Выбрать главу

— Tur jau tas joks, ka ne. Kāds padomju kuģis mē­ģina bez loča tikt uz Kristportu… Starp citu, dzirdēju, ka Dīkroša kungs pa telefonu diktē stenotipistei… Ku­ģis nāk no jūsu dzimtenes, — šveicars piebilst. — No Rīgas, ja nemaldos.

«No Rīgas» — šie divi vārdi skan Krelles ausīs, kad viņa atkal atrodas uz ielas. Ilgus gadus viņa gaidījusi šo ziņu, nu tā ir klāt — brīdī, kad pat daudz pārdzīvo­jusī Krelle gatava ļauties izmisumam. Nē, tik naiva viņa vairs nav, lai ticētu, ka šo kuģi, gluži kā pasakā, vada viņas Augusts. Un tomēr iespējams, ka tur ir ļau­dis, kas viņu pazīst, kas varēs pastāstīt par viņa likteni.

Pamanījusi kādā skatlogā savu veidolu, Krelle palē­nina soļus un varbūt pirmo reizi pēdējos gados nopēti ne tikai skatuves grimu sejā, bet sevi visu — no galvas līdz kājām. Nē, tādā izskatā nedrīkst rādīties uz kuģa. Šis gājiens var būt atbildīgāks nekā jebkura pirmiz­rāde, tam jāsagatavojas rūpīgi, apdomīgi. Atvērusi so­miņu un saskaitījusi sīknaudu, viņa dodas uz autobusa pieturu.

Viesnīcas «Korona» vestibilā apmetušies konsuls Freksa, Kerzens un Zumers. Viņi sapulcējušies, lai sa­gaidītu viesi no galvaspilsētas. No ielas atlido automo­biļa taures kauciens un bremzes šņirkstoša. Konsuls nesteigdamies pieceļas.

— Ja nemaldos, palīdzība ir klāt, — viņš saka.

Viesnīcas virpuļdurvis strauji griežas. Ar nelielu ceļa somu rokā iedrāžas uztrauktais viesnīcas bojs Knuts.

— Istabu doktoram Borkam! — viņš sauc.

Portjē pielec kājās un pakalpīgi norauj no dēļa slē­dzeni.

— Doktors Borks? — arī Kerzens pieceļas. — Tik ātri?

— Vai tad mani nepazīstat? — konsuls smaida ar ne­slēptu pārākumu. — Ja jau rīkojos, tad ātri un noteikti.

— Pats doktors Borks! — jūsmīgi un bijīgi čukst Zumers.

Slavenā Borka ierašanās Zumeru tā pārsteigusi, ka viņš pat nejaudā piecelties. Tikai tad, kad vestibilā ienāk pats Borks, viņš steidzīgi uzraušas, apgāzdams pelnu trauku. Borks kādu brīdi pakavējas uz sliekšņa, it kā paildzinādams savas ierašanās efektu. Advokāts ģērbies pelēkā tvīda žaketē, peiēkās flaneļa biksēs, viņa pelēkie, vietvietām jau iesirmie mati šķiet it ka pūderēti. Borkam ir viena no tām raksturīgajām poli­tiķu sejām, kādas liekas gluži kā radītas ilustrētu žur­nālu lappusēm. Nevērīgi pametis lietusmēteli Knutam, viņš nesteigdamies tuvojas rederiem.

— Redzu, redzu, tā pati vecā Kristportā, — viņš smaida. — Jus lieliski izskatāties, konsul, — Borks draudzīgi spiež Freksam roku. — Jums, Kerzen, derētu nodzīt svaru, — Borks tēvišķīgi uzsit rēderim uz va­renā pleca. — A, jūs arī šeit, Zumer? — viņš nevīžīgi noburkšķ. — Kapec tik drūmi? Nepatikšanas?

— Jā, lielas nepatikšanas! — Kerzens rēc. — Vai ne­iedzersit ar mums, doktor Bork?

— Pilnīgi izslēgts, — Borks atgaiņājas. — Vispirms darīšanas… Konsul, vai jūs atradīsit laiku patērzēt ar mani?… Uz redzēšanos, kungi! — Borks tādējādi liek Kerzenam un Zumeram saprast, ka viņu klātbūtne nav vēlama. — Ceru, ka rīt varēšu jūs iepriecināt ar labām ziņām.

