No jauna mātes acīs izdzisa viss prieks.
— Kā tu to zini? — viņa jautāja pavisam klusu. — Kā tu zini, kas ir podiņā? Tu medu nekad neesi redzējis. Mums medus nekad nav bijis.
Jautājums Rankstrailu apstulbināja. Steidzami vajadzēja aizgainīt skumjas, kas no jauna bija parādījušās mammas skatienā, un viņš izmisīgi meklēja, ko teikt. Kā gan vispār cilvēki kaut ko zina? Un kā podiņa saturu zināja viņš? Viņš to zināja, un viss. Tāpat kā zināja, ka viņš ir Rankstrails un mamma ir mamma. Zināmo vienkārši zina. Te nekādu izskaidrojumu nemaz nebija. Un viņš atkal nenoteikti pamāja.
— Tu zini to, kas vēl nav noticis? Tu zini jau iepriekš?
Šie bija pavisam bezjēdzīgi jautājumi. Zēns izmisis sakļāva rokas ciešāk ap medus podiņu un visiem spēkiem pūlējās izdomāt kaut ko, kas varbūt tomēr spētu atsaukt atpakaļ mammas smaidu, — un mēģināja saprast, kur atkal pieļāvis kļūdu, kāpēc prieks ir aizlidojis projām līdzīgi kā notverts taurenis, kas aizlido, tikko plaukstas paveras.
— Ja tu iepriekš zini to, kas notiks, — māte noteica vēl klusāk, gandrīz čukstus, — tu to nevienam nedrīksti teikt. Saprati?
Rankstrailam patika, ka mamma čukst, — čuksti atjaunoja abu īpašo sapratni un vienotību, ko viņa vārdi neizskaidrojamā kārtā bija sagrāvuši. Kaut ari no mammas teiktā Rankstrails nekā nebija sapratis, viņš nopietni pamāja, stingri apņēmies turpmāk, cik vien iespējams, turēt muti ciet neatkarīgi no sarunas tēmas.
Māte viņu atkal apskāva, un Rankstraila sirdēsti par izpostīto smaidu pierima. „
Viņi izgāja caur otrā aizsargmūru gredzena vārtiem un nonāca Arējā lokā.
Ārējais loks, kas atradās starp otro un trešo aizsargmūru gredzenu, bija pilsētas jaunākā, nožēlojamākā un visblīvāk apdzīvotā daļa. Starp augstajām sienām mūždien valdīja ēna, un tikai vasarā pašā dienvidū saulei izdevās iespīdēt un uz dažām stundām padzīt tumsu un mitrumu, kas te neuzvarami valdīja visu pārējo laiku. Ārējā loka ziemeļos spēcīgs avots baroja akmenī kaltu strūklaku, kura bija veidota kā grifa galva un pie kuras visi nāca pasmelt ūdeni, savukārt no strūklakas baseiniņa ūdens plūda tālāk un pildīja veļasmazgātavu lielās akmens tvertnes un neskaitāmas nekad neizžūstošas peļķes. Aizsargmūru iekšējās sienas neklāja marmora plāksnes, un tās bija noaugušas garām ķērpju bārdām, kas stiepās teju līdz mazo mājeļu jumtiem, — šie būceņi pie pašiem bastioniem bija sadīguši gluži kā sēnes un deva patvērumu visiem nelaimju piemeklētajiem, kuri no plašās ārpasaules bija saradušies Varilā, glābiņu meklēdami. Te mitinājās bēgļi no austrumu novadiem, no Piemales, kas atradās uz pašas Zināmo zemju robežas, — tie dzimtās vietas bija pametuši orku sirojumu dēļ; te bija apmetušies arī gaišmatainie ziemeļu milži, kurus no kalniem bija padzinuši vilki un aukstums; tāpat pajumti šeit bija atradušas klejotāju ciltis, kas bija ieradušās pāri stepēm, nākdamas no Nezināmo zemju viņas puses.
Pat tolaik, kad orki bija gāzušies virsū kā šakāļi un siram Ardvinam bija vajadzējis tos sakaut un patriekt viņpus Zināmo zemju robežām, — pat tad Varila nebija piedzīvojusi nevienu aplenkumu, tāpēc tās ārējais aizsargmūru gredzens zināmā mērā bija atstāts novārtā un vispārējās vienaldzības dēļ pamazām sācis drupt un brukt. Tagad kareivji ar āvām soļoja pa mūriem, kas bija nolaisti tik tālu, ka starp to šķirbainajiem akmeņiem saknes dzina ne tikai kaperkrūmi, bet arī savvaļas ķirši un vīģukoki. Sienas augšdaļā, kam drusku saules tomēr piekļuva, bija iedzīti paresni baļķi un uz tiem izbūvētas dēļu terases, no kurām lejup stiepās redeļu un virvju kāpnes, — bet uz terasēm pacietīgi bija sanests melnzemes slānis, kurā ierīkoti sakņudārzi. Spēcīgāku lietusgāžu vai krusas laikā zemes lavīnas gāzās pār mazo mājeļu jumtiem, uz kuriem pēc kāda laika pasāka augt ne vien sūnas un sēnes, bet arī papardes, — tā nu te bija redzams kas vidējs starp pilsētu, mežu un gaisa dārzu. Saulainās dienās, pasargātas no vēja, augstu pie pašiem mūriem brieda kāpostgalvas, sarkanus sānus zibināja saldie pipari, melni gozējās baklažāni un turpat žaudējās visdažādāko krāsu un veidu veļa, un žūstošas veļas te bija daudz, jo liela daļa Arējā loka sieviešu strādāja par veļasmazgātājām.
