— Skaidrs! — saimniece dzēlīgiem skatieniem nopēti viņu no galvas līdz kājām. — Atkal nekā!
— Ostā streiks, kundze, — Krelle taisnojas. — Visa dzīve apstājusies.
— Bet man tačuarījādzīvo! — uzstājas saimniece un pēkšņi kliedz: — Vai tad es neesmu cilvēks?! Jūs man esat parādā par divām nedēļām!
— Pagaidiet vēl mazliet!
— Es jau tā esmu pārāk ilgi gaidījusi. Uz ko jūs cerat? Uz Amerikas onkuli? Uz bagātu brūtgānu?
Krelle nomākti klusē. Viņa tuvu raudām. Pēkšņi viņa atpleš čemodānu, abām rokām sarauš savus nožēlojamos, daudzkārt lāpītos tērpus un nomet uz krēsla.
— Šo te?! — saimniece smīn. — Šo?
— Vairāk man nekā nav.
Iestājas smags klusums. To pārtrauc smagi un pašpārliecināti soli gaitenī. Nepieklauvējis ienāk Dīkrosis.
— Sākusies izpārdošana? — Dīkrosis nevīžīgi pamāj ar galvu uz raibajām skrandām. — Vai tiešām tik Jauni?
— Kādēļ tu atnāci? Ej projām! — gandrīz histēriski kliedz Krelle.
Saimniece, ieraudzījusi labi ģērbto Dīkrosi, vēlīgi palokās un, saldeni smaidot, saka:
— No dieva puses, dārgā, tikai neraizējieties, es varu gaidīt, — viņa grasās aiziet, bet Dīkrosis ar mājienu pavēl palikt.
— Kādēļ tu atnāci? Kas tev vajadzīgs?
— Man? Nekas! — Dīkrosis pasmaida, izvelk cigareti.
— Dod šurp! — Krelle izrauj viņam no rokas paciņu, kāri aizsmēķē cigareti. — Kaut kas tev taču vajadzīgs…
— Gribēju piedāvāt savu palīdzību, — Dīkrosis parausta plecus.
— Tu? — Krelle rūgti smejas. — Brīnums, ka vēl atceries adresi… Visi jūs palīdzat sievietei tikai, kamēr guļai viņas gultā.
— Nu, nu, kāpēc tik ciniski? — Dīkrosis paplikšķina viņas vaigu. Eleonora atraujas. Dīkrosis, nelikdamies par to ne zinis, piegriežas saimniecei: — Cik?
— Par divām nedēļām… Bet es varu gaidīt…
— Cik?
Saimniece, it kā atvainodamas, min summu.
— Te būs! — Dīkrosis ar vēiīgu žestu iespiež viņai saujā naudas zīmes.
— Es teicu: par divām nedēļām… — skaitīdama naudu, izbrīnā murmina saimniece. — Bet te…
— Pilnīgi pareizi! Mēnesi uz priekšu! Tas ir, ja Nora vēl gribēs pie jums dzīvot…
Saimniece steidzīgi pazūd.
Krelle pārsteigta atsēstas krēslā.
— Ko tas nozīmē? Paskaidro man, ko tas nozīmē?
— Man izdevies tavā vārdā noslēgt izdevīgu kontraktu.
— Tu melo! Tas nevar būt! Vairāk nekā gadu tu neesi licies par mani ne zinis un pēkšņi…
— Negribēju nākt tukšām rokām… Vai tu domā, ka esmu gluži bez sirds?… Un, kā redzi, tikko radās izdevība palīdzēt, tūlīt steidzos šurp… Vai tev vēl ir fotogrāfija, kas kādreiz karājās pie sienas?
— Varētu domāt, ka esi greizsirdīgs uz rēgu, — viņa māksloti smējās. — Jā, neesmu vēl izmetusi… Bet kāda tam nozīme? Tas bija tik sen… Kaut kas sapnim līdzīgs…
— Parādi!
— Lai tu varētu to saplēst?… Maksa par tavu devīgumu… Lūdzu! — Krelle atkal atver čemodānu.
— Tieši otrādi… Gribu tev palīdzēt atrast viņu… Kristportā ienāk padomju kuģis… Runāju ar komandas locekļiem. Cik sapratu, daudzi, kas bija izsūtīti uz Sibīriju, pēc Staļina nāves apžēloti un atgriezušies dzimtenē… Parādīsim fotogrāfiju, varbūt kāds no latviešu jūrniekiem viņu pazīst.
Krelle lēnām iztaisnojas. Viņas acīs atmirdz neticība; šaubas nomaina cerība, beidzot pēkšņs prieks liek iestaroties blāvajiem redzokļiem. Tad, atcerējusies Dīkroša lūgumu, viņa nometas ceļos, drudžaini izmet no čemodāna drēbju gabalus un papīrus, beidzot atrod nodzeltējušu fotogrāfiju un ar priecīgu izsaucienu parāda Dīkrosim. Viņa nemana gandarījumu Dīkroša sejā. It kā zemestrīce būtu atvērusi sen aizgruvušu aku, no kuras šaujas augšup ūdens strūkla. Gandrīz aizmirsusi Dīkroša klātbūtni, Eleonora atceras savas mīlas stāstu. Rudens dienu, kad viņa pēc sekmīgi nokārtotā iestāju eksāmena konservatorijā pie draugiem pirmo reizi ieraudzīja vīrišķīgo jaunekli jūrskolas formastērpā… Kopējo dzīvi… Šķiršanos, divus gadus okupētajā Rīgā, kurus puslīdz izturamus darīja tikai doma, ka Augustam svešumā droši vien klājas vēl daudz grūtāk nekā viņai… Un tad pēdējā sastapšanās, esesieša nedzīvais ķermenis, asins peļķe, patruļas nagloto zābaku biedējošie klaudzieni. Un pēdējā nakts, neprāta nakts, ar svelošiem skūpstiem un zvērestiem nekad neaizmirst vienam otru… Iegrimusi atmiņās, Eleonora nemana, ka Dīkrosis tīšām liek viņai sīki atstāstīt atgadījumu ar esesieti, izprašņā par Taimiņa raksturu, apmierināti šūpo galvu.
— Nu, neraudi, neraudi, — Dīkrosis noglāsta viņas izspūrušos matus. — Viss būs labi… Uzticies man… Mēs viņu atradīsim.
— Vai kuģis jau ienācis ostā? Es tūlīt… — Krelle paķer sagatavoto kleitu.
Dīkrosis ar tēvišķīgu kustību izņem viņai tērpu no rokām.
— Neesi muļķe… Vai tad tu nesaproti… Šie desmit gadi, tie daudz ko sver… Tev jāreabilitējas… Nevis tu skriesi pie latviešu jūrniekiem, bet viņi naks pie tevis… Un redzēs, ka tu esi sava drauga cienīga… Repertuāru izmeklēšu tev pats…
— Ko tu runā… Tu joko! Viņi nāks pie manis?! — Krelle rūgti pasmējās. — Kā viņi var atnākt, ja «Jautrā delfīna» saimnieks izmetis mani uz ielas?
— Kas tad runā par «Jautro delfīnu»? — Dīkrosis pavīpsnā. — Kopš šī vakara tu uzstājies «Kristālā».
— Izbeidz! Tas vairs nav joks. Tā ir ņirgāšanās!
— Netici?… Lūk, kontrakts!
Dīkrosis pasniedz Krellei salocītu papīru. Piesardzīgi, it kā baidīdamās, viņa ņem to pretī. Lēnām atloka. No kontrakta izkrīt vairākas naudas zīmes. Krelle tās neredz. Skatiens piekalts pie baltā papīra, kur skaidri salasams viņas vārds. Sejā manāms apjukums un bailes. Tas tiešām ir kontrakts. Dīkrosis nav melojis.
— Paldies… Bet ko tu par to prasīsi? — viņa čukst, un sirds gandrīz pamirst nevaldāmā priekā, kuram piejaucas neizprotamas bailes. — Tu taču kaut ko prasīsi? Bet ko?