Papurinājis galvu, Rahs apsēdās, atsviezdams Smen- driku desmit pēdu attālumā. — Ko tu muldi? — viņš no- ņirdza. — Tu pat krējumu sviestā nespēj pārvērst! — Burvis sāka slieties kājās, bet Rahs nolieca tā muguru un uzsēdās virsū. — Nekad tu man neesi paticis! — viņš apmierināti noteica. — Svaks pulveris, bet tēlo no sevis nez ko! — Smagas kā nakts, viņa rokas saslēdzās ap burvja rīkli.
Viņa to neredzēja. Vienradze bija pie paša tālākā krātiņa, kurā, pieplacis pie zemes, gaudoja un rūca manti- kors. Ar raga galiņu viņa pieskārās slēdzenei un nepa- griezusies devās pie krātiņa ar pūķi. Citu pēc cita viņa atbrīvoja visus — gan satīru, gan Cerberu, gan Midgarda Čūsku. Sajutušas brīvību, lēkšodamas, slampādamas un slīdēdamas visas burvības — kā jautrais suns, tā lauva, pērtiķis, čūska un krokodils izzuda naktī. Neviens viņai nepateicās, bet viņa tos ari nevēroja.
Tikai zirnekliene nepievērsa uzmanību viņas maigajam saucienam atvērtajās durvīs. Arahne bija aizņemta ar savu zirnekļtīklu, kas tai likās sniegpārslām krītošs Piena Ceļš. Vienradze iečukstējās: — Audējiņ, brīvība ir labāka, brīvība ir labāka! — Bet zirnekliene neklausīdamās skraidīja šurp turp pa savām dzelzs stellēm. Viņa neapstājās pat tad, kad Vienradze iesaucās: — Arahne, tas ir ļoti skaisti, bet tā nav māksla! — Jaunais zirnekļtīkls nolaidās gar stieņiem kā sniegs.
Sacēlās vējš. Nolidojis gar Vienradzes acīm, zirnekļtīkls izzuda. Vicinādama spārnus, harpija savāca spēkus, kā viļņa mugura savāc sevī ūdeni ar krastmalas smiltīm. No mākoņiem izlēca asiņains mēness, un Vienradze vēroja, kā, vijīgajiem matiem liesmojot, tā tricina krātiņu aukstām, lēnām spārnu vēdām. Zeltītā harpija smējās.
Vienradzes krātiņa ēnā Rahs un Smendriks bija nometušies ceļos. Burvis bija iespiedis rokās smago atslēgu saišķi, bet Rahs mirkšķinādams kasīja galvu. Šausmu aizmiglotām acīm viņi uzlūkoja pacēlušos harpiju. Vējš tos klanīja, un sasizdamies viņu kauli nograbēja.
Vienradze tuvojās harpijas krātiņam. Mazs un pelēks, burvis Šmendriks vārstīja savu muti, un, pat nevarēdama sadzirdēt, viņa zināja, ko tas kliedz: — Viņa jūs nogalinās, viņa jūs nogalinās! Muļķā, bēdziet, kamēr viņa vēl ir ieslodzīta! Ja atbrīvosit, viņa jūs nogalinās! — Bet Vienradze turpināja savu raga apspīdēto ceļu, līdz nostājās Tumšās — Kelaeno priekšā.
Uz bridi ledainie spārni klusi nokārās gaisā kā mākoņi, un harpijas senējais dzeltenais skatiens iegrima Vienradzes sirdī, pievilkdams viņu tuvāk. — Ja tu mani atbrīvosi, es tevi nogalināšu, — teica šis skatiens. — Atbrīvo mani!
Viņa nolaida galvu, ar ragu pieskardamās harpijas krātiņa slēdzenei. Durvis neatsprāga, un dzelzs režģi izkūstot nepārvērtās zvaigžņu gaismā. Bet, tiklīdz harpija pacēla spārnus, tā visas četras krātiņa malas lēni pavērās kā naktī pamodušās milzu puķes ziedlapas. No drupām, iekliegdamās un matiem plīvojot kā zobeniem, briesmīga un brīva, uzziedēja harpija. Mēness novīta un nozuda.
Vienradze izdzirda sevi izbrīnīti un bez bailēm iekliedzamies: — O, tu esi tāda pati kā es! — Ragam niknajā vējā noplandot, viņa izvairīdamās jautri atkāpās. Harpija sita, bet netrāpījusi, spārniem šķindot un izplatot savu silto un smirdošo elpu, atlidoja atpakaļ. Virs harpijas galvas vijās liesmas, bet viņas bronzas krūtežā Vienradze varēja spoguļoties, jauzdama briesmones atspīdumu no pašas ķermeņa. Viņas riņķoja viena ap otru kā dubultzvaigzne un nebija zem sarukušajām debesīm nekā īstāka par viņām abām. Acīm medaini starojot, harpija sajūsmā smējās. Vienradze saprata, ka viņa sitis vēlreiz.
