— Lielas nepatikšanas, biedri Berling! — Hellers norūpējies krata galvu. — Un, lūdzu, neizliecies, it kā tu nezinātu, ko tas nozīmē, ka atbraucis tāds cilvēks. Turklāt šajās dienās, kad viņam parlamentā darba pilnas rokas.
— Zinu, — Berlings pamāj ar galvu. — Un tieši tāpēc apgalvoju — liels pagodinājums! Mūsu streiks tikko sācies, bet pretinieks jau mobilizē vissmagāko artilēriju.
— Baidos, ka pieliks ar vienu šāvienu, — Hellers drūmi saka. — Mūsu pozīcijas nemaz nav tik slipras, kā pašiem gribētos.
— Vai jums tiešām jau dūša papēžos? — Gustavs nicīgi jautā.
— Mūsu arodbiedrību esmu dibinājis, kad tevis vēl nebija pasaulē, zaļknābi tāds! Un man ar šo Borku jau nācies sastapties, — Hellers vienā rāvienā iztukšo alus kausu. — Viņš norīs mūs, gluži kā es šo «blondīni», un pat neaizrīsies… Runā, ka pēc dažām dienām Borku ievēlēs valdībā…
— Nav vērts turpināt, — Berlings smaida. — Tā ir veca patiesība, ka viss atkarīgs no aceņu krāsas. Tev liekas, ka Borka ierašanās liecina par rēderu spēku, manuprāt, tā pierāda viņu vājumu. Konsuls viņu neizsauktu, ja justos droši.
— Un tu juties droši? — Hellers asi vaicā.
Berlings nepagūst atbildēt, jo atsprāgst durvis un krodziņā, ar vienu lēcienu pārvarot pakāpienus, iedrāžas viņa meita Nora — gadus astoņpadsmit veca gaišmate, kuras seja satraukti kaist.
Viņa bez elpas nokrīt uz sola un, daudz nekautrēdamās, iedzer dažus malkus no kausa, ko Hellers atkal paguvis piepildīt.
— Kas tavai meitai par manierēm! Kā fūrmanim! — Hellers sūrojas.
— Kas lēcies, sienāzīt? — Berlings ar pūlēm apspiež smaidu.
— Pie velna manieres! — Nora sauc. — Nupat dzirdēju satricinošu jaunumu! Upes grīvā iebraucis tirdzniecības kuģis. Pēc dažam stundām tas būs Kristportā.
— Nu ko?! — Hellers triec dūri pret galdu. — Še tev! Borks vēl nav paguvis ierasties, bet streiks jau izjūk! Viņš atradis streiklaužus, velns tāds!
— Par to runā visa pilsēta, — Knuts steidzas piebalsot. — Daži melš, ka tie esot krievi.
— Ko tu bāz savu degunu, kur nevajag, — errojas Nora, kas grib būt pirmā ziņas nesēja. — Kuģis saucas «Padomju Latvija»!
— Padomju?! Jo ļaunāk! Redzat, pat jūsu «padomes» izmanto streiklaužus! Pazīstu Borka rokrakstu, — un Hellers ar apbrīnu turpina: — Vienlaikus divi triecieni. Ar vienu vienīgu sitienu nokautē streiku un mūsu kreisos, kas gatavi stāvēt un krist par šīm «padomēm»… Nu, Berling, ko teiksi par savu «sarkano palīdzību»?
— Teikšu, ka tev sen laiks noņemt melnās brilles, — Berlings pašūpo galvu. — Ja tu pieļauj, ka padomju kuģis saistījies ar Borku un rēderu savienību, tad tikpat labi var pieļaut, ka Borks balsos par tirdzniecības līgumu ar Krieviju.
— Bet kur viņi ņēmuši loci? — Gustavs jautā. — No mūsējiem neviens nav izbraucis pretī.
— Jā, te ir kāds noslēpums, — Hellers spiests piekrist.
— Kā tu teici, kā sauc šo kuģi? «Padomju Latvija»? — Berlings griežas pie meitas. — Dieva darbi…
— Maz ticams, ka šo «Padomju Latviju» ievedis jūras braucēju patrons Svētais Nikolauss, — Hellers smīn. — Sarkanie taču ir bezdievji.
— Vai tiešām šis nosaukums tev nekā nesaka, Nora? — Berlings ir priecīgi uzbudināts.
— Man?! — un Nora spēji pielec kājās. — Nu, protams, tēt, kā es tūlīt neiedomājos. Tas var būt tikai musu Augusts!
— Augusts Taimiņš, — un Berlings pārliecināti turpina: — Tikai viņš pietiekami labi pazīst Kristportas fārvateru, lai uzņemtos tādu risku. Mana skola! Ne velti divus gadus vadāju viņu uz sava kutera par matrozi…
— Kāds Augusts? — Gustavs nesaprot.
— Latviešu jūrnieks. Viņš bēga no okupētās Rīgas uz Zviedriju, vētra atnesa motorlaivu pie mums…
— Viņš bija nositis esesieti, kas uzmācās viņa meitenei, — pārtraukdama tēvu, Nora ņemas stāstīt.
— