Tēva un mātes prieks bija neizmērojams. Tēvs sajūsmā Rankstrailam apsolīja rotaļlietu: kādu spēļmantu lai viņam uztaisot? Rankstrailam nevajadzēja ilgi domāt: iztēlē viņš atkal sevi redzēja bruņinieka tērpā, ar zobenu rokā un izglābto Melnīti pasistu padusē, — viņš sargāja Melnīti un reizē sargāja visas pasaules mātes un visas pasaules vistas no visas pasaules orkiem. No visiem orkiem.
— Z-zobenu! — viņš līksmi iesaucās. — S-s-skaistu z-zobenu!
Un tūdaļ savu izsaucienu nožēloja: prieks atkal noslīka gluži kā vinimā iekritusi muša — tas pēdējiem spēkiem ķepurojās, apmaldījies starp mātes cieši sakniebtajām lūpām un tēva raižpilno skatienu.
Otra nodaļa
Par laimi, bija medus.
Prieks atgriezās.
Viņi atvēra podiņu kā neiedomājami vērtīgu relikviju, un mamma Rankstrailam iedeva dnisciņu medus, uztecinot to uz plāceņa gabala kā maģisku saldmes un gaismas stīgu, tikpat saldu un gaišu kā mammas smaids.
Podiņā bija arī dīvaina beigta muša — milzīga un ar dzeltenmelni svītrotu vēderu. Tēvs viņam paskaidroja, ka to saucot par biti un ka medu gatavojot tieši bites, nevis dievi, kā sākumā bija domājis Rankstrails. Māte stāstīja par dižkundzi, kura vienlaikus esot tik valdonīga un tik laipna, un par pērlēm, kas rotājot tās matu pīnes un tērpu, — tā Rankstrails iemācījās, kā sauc mazās bumbiņas, kuras spēja uztvert un atstarot gaismu.
Zobenu neviens vairs nepieminēja, bet tēvs tik un tā savam puisēnam pasniedza dāvanu: viņš tam ielika rokās flautu. Tā bija vērtīga dāvana, neizsakāmi vērtīga, — tēvam bija vajadzējis ieguldīt milzumu laika, pacietības un pūļu, lai izdobtu koku, lai vienādotu caurulītes resnumu un biezumu, lai nekļūdīgi aprēķinātu, kur un cik lieliem jābūt caurumiņiem, lai gaiss, pa tiem plūzdams, veidotu skaņas.
Tolaik, kad tēvs vēl varēja šo to nopelnīt, stāstot par vilku un kazu, viņš savu stāstu mēdza papildināt ar flautas spēli, uzsverot pauzes, padarot gaidas vēl saspringtākas un atvieglojumu par laimīgajām beigām vēl jūsmīgāku. Flautas skaņas bija viena no nedaudzajām parādībām, kas pēc Rankstraila domām uzdzina vēl mokošāku garlaicību nekā princeses izšuvumu apraksts un viņas rīmētās žēlabas, taču dāvana bija tik vērtīga un gaišums tēva smaidā tik īpašs, ka Rankstrails pateicās patiesi aizkustināts.
Jau tai pašā naktī piedzima viņa māsa Liesma.
Tēvs bija piekarinājis pie griestiem segu, tādējādi Rankstraila mazo gultiņu atdalot no lielās gultas, kur pasaulē nāca Liesma. Rankstrails dzirdēja, kā mazulīte ieraudas un kā māte ierunājas, to kušinot. Viņš jau sen bija sapratis, kāpēc mammas vēders izaudzis tik liels: tur iekšā bija mazs, dzīvs bērniņš, un tieši tāpat bija dižkundzei, kura viņam bija uzdāvinājusi medus podiņu. Rankstrails apskauda šo Citadeles bērnu, kurš varēs dzīvot līdzās desu apļiem un pusapļiem un gārņu pilno iesmu precīzajām spirālēm. Māsiņas raudas pieklusa, un Rankstrailam bija žēl, ka viņš nespēj atcerēties, kā piedzimis pats un kā mamma viņu mierinājusi, jo būtu taču jauki glabāt prātā šādas atmiņas un pārcilāt tās ik reizi, kad uzmācas skumjas vai vientulība. Vissenākās no viņa atmiņām saistījās ar dienu, kad viņš bija pārsitis ceļgalus, bet tēvs tos apkopa, pārsēja un sagādāja viņam veselu ķekaru vīnogu, — bet tolaik viņš droši vien vairs nebija nekāds zīdainis, jo prata skriet un rāpties uz māju jumtiem. Bet arī tās bija skaistas atmiņas.
