, 'Ank'ails ņems z-z-zobenu un k-k-kausies. Nokaus o'kus. Visus o'kus. Nekas, ja a'ī 'Ank'ails b-b-beigās b-b-beigts.
R bija ļoti grūta skaņa, arī pie s, z, b un dažiem skaņu blīvējumiem mēle vēl ķērās, bet citādā ziņā jau veicās diezgan labi. Viņš prata runāt. Protams, tas bija nogurdinoši, tomēr bija viņam pa spēkam. Ja viņš jau agrāk būtu sapratis, ka ar runāšanu mammu var padarīt tik laimīgu, viņš būtu sakodis zobus un sācis runāt krietni agrāk.
Taču laikam gan tagad viņš kaut ko nebija pateicis pareizi, jo smaids pazuda no mammas lūpām un acīm. Vēlāk katru reizi — un tādu reižu bija daudz —, kad Rankstrails lādēja sevi par to, ka atkal pateicis ko tādu, ko labāk būtu bijis neteikt, viņš atcerējās šo rītu starp bruņām un ieročiem Vidējā lokā. Runāt tiešām bija grūti. Ne jau tikai tāpēc, ka vajadzēja dabūt gatavas vajadzīgās skaņas. Bija vēl kas, ko reizēm bija tik grūti saprast. Spēja un iespēja netīšām nodarīt ļaunu, nodarīt sāpes. Dižkundze teica taisnību, to Rankstrails jau bija aptvēris: nepieklājība ir tīra cietsirdība, tā ir tikpat sāpinoša kā dūres trieciens vai dunča dūriens. Kad virēja nicīgi bija izturējusies pret. viņa māti, viņš pats bija sajutis trulu sāpi līdzīgi kā tais reizēs, kad ziemā, paslīdot uz ledus un sargoties nomest zemē mammas veļasgrozu, viņš krita uz ceļgaliem, — un šo pašu sāpju izraisītas dusmas viņš bija saskatījis sejā arī tai mazajai sievietei, Rasai, kura, virtuves pavardā stāvēdama, laistīja cepešus ar saviem sviedriem. Bet tagad Rankstrails atklāja, ka vārdi var būt arī kā ūdensvīra soļi: šis vīrs staigāja pa Arējā loka šaurajām ieliņām, pārdodams citronus un tīru ūdeni, — spaiņi karājās plecos uzliktos nēšos un, lai arī cik žēlabaini to saimnieks atvainotos, sāpīgi trāpīja ikvienam, kurš nepratās pietiekami veikli parauties malā. Arī negribot, arī tad, ja runātājs par visām varēm centās, lai tā nenotiktu, vārdi spēja nodarīt sāpes.
— Līdz šejienei orki neatnāks, — nočukstēja mamma. — Te mēs esam drošībā. Tev nevajag ieročus. Varila ir neieņemama… Pilsētu sargā mūri… Vai tu zini, kas ir podiņā?
Pēdējos vārdus mamma izrunāja tik strauji un tik samocīti jautri, ka pat Rankstrails noprata, ka tas ir mēģinājums pagriezt valodu uz citu pusi. Viņš bija domājis, ka mamma būs lepna, uzzinājusi, ka viņas dēls grib cīnīties, viņu aizstāvēt un, ja vajadzīgs, arī mirt, taču tā nenotika. Viņš gribēja, lai mamma ar viņu lepojas. Viņš bija ar mieru iet cauri vējiem un ugunīm, lai tā būtu, lai mammas skatiens no jauna starotu. Un viņš atkal ierunājās, priecādamies, ka zina atbildi.
— G-g-ga sīgs, — viņš mēģināja skaidrot. — S-skaists, — viņš piebilda. Un prātoja, ar kādām skaņām varētu izteikt gaismu, kas plūst cauri neizsakāmi gardai, brūngani zeltainai vielai, bet no neziņas viņu atbrīvoja uz kāda rotkaļa letes izliktās krelles, kas bija savērtas no prāviem dzintara gabaliem. — T-tāds, — viņš teica, rādot uz dzintaru.
Un atkal viņa vārdi nodarīja īstu postu gluži kā ūdenspārdevēja spaiņi, kas bez ļauna nolūka sāpīgi dauzīja garāmgājējus.