Sakļāvusi spārnus, harpija krita kā zvaigzne tik tuvu garām, ka ar vienu spalvu savainoja Vienradzes plecu līdz asinīm; gaišās ķetnas mērķēja tieši sirdī Fortūnas Mammucim, kura, it kā viesmīlīgi mājup aicinot, bija izplētuši savas šķautnainās rokas. — Tikai par abām! — ragana viņām uzvaroši kliedza. — Pa vienai jūs nebūtu atbrīvojušās! Jūs tomēr man piederējāt! — Kad harpija sasniedza raganu, tā pārlūza kā sauss zars un nogāzās. Aizsegdama raganas ķermeni, harpija tam uzklupa, un viņas bronzas spārni kļuva sarkani.
Vienradze aizgriezās. Blakus atskanēja bērna balss, kas teica, ka viņai esot jāskrien, jāskrien! Tas bija burvis. Viņa acis bija milzīgas un tukšas, bet jau tā pārāk jaunā seja bija kļuvusi pavisam bērnišķīga. — Nē! — viņa teica. — Nāc man līdzi!
Harpija izdvesa biezu, apmierinātu skaņu, kas atmiekšķēja burvja ceļgalus. Bet Vienradze atkārtoja: — Nāc man līdzi, — un viņi divatā devās prom no Pusnakts Karnevāla. Bija bezmēness nakts, taču burvja acīs par mēnesi bija kļuvusi viņa — par aukstu, bālu un ļoti senu mēnesi, kas dod gaismu viņa ceļam uz glābiņu vai ārprātu. Viņš tam sekoja, neatskatīdamies pat tad, kad izdzirda izmisīgi smagus soļus, bronzas spārnu atvēzienu un Raha aprauto kliedzienu.
— Viņš skrēja. Nekad nevajag skriet no nemirstīgajiem! Tas piesaista viņu uzmanību. — Viņas balss bija maiga un bez nožēlas. — Nekad neskrien! Dodies lēnām, izlikdamies, ka domā par ko citu! Uzsāc dziesmu, skaiti dzejoli, taisi savus trikus, un varbūt viņa nesekos! Tikai lēnām, burvi!
lā viņi kopā, soli pa solim, devās cauri naktij — baltais ragnesis un garais vīrs melnajā tērpā. Burvis kļāvās pie Vienradzes gaismas cik tuvu vien uzdrošinādamies, jo aiz tās klaiņoja badīgas ēnas — to skaņu ēnas, ar kurām harpija iznicināja no Pusnakts Karnevāla palikušo mazumu. Kad šīs skaņas jau bija izbalējušas, dīvainajā ceļā uz rītu viņiem sekoja kāda cita skaņa — zirneklienes smalkās, sausās raudas.
Kā tikko piedzimis bērns, burvis ilgi raudāja. Beidzot, spēdams parunāt, viņš nočukstēja: — Nabaga vecene. — Vienradze neko neatbildēja, un, pacēlis galvu, Smendriks dīvaini viņā noraudzījās. Sāka smidzināt pelēcīgais rīta lietus, kurā viņa mirdzēja kā delfīns. — Nē, — viņa atbildēja šim skatienam. — Es nekad nenožēloju!
Klusēdams sakņupis ceļa malā, viņš vīstījās salijušajā lietusmēteli, līdz izskatījās pēc melna, salauzta lietussarga. Gaidīdama viņa juta, kā līdz ar lietu apkārt nolīst viņas dzīves dienas. — Es varu skumt, — viņa maigi iebilda, — bet tas nav viens un tas pats.
Atkal uz viņu paskatījies, Smendriks bija gandrīz savācies, lai arī tas izdevās ar lielām pūlēm. — Kurp jūs tagad dosities? Kur jūs gājāt, pirms viņa jūs notvēra?
— Es meklēju savu tautu. Tu esi to redzējis, burvi? Viņi ir jūras baltumā un mežonīgi kā es.
Smendriks drūmi pakratīja galvu. — Kamēr vien esmu bijis nomodā, neesmu redzējis nevienu jums līdzīgu. Kad es biju zēns, uzskatīja, ka daži vienradži vēl ir palikuši, bet es pazinu tikai vienu cilvēku, kas bija to redzējis. Neapšaubāmi, ka aizgājuši ir visi, izņemot jūs, lēdij. Staigājot vietās, kur viņi uzturējušies, dzirdama atbalss.
— Nē, bet citi ari tos ir redzējuši! — viņu iepriecināja vēsts, ka vēl tik nesenā pagātnē, kā burvja bērnība, bijuši vienradži. — Taurenītis man izstāstīja par Sarkano Bulli, bet ragana — par karali Hagardu. Lai visu uzzinātu, man viņi jāatrod. Tu nezini, kur īsti Hagards valda?
Burvja vaibsti gandrīz aizšķobījās, taču viņš tos pārtvēra un sāka smaidīt tik lēni, it kā mute būtu no dzelzs. Viņš vēl laikus paspēja to ieveidot, bet, vienalga, tas bija dzelžains smaids. — Es zinu kādu dzejoli: