Karalis Lirs klusi vaicāja: — Kas gan…?
— Jāsim tālāk, Jūsu Majestāte, — burvis atbildēja. — Jāsim vien tālāk.
Saulei jau rietot, viņi izjāja caur sagāztajiem pilsētas vārtiem un lēni virzīja savus zirgus pa ielām, kas bija piegāztas ar sienu fragmentiem, stikla lauskām, tualetes galdiņiem, iedzīvi, jumtiem, dēļiem, logiem, skursteņiem, traukiem, vannām, gultām, kamīniem un krēsliem. Visas Hagsgeitas mājas bija drupās, viss iespējamais — salauzts. Izskatījās, ka pilsētai kāds uzminis ar pēdu.
Hagsgeitas ļaudis sēdēja uz savu durvju sliekšņiem, ja tos bija atraduši, un apsvēra postijumu apmērus. Tā kā pat pārpilnības gados viņiem piemita nabagu paskats, tad patiesā postažā viņi neizskatījās ne druskas nabagāki — tā viņus drīzāk bija atvieglojusi. Lirām vajadzēja ierunāties, lai tie beidzot viņu pamanītu: — Es esmu karalis. Kas jums šeit atgadījies?
— Tā bija zemestrīce, — kāds vīrs sapņaini murmināja, bet cits viņam iebilda: — Tā bija vētra, austrumu ziemelis, tieši no jūras. Tā saplosīja pilsētu gabalos, un lejā nāca tāda krusa kā nagi. — Savukārt cits uzstāja, ka Hagsgeitu noskalojis milzu paisums — tik balts kā kizils un tik smags kā marmors — kas, neko nenoslīcinot, sašķaidījis visu. Karalis Lirs viņos klausījās, drūmi smaidīdams.
— Klausieties! Karalis Hagards ir miris, un viņa pils ir kritusi. Es esmu Lirs, Hagsgeitas dēls, kurš kā zīdainis tika pamests, lai šis raganas lāsts neīstenotos. — Viņš pārlaida roku pār sagruvušajām mājām. — Nožēlojamie, muļķīgie ļautiņi! — ir atgriezušies vienradži — vienradži, kurus medija Sarkanais Bullis, kamēr jūs izlikāties, ka to neredzat. Tieši viņi sagrāva pili un arī pilsētu. Bet jūs ir sagrāvusi jūsu alkatība un bailes.
Pilsētnieki rezignēti nopūtās, bet priekšā iznāca pusmūža sieviete, kas sparīgi noprasīja: — Neizskatās pārāk godīgi, milord, ar jūsu atļaušanu. Ko mēs būtu varējuši iesākt, lai glābtu vienradžus? Mēs baidījāmies no Sarkanā Buļļa. Ko mēs būtu varējuši darīt?
— Varētu būt pieticis ar vienu vārdu, — karalis Lirs atbildēja. —Tagad to vairs neuzzināt.
Viņš jau būtu apgriezis zirgu, ja neieskanētos vārgi ķērcoša balstiņa: — Lir — Liriņ — manu bērniņ, manu karali! — Mollija ar Smendriku pazina vīru, kas šļūkādams, sēkdams un klibodams, it kā būdams vecāks nekā bija, tuvojās atplestām rokām. Tas bija Drinns.
— Kas tu esi? — karalis noprasīja. — Ko tev no manis vajag?
Drinns gramstījās gar kāpsli, līdz pieglaudās viņa zābakam. — Tu mani nepazīsti, manu zēn? Tiešām — kā gan tu to varētu! Vai gan es būtu pelnījis, lai tu mani pazītu! Es esmu tavs tēvs — tavs nabaga vecais, no prieka vai sajukušais tēvs. Es esmu tas, kas tevi toreiz, tai ziemas naktī atstāja tirgus laukumā, nododams tavam varonīgajam liktenim. Cik es biju gudrs, bet cik ilgi pēcāk nācās skumt — toties, cik lepns esmu tagad! Manu puisīt, manu puisēn! — Patiesi ieraudāties viņš nespēja, taču vismaz degungals tecēja.
Nebildis ne vārda, karalis Lirs pievilka pavadu un manevrēja zirgu ārā no pūļa. Vecais Drinns ļāva savām izstieptajām rokām nokrist gar sāniem. — Lūk, kas notiek, kad ir bērni! — viņš spalgi iekliedzās: — Nepateicīgais dēls, tu pametīsi tēvu viņa posta stundā, kad pietiktu ar vienu tava mīļotā burvja vārdu, lai visu atkal nokārtotu? Ja vēlies, nicini mani, bet bez manas līdzdalības tu nebūtu tas, kas esi, un neuzdrīksties to noliegt! Ari zemiskumam ir savas tiesības!
Karalis gribēja griezties prom, taču Šmendriks, pieliecies tuvāk un skardams viņa roku, čukstēja: — Ta ir taisnība, zināt. Bet tā pasaka gan viņam, gan visiem pārējiem varēja izvērsties citāda, un kas pateiks, vai beigas būtu kaut par pusi tik laimīgas kā šīs? Jums jābūt viņu karalim un jāvalda pār viņiem tikpat žēlīgi, kā būtu valdījis pār drosmīgāku un uzticamāku tautu. Jo viņi ir daļa no jūsu likteņa.
Tad Lirs izstiepa roku pret Hagsgeitas ļaudīm, un tie sāka grūstīt un bikstīt cits citu, lai iestātos klusums. Viņš teica: — Man jāpavada mani draugi. Taču es šeit atstāšu savus bruņnešus, un viņi jums palīdzēs uzsākt pilsētas atjaunošanu. Pēc laika atgriezies, ari es palīdzēšu. Kamēr Hagsgeita nebūs atjaunota, es pie savas pils vēl ne- ķeršos.
Taču viņi sāka gauduļot, ka Smendriks ar savas maģijas palīdzību to visu varētu mirklī izdarīt. Uz to Lirs atbildēja: — Pat ja gribētu, es to nevarētu, lāpāt kā pār gadalaikiem un jūrām, ari pār burvju mākslu valda savi likumi. Toreiz, kad visi pārējie šai zemē bija nabagi, maģija darīja jūs bagātus, taču jūsu pārticības gadi ir beigušies, un nu jums viss jāsāk no jauna. Hagarda laiku atmata sazaļos un atkal dos augļus, bet Hagsgeita piedāvās tikpat sikstulīgu iztikšanu, cik sīkstulīgas būs tās iemītnieku sirdis. Jūs varat atkal apstādīt savus hektārus, atjaunot kritušos vīna un augļu dārzus, taču tie nekad nesaplauks tik koši, kā agrāk, kamēr vien jūs neiemācīsities priecāties par tiem vienkārši tāpat, bez kāda iemesla!
Bez dusmām, drīzāk gan ar nožēlu burvis noraudzījās apklusušajos pilsētniekos. — Jūsu vietā es gādātu bērnus! — Karalim Lirām viņš vaicāja: — Ko teiks Jūsu Majestāte? Nakšņosim šeit, lai dotos ceļā līdz ar saullēktu?
Taču karalis pagriezās un, piecirzdams piešus, lielā ātrumā aizjāja no izpostītās Hagsgeitas. Pagāja krietns laiciņš, līdz Mollija un burvis viņu panāca, un vēl ilgāks, līdz viņi likās gulēt.
Ceļojumā caur karaļa Lira īpašumiem pagāja neskaitāmas dienas — katra nākamā tos atklāja arvien nepazīstamākus, sajūsminot viņus vēl vairāk. Skardams zemi, kā reiz Vienradze bija skārusi Liru, ietērpdams visu, kas bija kails, un, atraisīdams visu, kas tik ilgi bija cieši aizvēries, pavasaris viņu priekšā izplatījās strauji kā uguns. Visa dzīvā radība — sākot no lāča un līdz pat melnajām vabolēm — draiskuļojās un skraidelēja viņu ceļā, bet augstās debesis, kas līdz šim bija tikpat smilšainas un izkaltušas kā pati augsne, nu bija uzziedējušas ar putnu bariem, kuri virpuļoja tik biezā slāni, ka dienas lielākā daļa līdzinājās saulrietam. Putās sakultajās straumēs ņirbēja un izlocījās zivis, bet lauku puķes brāzās augšā un lejā pa pauguriem kā izbēguši cietumnieki. Visa zeme trokšņoja savā dzīvīgumā, bet tieši ziedu klusā līksmība neļāva trim ceļiniekiem naktīs iemigt.
Ciematnieki sveica viņus piesardzīgi, tomēr vairs ne tik sapīkuši kā Šmendrika un Mollijas pirmajā nācienā. Vienīgi ciematu vecajie jebkad bija redzējuši pavasari — pārējiem bija aizdomas, ka trakojošais zaļums ir kāda sērga vai iebrukums. Karalis Lirs tiem ziņoja, ka Hagards ir miris, bet Sarkanais Bullis aizgājis uz mūžiem; aicināja apciemot, kad viņa jaunā pils būs uzcelta, un devās tālāk. — Paies laiks, līdz viņi sāks justies mājīgi puķu ielenkumā, — viņš bilda.
Apstādamies viņš ikreiz palaida ziņu, ka visi ārpus likuma esošie tiek apžēloti, un Mollija cerēja, ka tā sasniegs kapteini Kallī un viņa komandu. 1a arī notika, un jautrā banda nekavējoties pameta mūžamežu. Pats Kaili un Džeks Džingls sāka piekopt klejojošo menestreļu arodu, un ir zināms, ka attālākos nostūros viņi kļuvuši tīri populāri.
Kādu nakti trijotne pārlaida augstā zālē pie karalistes vistālākās robežas. No rīta atsveicinājies, Lirs gatavojās atgriezties Hagsgeitā. — Būs vientulīgi, — viņš pustumsā teica.
— Es labāk dotos jums līdzi, nevis pildītu karaļa pienākumus!
— Gan jums tas iepatiksies, — Smendriks atbildēja.