— Tas graus mana teātra reputāciju, — viņš saka, norādīdams uz afišām un mākslinieku attēliem pie kabineta sienām. — Vai redzat, kādi vārdi! Nekad neesmu žēlojis līdzekļus, lai apmierinātu visizsmalcinātāko apmeklētāju gaumi! Pat Luīza Delakruā no Parīzes! Bet tagad jūs prasāt no manis…
— Zinu, zinu, — Dīkrosis nevīžīgi almāj. — Pats esmu rakstījis slavējošu recenziju. Var jau but, ka viņa no Parīzes, bet dziedāt tomēr nemāk!
— Toties, kas par krūtīm! Ārzemju jūrnieki bija tādā sajūsmā, ka šampanieti vien pasūtīja.
— Labi, labi, netielēsimies… Cik jus parasti ieņemat vienā vakarā?
— Kā kuru reizi… Pašlaik, kad pie manis uzstājas tik izcili mākslinieki… — un «Kristāla» īpašnieks min skaitli, kas vismaz divkārt pārsniedz īsto.
— Labi, atpērku no jums zāli uz trim vakariem…
Iespējams gan, ka pietiks ar vienu. Galvenais, jums jāparaksta šis kontrakts, — viņš uzmet uz galda izpildītu līguma veidlapu.
Izlasījis līgumā ierakstīto vārdu, īpašnieks no jauna grasās protestēt. Taču ātri nomierinās, ieraudzījis Dīkroša rokā banknotes.
Kad Dīkrosis atgriežas rātslaukumā, tam pretī paskrien avīžu zēns ar «Kristportas Kurjera» ekstraizlaidumu.
— Deputāts Borks Kristportā!… Sācies loču streiks!… Divkārša pašnāvība Zelta ielā!… Padomju kuģis noslēpumaini ielavījies Kristportā!… Ko tas atvedis streikojošiem ločiem? — avīžu zēna izsaucieni atbalsojas visās tuvākajās ielās.
Dīkrosis apmierināti pasmaida.
* * *
Eleonora Krelle dzīvo tai pašā Zelta ielā, kas nupat uz dažām stundām kļuvusi slavena ar šo divkāršo pašnāvību. Rit to piemirsis, un tā atkal bus viena no visnabadzīgākajām Kristportas ielām ar veciem, pusapdrupušiem namiem, ar mazām pārtikas preču bodītēm, kur reti kad iepērkas pret skaidru samaksu, ar nejauku smaku, kas ceļas no atkritumu tvertnēm. Pat ja šī,iela nebūtu tik šaura, ka tajā tikko var izmainīties divi gājēji, tur nekad neiegrieztos automobilis. Zelta ielas iemītniekiem taksometrs ir nesasniedzams greznums.
Namā Nr. 20, kas atšķiras no kaimiņu ēkām varbūt vienīgi ar vēl nožēlojamāku izskatu, otrā slāva logos karājas izkārtne «Mēbeletas istabas. Ar un bez pansijas. Visas ērtības». Uzkāpusi otrajā stāvā, Eleonora klusītēm alslēdz dzīvokļa durvis un uz pirkstgaliem dodas pa garo, lumšo gaiteni. Jau kuro dienu viņa pūlas izvairīties no nepatīkamās sastapšanās ar saimnieci. Ieslēgusies savā istabiņā, Eleonora uzmet skatienu iekārtai. Nožēlojamais mansards ar saplīsušu dīvānu, klibiem, ķirmju sagrauztiem krēsliem, mušu aptraipītu spoguli, lētu drānu pārklātu čemodānu, kas aizslāj kumodi, rada nomācošu iespaidu. Pie griestiem karājas zirnekļu tīkli, grīdai atlupusi krāsa, logus klāj putekļu kārta. Eleonora ar visu tā apradusi, ka līdz šim pat prātā neienāca saskatīt šai istabā kādu sevišķu pagrimuma pazīmi. Bet tagad nez kādēļ pēkšņi pazib fantastiskā doma, ka te varētu ienākt Augusts. Viņa nodrebinās. Cik glīta un uzkopta bija istabiņa Rīgā — tā pati istabiņa, kur viņi divatā pavadījuši tik daudzas neaizmirstamas stundas, tā pati istabiņa, kur Taimiņš pavadījis pēdējo nakti pirms bēgšanas uz Kristportu. Bet vai tad viņa galu galā vainīga, ka nonākusi tādā postā? Ne jau labāku dzīvi meklēdama, viņa ceļojusi no vienas pārvietoto personu nometnes uz otru, no pilsētas uz pilsētu, kamēr nokļuvusi Kristportā. Ja noliktu necerētais, ja Taimiņš tiešām kā brīnumu pasakā pēkšņi stāvētu istabas vidu, viņš saprastu visu, piedotu visu. Par to Eleonora nešaubās. Viņa šaubās par kaut ko citu. Tik daudzi gadi pagājuši, gadi bez mazākā cerību stara, bez mazākās izredzes rast kādu izeju no dubļiem, kuros dzīve ievelk arvien dziļāk un dziļāk. Pirmajā laikā viņa grūtos brīžos allaž pieminēja Augustu, dzīvoja tai dienai, kad atkal ieraudzīs draugu, kad varēs pie viņa krūtīm izraudāt visu pārciesto. Bet gāja nedēļas, mēneši, gadi. Pamazam arvien dziļāk iesakņojās doma, ka viņiem nekad vairs nav lemts sastapties. Un pienāca neizbēgamais mirklis, kad Taimiņa attēls tika noņemts no sienas un noglabāts čemodānā blakus izbalējušiem skatuves terpiem. Tai mirklī viņai likās, ka vairs nemīl Augustu. Kā var mīlēt miglainu tēlu, kas izplūst arvien vairāk un beidzot kļūst par mokošu atmiņu, par atgādinājumu, ka viss varēja būt citāds, labāks, tīrāks…
Ziņa, ka Kristportai tuvojas padomju kuģis, uzvandīja senas, jau gandrīz atmirušas atmiņas un izjūtas. Izvilkusi no čemodāna savu vispieklājīgāko kleitu — vēl no labajiem Rīgas laikiem, glabātu sevišķiem gadījumiem — Eleonora vilcinās to uzģērbt. Vai vispār vērts? Vai vērts atjaunot sairušas saites? Vai tāda, kāda viņa kļuvusi šajos gados, viņa vēl vajadzīga — dzīvei, Taimiņam, dzimtenei? Gan no Dīkroša stāstiem, gan no šejienes avīzēm viņa zina, ka tur jaunajā un svešajā Padomju Latvijā neviens viņu neuzņems ar atplestām rokām. To, ka viņa šajos desmit gados sākumā nav varējusi, bet vēlāk nav gribējusi atgriezties, taču uzskatīs par dzimtenes nodevību, par noziegumu…
Eleonoras pārdomas pārtrauc spalgi klauvējieni. Atslēgusi durvis, viņa bailīgi atkāpjas saimnieces priekšā. Tā ir netīrīga vecene nosmulētā priekšautā, pie kura karājas slēdzeņu saišķis.