Tauriņš plātījās viņas acu priekšā dziedādams:
— Viens, divi, trīs, olairī! — un virpuļoja vilkdams: — Nē, mait' palīdz', es neuzlūkošu to vientuļo ceļu! Jo, ak, cik nolādētas minūtes jāskaita tam, kurš bērna prātā iekritis, bet vēl šaubās! Pasteidzies, ak, līksmība, un atved nevaldāmas fantāzijas pulkus, kuru pavēlnieks esmu, tā būs pārdošanā trīs dienas, un ar vasaras atlaidi! Es tevi nulu, es tevi mīlu, ak, šausmas, šausmas, un atkāpies, ragana, atkāpies, tiešām un patiesi sliktu vietu savai klibošanai izvēlējies tu, vītols, vītols, vītols! — viņa balss šķindēja Vienradzes galvā kā sudraba nauda.
Dilstošās dienas atlikumu viņi ceļoja kopā, bet, kad norietošā saule piepildīja debesis rožainām zivtiņām, viņš atrāvās no raga, pakavējās gaisā viņas priekšā un pieklājīgi noteica: — Man jāpārsēžas uz citu līniju! — viņa samtaino spārniņu melni trauslais dzīslojums vīdēja pret mākoņiem.
— Ardievu! Es ceru, tu vēl izdzirdēsi daudz dziesmu! — viņasprāt, tās bija labākās atvadas tauriņam. Bet viņš neatstājās un zilajā vakara gaisā, nedaudz satraukti laidelēdamies virs viņas galvas, vairs neizskatījās tik žilbinošs.
— Lido prom! — viņa steidzināja. — Tev ārā paliks par aukstu! — Bet tauriņš, pie sevis dungodams, turpināja niekoties.
— Viņi jāj uz zirgiem, kurus jūs dēvējat par maķedoniešiem, — viņš izklaidīgi dainoja, bet turpat tālāk ļoti skaidri izrunāja: — Vienradzis. Vecfranču unicorne. Latīņu unicornis. Burtiskā nozīmē — ar vienu ragu: unus — viens un cornu — rags. Teiksmains dzīvnieks, līdzīgs zirgam ar vienu ragu.
Ak, uz brigas "Nansī" es esmu gan pavārs, Gan stūrman's, gan kapteinis drosmīgs!
Vai te kāds ir redzējis Kelliju? — Priecīgs viņš balstījās gaisā, un pirmie jāņtārpiņi nopietnā izbrīnā un šaubās mirgoja tam apkārt.
Beidzot izdzirdusi savu vārdu, Vienradze bija tik pārsteigta un laimīga, ka piebildi par zirgu palaida nepamanītu. — Tu mani pazīsti! — viņa iesaucās, un viņas sajūsminātā elpa aiznesa tauriņu divdesmit pēdas tālāk. Kad tas zvārodamies atgriezās, viņa palūdza: — Tiurenīt, ja^u patiesi zini, kas es esmu, tad pasaki, vai esi kādreiz reazējis man līdzīgos, pasaki, kurp man doties, lai tos atrastu? Kur viņi ir aizgājuši?
— Taurenīt, taurenīt, kur man noslēpties? — viņš dziedāja dziestošajā gaismā. — Tūlīt nāks iemīlējies skumjais nelga. Dievs, kaut es atkal būtu savā gultā savas mīļotās apkampienos! — Kad tas atkal nosēdās atpūsties uz raga, viņa sajuta, kā tas trīc.
(j-ļ — Lūdzu! Es tikai gribu zināt, vai ir vēl citi vienradži 0q pasaulē! laurenīt, pasaki, ka man līdzīgie vēl ir — es tev ' . noticēšu un došos mājup uz savu mežu! Es tik ilgi esmu bijusi prom, bet solīju drīz atgriezties!
— Pār mēness kalniem, — iesāka tauriņš, — pa Ēnas ieleju dodies, droši dodies! — Tad viņš pēkšņi aprāvās un savādā balsī teica: — Nē, nē, neklausies manī, dzirdi? Ja būsi drosmīga, tu atradīsi savu tautu! Tas bija sen, kad viņi nāca pa visiem ceļiem, bet Sarkanais Bullis, izdzēsdams viņu pēdas, skrēja tiem cieši nopakaļ. Lai nekas tevi nebaida, bet nejūties arī pārāk droša! — viņa spārniņi noglauda Vienradzes ādu.
— Sarkanais Bullis? — viņa vaicāja. — Kas ir Sarkanais Bullis?
Tauriņš iedziedājās: — Seko man! Seko man! Seko man! Seko man! — taču pēc brīža strauji pakratīja galvu un nodeklamēja
viņa sencis — varens bullis, un viņa ragi līdzinās savvaļas vērša ragiem.
Ar tiem viņš visas tautas aizdzīs līdz pat zemes robežām.
Klausies, klausies, klausies ātrāk!
— Es jau klausos, — Vienradze iesaucās. — Kur ir mana tauta, un kas ir Sarkanais Bullis?
Taču tauriņš, nolaidies cieši pie viņas auss, iesmējās: — Murgos es rāpoju pa zemi, — viņš dziedāja. — Trejs, Blanša un Sjū mani aprej, šie kranči; čūskulēni uz mani šņāc; ubagi velkas uz pilsētu. Un beigās vēl šļūc gliemeži.
