Patiesībā stāsti bija muļķīgi, un muļķība Rankstrailu tracināja. Viskaitinošākais bija stāsts par princesi. Krupji nemēdz mnāt un nepārvēršas par prinčiem, un tikai pēdējais stulbenis, kurš nebaidītos dabūt kārpainu seju, iedomātos tādu skūpstīt. Arī doma par iespējamiem šī pāra pēcnācējiem bija mulsinoša. Vismokošākā un garlaicīgākā stāsta daļa bija tā, kurā tika aprakstīts princeses tērps ar visiem izšuvumiem, lai gan arī viņas un krupja dialogs, kurā visas frāzes beidzās ar atskaņām, bija vairāk nekā nogurdinošs. Tāpat tēva stāsts Rankstrailu nesajūsmināja, un viņš arī nesaprata, kāpēc īsti būtu vajadzīgs kāds mierinājums, jo no tumsas un negaisa nekad nebija baidījies. Katrā ziņā arī tēva stāstā no loģikas nebija ne vēsts. Tumsā kazai un vilkam taču būtu vienam otru jāpazīst pēc smakas. Rankstrails pat piķa melnā tumsā vienmēr prata precīzi noteikt, kur atrodas tēvs, māte, Melnīte vai jebkura cita būtne, kas bija lielāka par pelēnu. Turklāt šī neloģiskā stāsta klausītājiem tika liegts prieks piedzīvot brīdi, kad kaza kļūst par vilka mielastu, — likās, abiem izbadušajiem stāsta varoņiem netiek veltīts vienādi daudz izpratnes un līdzjūtības, jo ne jau abi varēja remdēt badu ar pļavas zāli. Vilks stāsta beigās palika tukšu vēderu, un izsalkums taču ir ciešanu paveids.
Princeses liktenis Rankstrailam bija gluži vienaldzīgs, taču viņu aizkustināja tas, cik laimīga stāstot bija mamma. Viņš aizgrābts klausījās un, kad māte jautāja, vai viņš šo bezjēdzīgo vārstījumu grib dzirdēt vēlreiz, Rankstrails varonīgi pamāja.
Kad abi pārnāca mājās, tēvs strādāja durvju priekšā: viņš patlaban paresnu celmu pārveidoja par dēļiem, kam būs lemts pārvērsties par durvīm vai varbūt par solu, un par šo darbu tēvam varbūt samaksās, un tad būs īsti svētki — viņiem dienu vai varbūt pat divas vakariņās būs putra ar desiņām. Muti Rankstrails līdz šim vienmēr bija turējis ciet, taču ausis gan ne, un viņš jau bija sapratis, ka galdnieka un kokgriezēja amats nav piemērots, lai uzturētu ģimeni, kam nav citu ienākumu. Rankstraila tēvs bija ļoti labs meistars. Viņu dzimtais ciems pie Zināmo zemju robežām bija īsts mākslas darbs: kokgriezumi rotāja it visu — mājas, durvis un pat stabi, kas balstīja veļasauklas, bija viens vienīgs ziedu, lapu, augļu, vienradžu un grifu jūklis, kur reālistiski tēli pakāpeniski pārvērtās stilizētos veidolos un neatšifrējamos rakstos.
Ja Vidējā loka amatniekiem un bodniekiem kas bija vajadzīgs, viņi Rankstraila tēvam maksāja nekrāpjoties un nevilcinoties, taču viņu pasūtījumi nebija nekādi nopietnie: kāds darba galds bez kokgriezumiem vai jaunas kājas salūzušai letei. Labākie darbi tapa augstmaņiem, taču Citadelē saņemt samaksu par padarīto bija gandrīz neiespējami. Dažu senāko ģimeņu augstprātība bija tik neizmērojama, ka tās no visas tiesas uzskatīja, ka Ārējā loka iemītnieks var justies laimīgs un pagodināts par iespēju strādāt viņu labā, tāpēc nekāda papildu maksa nemaz nav vajadzīga. Par īstu brīnumu mēdza uzskatīt tos retos gadījumus, kad vīram no Ārējā loka izdevās kļūt par amatnieku, un Rankstraila tēvam tas bija pa spēkam, jo viņš meistarīgi prata iedzīvināt kokā rakstus, zīmējumus un sapņus.
No vienas puses bija taisnība, ka ne jau visi juta pienākumu maksāt tēvam par padarīto darbu, bet no otras puses taisnība bija arī tā, ka daži šādu pienākumu tomēr juta. No vienas puses, pilsēta viņus nemīlēja un nekad tā arī nebija pieņēmusi par saviem pilsoņiem, bet, no otras puses, viņus projām nedzina. Te viņus pacieta — starp peļķēm un zem odu mākoņiem, turpretī pārējā pasaule par viņiem un viņu grūto likteni negribēja ne dzirdēt.
Ziņu par Rankstraila piepešo daiļrunīgumu tēvs uzņēma ar pienācīgu aizkustinājumu. Viņa seju apdegumu rētas nebija izkropļojušas, tāpēc viņa smiekli un prieks bija simetriski un skaļi. Viņš apskāva Rankstrailu, ilgi tā turēja un atkārtoja:
— Manu puisīt… Manu puisīt… Mans mīļais dēliņ…
Rankstrails braši apliecināja savas jaunatklātās spējas. Nebūdams aizmirsis, kā, runājot ar māti, neviļus bija nodarījis īstu postu, jo ceļi, pa kuriem traukdamies vārdi pārvērtās par nāvējošām lamatām priekam, nekādi nebija izprotami, viņš tagad gluži vienkārši ar pirkstu norādīja uz dažādām lietām un nosauca tās vārdā.
I rvs arkai apsēdās, paņēma viņu klēpī un stāstīja vienīgo stāstu, kas Kauksitailam patika un nekad neapnika, — stāstu par viņu ierašanos Varila. Pilsēta, rīsa lauki, gārņi, kas, viņiem tuvojoties, paceļas spārnos: viss Rankstraila prātā atdzīvojās.
Viss tā rīta mirdzums un burvība bija saklausāmi tēva vārdos. Vispirms viņš stāstīja par daudzajiem ciemiem, no kurienes viņus padzina, citu pēc cita viņš nosauca miestus, kas nebija gribējuši viņus pieņemt. Tēvs aprakstīja tos pa vienam vien, un Rankstrails klausījās tik uzmanīgi, it kā dzirdētu šo stāstu pirmoreiz, — kā pamiris klausījās vēstījumu par gaidām un vilšanos. Bet tad sekoja Varilas apraksts: tā bija spēcīga kā vanags un skaista kā pāvs, un pakalns, uz kura tā slējās, piepeši bija atklājies nācējiem visā savā diženumā un dailē — tas vienīgais pacēlās virs bezgalīga līdzenuma, kas nebeidzami stiepās uz visām debespusēm, izņemot ziemeļus, kur apvārsni iezīmēja Tumšo kalnu virsotnes. Šai stāsta vietā tēvs parasti ievilka elpu, uzsmaidīja Rankstrailam un turpināja stāstīt par to, kā Varila, lepna un kundziska, ar saviem trīskāršajiem, ciklopiskajiem aizsargmūru gredzeniem izcēlās uz pakalna, kura nogāzes daļēji svītroja rīsa lauku terases, bet daļēji klāja apelsīnu birzis un olīvu dārzi, kas ziemeļu pusē sniedzās līdz miršu un akmeņozolu mežam, kur nesatricināmi rāmas un brangas ganījās baltas govis. It viss tika aprakstīts, ikviena detaļa atkārtota, ikkatra īpatnība uzsvērta vēl un vēlreiz. Rankstrailam pietiktu pacelt galvu, lai savām acīm ieraudzītu arkas un kontrforsus, taču viņam patika tos atklāt tēva balsī: viņam šķita, ka tādējādi savijas un pārklājas trejādi ģeometriski raksti — tie, kuri mūrēti no akmens, tie, kuri veidoti no ēnām, un tie, kuri darināti no vārdiem. Tēvs par arkām zināja daudz, jo vectēvs, arī kokgriezējs, viņam tās bija mācījis pazīt kā rotājumu elementus. Tēvs stāstīja par jūsmīgo izbrīnu, kas viņu pārņēmis, ieraugot pakalna virsotnē slejamies otrās rūnu dinastijas apaļās arkas, savukārt treju aizsargmūru sargtorņus savienoja smailloka arku virknes, kas raksturīgas trešajai dinastijai, — tās strēlniekiem un ziņnešiem ļautu strauji pārvietoties no viena bastionu loka uz citu gluži neiespējamajā un neticamajā gadījumā, ja Varilu aplenktu ienaidnieki. Kamēr tēvs stāstīja, Rankstrails pavērsa skatienu augšup un vēroja arkas, kuras, vīnogulāju, efeju un ziedošu glicīniju apvītas, satikdamās un krustodamās dalīja gaismu un debesis sarežģītos rakstos, ko vietumis izraibināja lēnā vējā plandošo standartu zelts un baltums. No tāluma raugoties, — tēvs stāstīja — arkas un ziedošie vīteņaugi pārvērtās krāsainos pusapļos, kas turpinājās cits citā līdzīgi kāda krāšņa milzu putna spalvām, kurš nosēdies uz mūriem gluži kā ligzdā. Taču stāsta vislabākā daļa — tā, no kuras Rankstraila sirds vienmēr sitās straujāk, kaut arī viņš to bija dzirdējis jau neskaitāmas reizes, — bija pats nobeigums: bailes un neziņas pilnas gaidas, tēvs un māte drebošu sirdi tuvojas vārtiem, bruņoto sargu skatiens pievēršas viņiem, un tajā, par atvieglojumu un izbrīnu, redzama tikai vienaldzība un bezrūpība, kas vēsta, ka sargi viņus neapstādinās. Sargi viņus neapstādināja. Viņus nepadzina. Viņi bija glābti. Rankstrails laimīgi smējās un šoreiz stāsta beigas sveica, ne tikai kā parasti plaukšķinot rokas, bet arī daudzas reizes gluži kā skaitāmpantiņu atkārtojot vārdu skaisti, pareizāk, s-skaisti.