Akmens arkas, kas savienoja ārējos un vidējos aizsargmūrus, nebija košu ziedu ieskautas kā Citadelē — te stīgoja resni vīnogulāji, vijās kazeņu un aveņu zari, no kuriem ogas jau pusgatavas veikli nolasīja gan Arējā loka bērni, gan sargkareivji.
Ārējais loks kā jau visas vietas, kur galvenokārt mitinās skrandaiņi un izbaduši plikadīdas, bija nemitīgs tirgus.
Ja neskaita ubaga amatu, Ārējā loka iemītniekiem oficiāli bija atļauts nodarboties tikai ar diviem — veļasmazgātāju un ēdienvārītāju — arodiem. Tas bija jaunpienācēju uzdevums: remdēt pilsētnieku izsalkumu, turēt tīras to drānas un mierināt dvēseles, dodot iespēju tās atvieglot ar ubagdāvanu sniegšanu. Pērkot jēlas ēdamlietas un pārdodot tās tālāk, pārvērstas ēdienos, varēja nopelnīt pietiekami, lai badu mirt nevajadzētu. Vairums Vidējā loka amatnieku ēda paši savās mājās — jo parasti to darbnīcas un mitekļi atradās zem viena jumta, taču pie meistaru galda nebija ļauts sēsties zeļļiem un palīgiem, kas lielākoties bija puiši no laukiem, tāpat izsalkums piemeklēja daudzos pircējus, un visus šos ļaudis vajadzēja pabarot. Regulārās armijas kareivji ik dienas saņēma savu pārtikas devu, taču tā bija vienveidīga barība, un daudzi bija ar mieru ziedot kādu monētu, lai savu ēdienkarti kaut nedaudz dažādotu.
Lai arī cik fantastiski bija piedāvāto ēdamlietu daudzumi, lai arī cik neiedomājami dažādi bija pārdodamie gardumi, ar tiem ne tuvu nepietiktu, lai remdētu visu Ārējā loka ļaužu izsalkumu. Visi pārdeva visu, un ēdienu nežēlīgās smaržas gluži kā dzeldīgi asmeņi plosīja tos, kuri nevarēja atļauties ēdmaņu nopirkt. Baklažānu un tomātu sulīgās krāsas žilbināja acis ikvienam, kas nebija šo dārzeņu īpašnieks. Vistu kladzināšana sāpīgi griezās ausīs katram, kam neviens putns nepiederēja, — un daudzi no tiem būtu gatavi uz visu, lai tikai piepildītos neiespējamais sapnis iegūt kaut vienu klukstīti savā īpašumā. Peļķēs bērni rotaļājās kopā ar zosīm, lai ne brīdi neizlaistu savas ģimenes bagātību no acīm. Pie dažām letēm pārdeva gliemenes ar pētersīļiem, pie citārņ — kraukšķīgi apceptas varžu kājiņas, un reizēm, svētku dienās, karamelizētus* vistu spārniņus ar asajiem sarkanajiem pipariem, un smaržas lidinājās visap'kārt, ietiecās dubļaino ieliņu visdziļākajos nostūros, cēlās augšup pāri kāpostu un baklažānu dārziem līdz sargkareivju ejām aiz mūru dzeguļiem. Visur šaudījās piejaucēti seski, ko daudzi turēja mājās kā vislabākos peļu un žurku medniekus, turklāt tie derēja par rotaļbiedriem bērniem, par aizdaru putrai ziemā un vēl deva gabaliņu siltas kažokādas, ar ko izoderēt apavus. Seski gan bija grūti pieskatāmi, tie bieži aizbēga no mājām un devās vistu medībās, tā izraisot briesmīgus kautiņus starp saviem saimniekiem un reālajiem vai iedomātajiem medījuma īpašniekiem. Nevārītus rīsus pārdeva lielos džutas maisos, bet vārītus ar sarkanajiem pipariem — mazās no salmiem pītās bļodiņās. Ārā pie māju stūriem bija ierīkotas ugunsvietas, kur atkarībā no gadalaika varēja cept saldos kastaņus vai auna zirņus.
Ejot pa netīrajām ieliņām, kur vēl valdīja krēsla, kaut arī saule jau bija pacēlusies augstu, māte sāka stāstīt kādu stāstu, pareizāk, savu stāstu — vienīgo, ko viņa prata, stāstu par princesi, kura dārzā atrod krupēnu un pateicībā, ka šis radījums viņu paglābis no skumjās un pelēkās pēcpusdienas garlaicības, to noskūpsta, bet nākamajā mirklī krupis pārvēršas par princi. Tēvs savukārt zināja citu stāstu, kuni kā mierinājumu stāstīja Rankstrailam tajās vasaras naktīs, kad negaiss tricināja viņu mājiņu kā putna ligzdu zarā, — tas bija stāsts par vilku un kazu, kuri negaisa laikā attopas zem viena jumta, tumsā viens otru notur par savu līdzinieku un tā laimīgi sagaida rītausmu. Rankstrails šādus stāstus ienīda. Citiem tie bija kā tīra svētība, kā brīnišķīga dāvana. Tas, kurš prata stāstu, varēja uzskatīt, ka viņam pieder rets un vērtīgs dārgums. Pat Arējā lokā, kur neviens nevienam neko no laba prāta nedeva, stāstnieki tika apveltīti ar gabalu maizes un kādu sīpolu. Dažas reizes arī Rankstraila tēvam un mātei bija izdevies šo to nopelnīt ar saviem stāstiem, bet nu jau tie bija visiem zināmi un pārdot tos nevienam vairs nevarēja.