Kur klintis smailas, naža asas, Nav zāles tur, ne rasas; Kur sirdis cietas tā kā krams — Tur karal's Hagards sastopams.
— Gan es uzzināšu, kad nokļūšu tur. — Viņai likās, ka Smendriks mēdās. — Varbūt zini kādu dzejoli par Sarkano Bulli?
— Tādu nav. — Bāls un smaidošs viņš piecēlās kājās. — Par karali Hagardu es zinu tikai pēc dzirdētā. Viņš ir vecs, dzelkšņains kā vēlīns novembris un pārvalda neauglīgu valsti pie jūras. Stāsta, ka, pirms Hagards atnācis, zeme esot bijusi mīksta un zaļa; bet zāle novītusi, līdzko viņš tai pieskāries. Zemniekiem ir tāds teiciens, ja viņi ierauga ugunsgrēka, vēja vai siseņu nopostītus laukus: — Beigts kā Hagarda sirds! — Saka arī, ka viņa pilī nav ne gaismu, ne uguns un ka viņš sūta savus ļaudis zagt cāļus, palagus un pīrāgus no palodzēm. Stāsta, ka pēdējoreiz karalis Hagards esot smējies…
Vienradze piecirta pēdu. Smendriks aprāvās. — Par Sarkano Bulli zinu mazāk, nekā esmu dzirdējis, jo par viņu ir daudz kā pretrunīga. Bullis — dzīva radība, Bullis — spoks, Bullis — pats Hagards pēc saulrieta. Bullis vai nu bija tai zemē pirms Hagarda, vai atnāca līdz ar viņu, vai atnāca pie viņa. Tas aizstāv viņu no uzbrukumiem un revolūcijām un ļauj ietaupīt uz apbruņojuma rēķina. Bullis turot viņu ieslodzītu paša pilī. Tas esot sātans, kam Hagards pārdevis savu dvēseli. Viņš pārdevis savu dvēseli, lai to iegūtu. Bullis pieder Hagardam. Hagards pieder Bullim.
Kā ūdens apļi viņā izplatījās pārliecības viļņi. Atmiņā atkal ievidžinājās tauriņš: — Sen atpakaļ viņi nāca pa visiem ceļiem, un, izdzēsdams to pēdas, Sarkanais Bullis skrēja cieši nopakaļ. — Viņa saskatīja gaudojoša vēja nestus baltus tēlus ar trīsošiem dzelteniem ragiem. — Es došos turp, — viņa teica. — Tu mani atbrīvoji, burvi, un, pirms aiziet, es izpildīšu tavu vēlēšanos. Kāda tā būs?
Šmendrika iegarenās acis iezalgojās kā lapas saulē. — Ņemiet mani sev līdzi!
Neatbildējusi viņa mierīgā un dejojošā solī devās prom. Burvis teica: — Es varētu noderēt! Es zinu ceļu uz Hagarda valsti un valodas, kādās runā tā malās.
Likās, ka Vienradze tūlīt izzudīs lipīgajā miglā, un Šmendriks pielika soli. — Turklāt nevienam klejotājam burvja klātbūtne vēl nav kaitējusi, pat vienradžiem ne. Atceraties stāstu par vareno burvi Nikosu? Reiz viņš mežā uzdūries vienradzim, kurš gulēja, ielicis galvu klēpī ķiķinošai jaunavai, kamēr tiem tuvojušies trīs mednieki ar uzvilktiem lokiem, lai nogalinātu raga dēļ. Nikosa rīcībā bija tikai mirklis. Pamājis un izteicis vienu vārdu, viņš pārvērta vienradzi skaistā jauneklī, kurš, pamodies un ieraudzījis pārsteigtos strēlniekus, tos visus uzbrukumā nogalinājis. Viņa zobens bija koniski izvīts, un viņš mīdīja mirušo ķermeņus.
— Bet meitene? — viņa vaicāja. — Ari to viņš nogalināja?
— Nē, viņš to apprecēja. Viņš teica, ka viņa ir tikai bezmērķīgs, uz savu ģimeni sadusmojies bērns, kam vajadzīgs vienīgi vīrs. Kā tāds viņš arī palika uz visiem laikiem, jo pat Nikoss vairs nespēja tam atgriezt iepriekšējo apveidu. Visu cienīts viņš nomira dziļā vecumā no vijolīšu pārmērības — stāsta, ka to viņam nekad neesot pieticis. Bērnu viņiem nebija.
Stāsts iemājoja Vienradzes elpā. — Burvis viņam nodarīja lielu ļaunumu, nevis pakalpoja, — viņa maigi sacīja. — Cik šausmīgi, ja laipnie burvji būtu pārvērtuši visu manu tautu cilvēkos — izsūtītu un ieslodzītu kā degošās mājās! Tad jau labāk lai Sarkanais Bullis tos visus nogalina!
— Tur, kur jūs tagad dodaties, — atbildēja Smendriks,
— tikai retais nevēlēs jums ļaunu, un draudzīga, kaut muļķīga, sirds kādu dienu var izrādīties vajadzīga kā ūdens. Ņemiet mani līdzi — smiekliem, veiksmei, nezināmajam! Ņemiet mani līdzi!
Kamēr viņš runāja, lietus bija izbalojis, debesis sāka skaidroties, un slapjā zāle iemirdzējās kā jūras gliemežvāka iekšpuse. Viņa skatījās tālē — miglā tīto karaļu tēlos meklēdama to vienu vienīgo; bet cietokšņu un piļu sniegainajā spīdumā to, kura celta uz buļļa pleciem. — Vēl nekad neviens nav ceļojis kopā ar mani, — viņa teica,
— kaut gan neviens mani nebija arī iesprostojis vai uzskatījis par baltu ķēvi, vai piedevis man manis pašas izskatu. Liekas, vēl daudz kam ar mani jānotiek pirmoreiz, un skaidrs, ka no visa tā tava sabiedrība nebūs ne pats dīvainākais, ne arī pēdējais. Ja vēlies, vari nākt man līdzi, kaut gan es gribēju, lai tu izšķiries par citu balvu!
Smendriks skumji pasmaidīja. — Es par to jau domāju. — Viņš palūkojās uz saviem pirkstiem, un stieņu kodumu vietās Vienradze ieraudzīja pusmēness zīmes.
— Bet jūs nekad nespētu izpildīt manu īsto vēlēšanos.
Ta, lūk, viņa nodomāja, sajuzdama pirmo skumju zirneklīgo pieskārienu savas ādas iekšpusē. Ta tas arī būs visu laiku, ceļojot ar mirstīgo. — Nē, — viņa atbildēja, — ne ragana, ne es nespējam pārvērst tevi par to, kas tu neesi. Es nevaru pārvērst tevi par īstu burvi.
— Ta jau es ari domāju, — bilda Smendriks. — Nekas. Neuztraucieties par to!
— Es neuztraucos, — viņa atsaucās.
Pirmajā ceļojuma dienā virs viņu galvām aizšāvās zils sīlis un nosvilpās: — Nu gan, lai mani pataisa par izbāzeni aiz stikla! — , tad laidās taisnā ceļā mājup, lai izstāstītu sievai par redzēto. Ligzdā tupēdama, viņa saviem bērneļiem vienmuļi dūca:
— Circeņi, zirnekļi, ērcītes,
Kāpuri, vaboles, spārites,
Sienāži, tārpiņi, skudriņu rums —
Visi tiks atvemti, mīļotie, jums.
Zū-žū-žū, nerātņi, saulīte riet,
Lidot nemaz nav liels prieks, kā jums šķiet.
— Šodien redzēju vienradzi, — nosēdies teica zilais
silis.
— Kā noprotu, vakariņas gan tu neesi redzējis, — vēsi atbildēja sieva. — Neieredzu vīriešus, kuri runā ar tukšu knābi!
— Mazulīt, bet vienradze! — Atmetis savu parasto cienību, sīlis lēkāja pa zaru. — Es viņus nebiju redzējis kopš…
— Tu viņus vispār neesi redzējis, — viņa iebilda. — Atceries, ar ko tu runā! Es jau nu zināšu, ko tu savā dzīvē esi redzējis un ko ne!
Bet sīlis nepievērsa uzmanību un turpināja tarkšķēt: — Viņai līdzi bija kāds dīvainis melnā. Viņi gāja pāri Kaķu Kalnam. Ka tik' viņi nedodas uz Hagarda zemi. — Viņš artistiski piešķieba galvu — savulaik tas viņa sievai bija sagrozījis visus prātus. — Kas par brokastīm sagaidāmas vecajam Hagardam, — viņš brīņojās. — Kā tev patīk, vienradzis pats ierodas un droši klauvē pie viņa drūmajām durvīm: tuk-tuk-tuk. Es atdotu visu, lai tikai to redzētu…
— Nedomāju, ka visu cauru dienu jūs abi vērojāt vienradžus, — knābi klakšķinādama, klukstēja sieva. — Cik man zināms, tad viņa brīvā laika pavadīšanā esot uzskatāma par lielu meistariem. — Sabozusi apkakles spalviņas, viņa tam tuvojās.
— Dārgā, es pat viņu redzējis neesmu… — iesāka zilais sīlis, bet, lai arī sieva zināja, ka viņš nav redzējis un pat neuzdrošinātos, vienalga, vienreiz viņam iezvēla. Viņa bija no tām sievietēm, kas mīlēja skaidrību pa morāles līniju.
Vienradze un burvis soļoja cauri pavasarim — pāri mīkstajam Kaķu Kalnam nolaizdamies violetajā ielejā ar ābelēm. Resni un piekļāvīgi kā avis zemie pakalni aiz ielejas izbrīnā nolieca savas galvas, lai apostītu garāmejošo vienradzi, lālāk sekoja mierīgākas vasaras augstienes un izcepināti līdzenumi, virs kuriem gaiss biezēja spīdīgs kā karamele. Kopā ar Smendriku viņa rausās augšup un lejup pa kazenājiem klātiem krastiem un kraujām, pārvarēja upes un klaiņoja pa mežiem, kas viņai atgādināja savējo, bet līdzināties tam nespēja, jo pazina laiku. Ari manējais to tagad pazīst, viņa nodomāja, bet iestāstīja sev, ka tas nekas un viss būs, kā senāk, kad viņa atgriezīsies.