PIEDZĪVOJUMS KRISTPORTĀ
PROLOGS
— Tev nav tiesību tēlot mocekli, — kapteinis bija teicis. — Ja iespējams izrauties no nometnes, izmanto izdevību.
Un tagad Augusts Taimiņš sēdēja vilcienā, kas traucas caur okupēto Latviju. Viena minūte Meitenē, divas — Jelgavā, drīz tas sasniegs Rīgu. Pēdējo reizi Augusts bija to redzējis pirms diviem gadiem, kad no kuģa klāja māja atvadu sveicienus Daugavmalas torņiem. Un Norai, kas skrēja tvaikonim līdzās, kamēr
Eksportostas sēta aizsprostoja tālāko ceļu. Tobrīd likās, ka viņi šķiras tikai uz diviem mēnešiem. Bet aiztecējuši divi gadi. Un kādi gadi! Kara sākums kuģi bija pārsteidzis Lībekā, un jau nākamajā dienā jūrniekus ieslodzīja pilsētas cietumā. Neviens netaujāja, kurš te virsnieks, kurš jūrskolas praktikants, kurš krievs, kurš latvietis. Tikai pēc mēneša nezināmā virzienā aizveda tvaikoņa komisāru Ābelīti un elektriķi Gurēviču. Tā arī neizdevās izdibināt, kas šos biedrus nodevis, jo kuģa dokumentus taču sadedzināja vēl pirms vācu policijas ierašanās. Pārējie nolēma turēties kopā, lai arī kādas briesmas draudētu. Ne jau briesmas saskaldīja kolektīvu. Daudz bīstamāka zemūdens klints, izrādījās, bija vāciešu piesolītie labumi. Padzirdējuši, ka Baltijas republiku pilsoņus atlaiž mājās, pieteicās septiņi komandas locekļi. Hitleriešu gūstā viņi pēkšņi bija sapratuši, cik loti nācies ciest boļševiku terora dēļ. Taimiņš pat nepalūdza nodot Norai sveicienus. Likās, tādi vēstneši var tikai aptraipīt viņu mīlu. Tomēr viņš netaisījās noliegt savu tautību. Kā izaicinājumu meta vārdu «latvietis», kad viņu reģistrēja koncentrācijas nometnes kancelejā. Saņēma arestanta tērpu, numuru un lielajā ieslodzīto armijā aizmirsa, ka vispār pastāv kaut kādas nacionālās atšķirības. Vienīgi ar Noru viņš domās sarunājās latviski…
Un atkal tie bija vācieši, kas atgādināja Taimiņam viņa tautību. Pēc Staļingradas kaujas pēkšņi apsīka brīvprātīgo pieplūdums latviešu esesiešu leģionam. Jaunus Lielvācijas aizstāvjus vajadzēja vervēt citādiem paņēmieniem. 1943. gada pavasarī visās gūstekņu un koncentrācijas nometnēs ieradās ģenerāļa Bangerska pārstāvji, kas fīrera vārdā vēlīgi atļāva latviešiem atgriezties dzimtenē un uzvilkt formas tērpu ar miroņgalvu uz atlokiem. Lūk, kad notika šī saruna starp kapteini un Taimiņu.
— Es tev pavēlu! — kapteinis beidzot bija pateicis. — Dzīvs cīnītājs vairāk vērts nekā krematorijā sadedzināts varonis.
Kapteiņa pavēle katram jūrniekam ir likums. Bet kā to izpildīt, ja kabatā pat pases nav, tikai rakstveida rīkojums iebraukšanas dienā pieteikties mobilizācijas punktā? Rīgā nav neviena uzticama drauga, tikai Nora, kas laikam līdz pat vēlai pēcpusdienai kavējas konservatorijā?
Okupēto Rīgu Taimiņš bija iedomājies citādu. Izpostītu. Paralizētu. Sēru drānās ietērptu. Bet ielās joprojām šķindēja tramvaji, rūca zilie pirmskara autobusi, kuriem tagad kūpēja kokgāzes ģeneratori. Mašīnu redzēja pat vairāk nekā agrāk. Tiesa, gandrīz visās brauca karavīri, taču tie nemaz neizskatījās kā sakautas armijas cīnītāji. Un arī pilsētas iedzīvotāji īsti nelīdzinājās sazvērniekiem — bet jādomā, ka šajos drūmajos laikos ikkatrs valkāja masku. Droši vien vieglāk pārmest tiltu pār bezdibeni nekā uzcelt to starp divu cilvēku slēptākajām domām. Nevar taču apstādināt pirmo nejaušo gājēju un klaji pateikt: «Klausies, draugs, ja esi fašistu pretinieks, sniedz roku, cīnīsimies kopā!» Lai cik vērīgi Taimiņš ielūkojās rīdzinieku sejās, viņš tajās neizlasīja atbildi. Daudzi likās pārguruši, raižu nomākti, diez vai tādi atbalsta okupantus. Un tomēr iespējams, ka tieši rūpes par dienišķo maizi, par saviem bērniem piespiež vienu otru izvairīties no aktīvas cīņas. Taimiņš nešaubījās, ka Rīgā pastāv pagrīdes organizācija. Bet kā uzņemt sakarus ar biedriem, kas patlaban varbūt soļo līdzās? Vēl uzskatīs par provokatoru, par gestapo aģentu un klusēs. Pašreizējos apstākļos atklātības tilts nebūt nav īsākais ceļš starp diviem cilvēkiem. Drošāk, kaut arī grūtāk rakt pazemes eju. Ne velti pretošanos ienaidniekam dēvē par pagrīdes cīņu.
Cīnīdamies ar savām šaubām un cerībām, Taimiņš līdz pat pievakarei mīņājās uz vietas, ja vien tā var izteikties par cilvēku, kas, nepārtraukti mērodams Rīgas ielas, bija nosoļojis turpat divdesmit kilometrus. Beidzot viņš iedrošinājās doties uz lielo namu Vīlandes ielā, kur greznā sešistabu dzīvoklī pati mazākā — kalpones kambaris — piederēja Norai.
Kāpņu telpas likās pazīstamas un tomēr svešas. Tikai, kad zem kājām iečīkstējās sen netīrītie parketa dēlīši, Taimiņš saprata, ka pazudis sarkanais paklāja celiņš, kas kādreiz radījis tādu kā omulību. Arī durvis pirmajā mirklī likās tik svešādas, ka viņš tām gandrīz aizsteidzās garām: redzamā vietā greznojās vērmahta ērglis. Taimiņš atcerējos, ka pirms kara te dzīvojusi turīga ebreju tirgotāja ģimene. Nu dzīvoklis droši vien pārgājis okupācijas iestāžu rīcībā. Varbūt tomēr labāk neriskēt? Un tūdaļ Taimiņš parmeta sev gļēvumu — galu galā viņš nav izbēdzis no koncentrācijas nometnes, bet likumīgi atbraucis, pagaidām fašisti viņam nekā nevar pārmest.
Viņš piezvanīja. Zvana trinkšķi vēl nebija apklusuši, kad viņpus durvīm atskanēja apkaltu zābaku klaudzoņa. Ieraudzījis vīrieti esesiešu formas tērpā, Taimiņš neviļus atkāpās.
— Es meklēju Eleonoru Krelles jaunkundzi, — viņš sacīja un tikai tad pamanīja, ka esesietis saģērbies promiešanai.