Vēl brīdi krēslā padejojis viņas priekšā, tas aizplivinājās ceļmalas violetajās ēnās, sparīgi dziedādams: — Kurš te ir naktstauriņš — tu vai es! Roku rokā roku rokā roku… — Vienradze vairs saskatīja tikai sīku ņirboņu kokos, bet acis viņu varēja ari maldināt, jo nakts jau bija spārnu pilna.
Vismaz tauriņš mani pazina, viņa skumji nodomāja. Tas jau kaut ko nozīmē. Un pati sev iebilda: nē, tas nenozīmē neko citu kā to, ka kādreiz kāds ir sacerējis dziesmu vai dzejoli par vienradžiem. Bet Sarkanais Bullis? Ko viņš ar to domāja? Laikam citu dziesmu!
Viņa gāja lēni, un nakts ap viņu sabiezēja. Debesis bija zemas un gandrīz pilnīgi melnas, vienīgi mēness, soļodams aiz biezajiem mākoņiem, sudrabaini dzeltēja. Vienradze savā nodabā maigi dziedāja sen savā mežā no kādas meitenes noklausītu dziesmu:
Drīzāk jau zivis staigāt te sāks, Nekā pie manis dzīvot viņš nāks. Zvirbulis ligzdu kurpē man vīs, Ne viņš ar mani gredzenus mīs.
Vārdus viņa nesaprata, bet dziesma lika ar ilgošanos domāt par mājām. Un, izgājusi uz ceļa, viņa šķitās sadzirdam, kā rudens sāk pluinīt dižskābaržus.
Beidzot viņa nogūlās aukstajā zālē un aizmiga. Lai ari vienradži ir piesardzīgākie no visiem savvaļniekiem, taču iemiguši viņi guļ cieši. Un tomēr, ja viņa nebūtu sapņojusi par mājām, viņa noteikti būtu iztrūkusies no ratu riteņu un zvanu skaņām, kas tuvojās cauri naktij — pat tad, ja riteņi būtu aptīti lupatām un zvaniņi savīstīti vilnā. Taču viņa bija tālu prom, kur mīksto zvanu skaņas nesniedzās, un nepamodās.
» Deviņi melni liesi zirģeļi vilka melnām drapērijām pārklātus deviņus furgonus, un, kad tām uzpūta vējš, ik vezums savus sānus atņirdza kā zobus.
Drukna vecene vadīja priekšējo furgonu, uz kura sāniem lieliem burtiem bija rakstīts: FORTŪNAS MAMMUČA PUSNAKTS KARNEVĀLS. Bet mazākiem apakšā:
Nakts radības, Vestas pie gaismības.
Kad pirmā kulba nonāca līdz Vienradzes guļasvietai, vecene piepeši apstādināja savu melni. Ari visas pārējās kulbas apstājās un klusi nogaidīja, kamēr vecene ar neveiklu grāciju izsvempās ārā. Pielavījusies tuvu Vien- radzei, viņa ilgi uz to noraudzījās, līdz teica: — Ta! Te tev nu bija! Un es vēl no visas sirds biju pārliecināta, ka esmu redzējusi pēdējo no viņiem! — viņas balss nesa medus un šaujamā pulvera smaržu.
— Ja tik viņš zinātu! — Nosmaidījusi viņa atklāja savus nodrupušos zobus. — Bet es jau nu viņam to neteikšu. — Viņa paraudzījās atpakaļ uz melnajām kulbām un divreiz noknikšķināja pirkstus. Otrās un trešās kulbas kučieri nokāpa no bukas un pienāca pie viņas. Viens — īss, tumšs un nežēlīgs kā viņa; otrs — garš, tievs un mūžam apjucis. Viņš bija zaļacains un valkāja melnu vecu apmetni.
— Teic man, ko tu redzi? — vecene noprasīja īsajam. — Rah, kā domā, kas tur guļ?
— Beigts zirgs. Nē, nav gan beigts. Var atdot mantiko- ram vai drakonam. — Viņš palaida smiekliņu, kas nošķīla kā sērkociņš.
— Muļķis, — Fortūnas Mammucis atteica. Tad griezās pie otra: — Un tu, gaišreģi, zīlniek, brīnumdari? Ko redz tava burvja acs? — viņa vienojās ar Rahu vētrainā smieklu šaltī, bet aprāvās, ievērojusi, ka garais vēl arvien uzlūko Vienradzi. — Atbildi, burvju mākslinieki — viņa norūca, bet garais pat nepagrieza galvu. Toties to pagrieza vecene, izstiepusi pēc viņa zoda savu krabjveidīgo roku. Vecenes nīgrā skatiena priekšā viņš nolaida acis.
— Zirgs, — viņš nomurmināja. — Balta ķēve. Fortūnas Mammucis ilgi viņu uzlūkoja. — Arī tu, burvi, esi muļķis, — viņa beidzot noķiķināja, — tikai sliktāks un bīstamāks par Rahu. Viņš melo tikai aiz alkatības, bet tu — aiz bailēm. Vai varbūt aiz laipnības? — Vīrs neko neatbildēja, un Fortūnas Mammucis pati pie sevis nosmējās.