Freksa grasās kaut ko iebilst, bet tad apjēdz, ka Borks jau nolicis klausuli. Viņš izvelk mutautu un noslauka no pieres sviedru lāses. Grib doties atpakaļ uz bāru, bet, iztēlojies, kādiem pārmetumiem viņu saņems Kerzens un Zumers, atmet ar roku un, kā bēgdams, aši iziet uz ielas.
Iebraukšana ostā, lai arī tā būtu sveša, jūrniekiem vienmēr ir svētki. «Padomju Latvijas» vīriem nu jau vairākas stundas jānīkst atklātā jūrā. Klājā valda nospiesta noskaņa. Atslejis muguru pret margām, motorists spēlē uz bajāna melanholisku melodiju. Jūrnieki, novietojušies kur kurais, garlaikojas un drūmi klusē.
— Pieliek vilkt šo bēru dziesmu! — dusmīgi saka pusmūža elektriķis.
— Atbilst situācijai, — atbild bajānists.
— Ir gan cilvēki, — sūrojas matrozis Čaikins, kas balansē uz ceļiem krūzi ar tēju. — Kāda jēga celt ostu velnam azotē? Būtu krastā cēluši!
— Jā, atraduši vietiņu, — un bajānists izpleš instrumentu.
— Krastā? — saka kāds cits matrozis. — Vai tad tu neredzi, kas te par klintīm?
Atkal visi drūmi klusē. Čaikins ar riebumu iedzer malku:
— Kas par viltīgu dzērienu šī tēja! Krāsa kā alum, bet garšas nav. Vai stūrmanis neteica — alus Kristportā labs?
— Alus visur labs… ja tiek tam klāt, — kailina viņu elektriķis.
— Ej nu sazini, cik ilgi vel locis būs jāgaida, — bajānists saka.
— Un turklāt sešas stundas pa upi, — Čaikins viebjas. — Tikmēr visus krodziņus aiztaisīs.
— Vai mēs paši nevarētu? — bajānists jautā. — Rīgā arī iztiekam bez loča.
— Rīgā… — elektriķis mēdās. — Nevaru saprast, vai tu tikai izliecies par muļķi, vai tiešām tāds esi? It kā nezinātu, kas te par fārvateru. Viens no grūtākajiem Eiropā. Te vajadzīgas īpašas zināšanas. To var tikai cilvēks, kas pazīst šo upi kā savus piecus pirkstus…
— Taimiņš arī varētu, — Čaikins domīgi saka. — Viņš te strādājis par loci.
Gandrīz vienlaikus šī doma ienākusi prātā arī kapteinim. Apspriedies ar Dubovu, viņš nokāpj Taimiņa kajītē. Uzmetis paviršu skatienu Eleonoras Krelles fotogrāfijai, kas greznojas virs kojas, kapteinis Akmens parausta Taimiņu aiz pleciem.
Kā jau visiem jūrniekiem, Taimiņam vārīgs miegs. Viņš tūdaļ izlec no gultas un, berzēdams acis, jautā:
— Kas noticis?
— Vai varēsit aizvest kuģi uz Kristportu?
Acumirklī miegs ir prom. Un tomēr Taimiņš brītiņu vilcinās.
— Nezinu… Pēc tik daudziem gadiem… Pamēģināšu…
… Nekad mūžā kapteinis Akmens nebija sava kuģa navigācijas telpā juties tik lieks kā patlaban. Dubovs var vismaz tīrīt savas pīpes. Viņam jācenšas netraucēt Taimiņu, kas iezīmē kartē šādas tādas līnijas. Beidzot Dubovs neiztur:
— Nu, kā veicas?
— Mēģinu atcerēties ieeju… Liekas, ka varētu… — Taimiņš parausta plecus.
— Ko tad mēs vēl gaidām?! — Dubovs uzstājas.
— Vai jūs tiešām uzņemtos? — kapteinis satraukti vaicā. — Apsvērāt visu?
Taimiņš brīdi padomā, tad pieceļas.
— Nemēdzu filozofēt. Ja man pavēlēs, ievedīšu kuģi Kristportā!
Kapteinis izskrien komandtiltā. Pāri klājam skan viņa balss:
— Pacelt enkurus!
* * *
Konsula Freksas iemīļotākā vieta viņa plašajā savrupmājā ir torņa istaba, no kuras paveras skats uz ostu. Parasti Freksam patīk lūkoties dūmakā tītajos tvaikoņu korpusos ar slaidajiem mastiem, vakaros vērot signālugunis, laiku pa laikam dzirdēt iebraucošo vai izbraucošo kuģu svilpienus. Taču šodien konsuls pat netuvojas logam — kāpēc vēl vairāk sabojāt sev garastāvokli? Konsuls ir pals ar sevi ļoti neapmierināts. Ar streiku bija saistītas lielas cerības, privātas cerības, ja tā var teikt, bet streikam vajadzēja turpināties tieši tik ilgi, kamēr tas konsulam izdevīgi. Tagad turpretim, kad atklājas, ka doktors Borks aizņemts, uzpirkdams deputātus, kas balsotu pret tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību, streiks var ieilgt, var nest lielus zaudējumus arī Freksas rēderejai. Kā par spīti, tieši pašlaik varētu labi nopelnīt, piegādājot pārtiku Bergholmai. Freksa ielej sev glāzi viskija, kuru parasti ne sevišķi ieredz, un viebdamies izdzer.
Pie durvīm klauvē. Nopratis, ka tas ir sulainis, konsuls pat nepagriež galvu:
— Nu?
— Kāds kungs vēlas jūs redzēt, — sulainis ziņo.
— Vai tad neteicu, ka nevienu nepieņemšu?
— Piedodiet, bet viņš nāk jau trešo reizi… Saka, tas esot dzīvības un nāves jautājums… Tāpēc uzdrošinājos jūs traucēt.
Konsuls sarauc uzacis. Bet, pirms viņš pagūst kaut ko izlemt, pa durvīm ātri, nervozi ieskrien vīrelis korektos garsvārkos ar melnu platmali un melniem cimdiem.
— Jau trešo reizi šodien nāku pie jums, konsul Freksa, — viņš kliedz apvainotā, spiedzošā balsī. — Trešo reizi! Bet jūs dzerat viskiju! Viskiju, kad viss karājas mata galā.
— Varbūt piekāpsit citu reizi, Švika kungs, — konsuls saka. — Pašlaik esmu aizņemts.
Šviks apsūdzoši izstiepj melni cimdoto roku pret glāzi.
— Ar ko?! Jūs dzerat, bet tikmēr Bergholmā cilvēki iet bojā.
Konsuls pamāj sulainim. Tas draudīgi tuvojas Švikam. Šajā mirklī torņa istabā ienāk «Kristportas Kurjera» galvenā redaktora vietnieks Dīkrosis. Viņa izturēšanās šķietami nepiespiesta un pašpārliecināta. Viņš atļāvies pat mazu vaļību apģērbā — ap kaklu apsieta nevis kravate, bet sarkanbaltsarkana prievīte.
— Sensacionāla ziņa, konsul! — viņš sauc. — Uz Kristportu dodas kuģis! Jau pabraucis garām pirmajai bākai.
— Nevar būt! — Šviks čukst. — Vai tad dievs tiešām uzklausījis manas lūgšanas? Kāpēc tūlīt neteicāt,— viņš griežas pie Freksas, — ka esat vienojušies ar ločiem? Jūs pārbiedējāt mani līdz nāvei.