Rankstrails jau bija redzējis, kā mazuļi atskrien kaķenēm un sesku mātītēm, un labi zināja, kas un kā šādās reizēs notiek, turklāt, tikko bija atskanējis māsas pirmais kliedziens, viņš bija sajutis nepārprotamo un skaudro asins smaku, kas šīs skaņas pavadīja, — smaka bija tikpat spēcīga, kā kaujot vistu. Tomēr, Rankstrailam neizprotamu apsvērumu vadīts, tēvs parādīja viņam meitenīti un ņēmās stāstīt, kā viens no lielajiem melnajiem stārķiem ar sarkano knābi, kuri reizēm laižas pār rīsa laukiem, esot nolicis mazulīti uz viņu mājas jumta. Bija acīm redzams, ka bērns, pat tik maziņš, stārķim būtu par smagu, jo sevišķi, ja tas — kā apgalvoja tēvs — būtu atlidojis no mākoņu viņas puses, bet attālums līdz mākoņiem taču nevarēja būt mazāks par to, kas pilsētu šķīra no Tumšaj iem kalniem.
Māsiņa bija tumši sarkana, viņas sejiņa — vienlaikus grumbaina un itin kā uztūkuši un atgādināja bruņurupuča purnu, taču tēvs paziņoja, ka tā esot ļoti skaista, un šais vārdos loģikas bija tikpat daudz kā tais blēņās par stārķi.
Māte visu dienu palika gultā ar mazo māsu, un Rankstrails saprata, ka viņu ģimenei tā ir īsta nelaime: ja māte nemazgās veļu, ēdamo nopirkt nevarēs. Rankstrailam būtu gribējies mazulīti apskatīt tuvāk, taču viņš jau prata salasīt bažas vecāku sejā — un tās viņš saskatīja ikreiz, kad mēģināja māsai tuvoties. Rankstrails apzinājās, ka vecākus nemierīgus dara viņa druknais augums un paradums allaž kaut kam uzgrūsties. Viņš nebija aizmirsis, kā bija sasitis drumslās nedaudzos un vērtīgos traukus un kā Melnīte, kura brīnumainā kārtā bija izglābusies no orkiem, gandrīz dabūja galu, kad viņš tai netīšām uzvēlās virsū.
Lai mazinātu vecāku raizes un atrastu kādu nodarbošanos, Rankstrails izgāja no mājas, šķērsoja Ārējo loku ar tā mūžīgajām reibinošajām ēdienu smaržām, kas velti kārdināja tos, kuri nevarēja atļauties iebaudīt neko vairāk par gaisu. Lielo vārtu sargu vienaldzīgo skatienu pavadīts, Rankstrails izgāja gaismas pārplūdinātajos laukos starp ciedru audzēm, mandeļkokiem un irbulenēm. Viņš pirmo reizi te bija atnācis viens pats. Un sāka meklēt bites.
Bites Rankstrails pazina: apelsīnu un mandeļkoku birzīs, kas ieskāva rīsu laukus, viņš tās jau bija redzējis, pavadot māti viņas gaitās.
Vajadzēja tikai bitēm sekot, lai atklātu to stropus — īstus dārgumu kambarus, kuros glabājās medus, turklāt Rankstrailu sajūsmināja medus kāru precīzie šūnu astoņstūri, kas atkārtojās ģeniālā un nemainīgā rakstā. Rankstrails sadurstījās kazenājos un savainojās uz asiem zariem. Turklāt viņam uz paša ādas nācās atklāt, ka bites sāpīgi dzeļ un to koduma vietā paliek neliels piesārtis pampums, kas neasiņo, toties sūrst vairāk nekā visas skrambas un pušumi, ko līdz šim bija gadījies iegūt. Pēc daudziem tuvošanās mēģinājumiem un neveiksmēm Rankstrails pats — kā allaž, pats — noskaidroja, ka bites neuzbrūk un ļauj izlaupīt savu stropu, ja viņš tuvojas tām pavisam lēnām un viscaur noziedies ar dubļiem.
Rankstrails atgriezās mājās, noķepis dubļiem, sviedriem un asinīm, drēbju nepiesegto miesu viscaur klāja sarkanas dzēlumu vietas ar nolūzušiem dzeloņiem, viss sūrstēja un sāpēja tā, it kā viņš būtu applaucējies, taču rokās viņam bija medus kāre. Viņš iegāja pa Lielajiem vārtiem, kuros dīvainā kārtā nestāvēja neviens sargkareivis, un līksms kā cīrulis pavasarī skriešiem laidās cauri Ārējam lokam, kur valdīja neierasts klusums, ko tricināja tikai lēnas un vienmuļas zvana skaņas.