Palicis savā istabā divatā ar Freksu, Borks bez aplin­kiem jautā:

— Kā saucas kuģis?

— «Padomju Latvija».

— Ļoti labi. Cerams, ka uz kuģa atrodas arī latvieši?

— Kāds tam sakars ar streiku?

— Padomājiet!… Manuprāt, ar latvieti varēsim drī­zāk atrast kopēju valodu… Starp citu, esiet tik laipni un piezvaniet Dīkroša kungam! Viņš man savā laikā pa­līdzēja nokārtot diezgan kutelīgu jautājumu…

Konsuls piezvana uz redakciju.

— Tūlīt būs klāt, — Freksa paziņo un aizsmēķē ci­gāru. — Es vēl īsti nesaprotu, kas jums padomā?

— Vai tad Kristportas provinces gaiss tiešām tā ietekmē domāšanas spējas?… Padomājiet! Loči iesāk streiku. Kad? Tieši tajā mirklī, kad Kristportā ierodas padomju kuģis ar savu loci uz borta. Vai tiešām tas jums neliekas aizdomīgi?

— Tā var būt sagadīšanās.

— Jus esat vecmodīgs, mans draugs! — Borks ni­cīgi norāda uz ampīra stila mēbelēm, smagnējām vā­zēm, kristāla lustru. — Tāpat kā šī istaba… Jums derētu paceļot — kaut vai uz Ameriku, izvēdināt sma­dzenes… Tur neviens neturas ne pie antīkām mēbe­lēm, ne pie sen novecojušiem uzskatiem… Vai jums starp ločiem ir savs cilvēks?

— Tik vecmodīgi mēs gan neesam, — konsuls pa­smaida. — Pat streika komitejā.

— Tas jau kaut kas ir… Jūs teicāt — sagadīšanās? Nu tad, lūk, mēs pierādīsim, ka tā nav sagadīšanās…

— Kā jus to pierādīsit? Liksit Dīkrosim ievietot at­tiecīgu rakstu savā avīzē? Vai pats teiksit graujošu runu parlamentā? Tie laiki pagājuši, kad pie mums ticēja tādām pasakām.

— Pasakas? — Borks labi tēlotā pārsteigumā pār­trauc izkravāt no ceļa somas tualetes piederumus. — Mūsu uzdevums — pārvērst tās īstenībā… ar lieci­nieku palīdzību!

— Kur jūs ņemsit tādu liecinieku?

— Ja jau krievi atraduši cilvēku, kas var ievest kuģi Kristportā bez loča palīdzības, tad viņi būs tik mīļi un pagādās man arī vajadzīgo liecinieku…

— Beidzot sapratu… — konsuls pasmaida.

— Ko?

— To, ka jūs ar laiku būsit ne tikai iekšlietu mi­nistrs, bet arī ministru prezidents.

— Paldies! — Borks glaimoti pasmīn un sāk dzīt bārdu. — Pagaidām apmierināšos ar ministra portfeli… Tā ir jūsu laime, ka varēju atbraukt. Bez maniem pa­domiem jūs mēģinātu skriet ar pieri sienā. Īsts karava­donis pats rada visizdevīgākos apstākļus kaujai ar ienaidnieku. Varat būt pārliecināti, ka jūsu loči visai drīz izbeigs streiku. Domājams, ka viņiem uz visiem laikiem pāries apetīte.

Freksa ievelk dažus dūmus. Domās nogrimis, viņš aizmirst nobirdināt pelnus. Borks, kas apmierināti vēro­jis spogulī savu gludo vaigu, pagriežas.

— Jūs nemaz neizskatāties priecīgs? — viņš vaicā.

— Kā nu ne!… Doktor, cik ātri jus cerat gūt re­zultātus?

— Nezinu, — Borks parausta plecus. — Divās die­nās, trīs… Katrā ziņā pirms parlamentā sāksies deba­tes par tirdzniecības līgumu ar Krieviju.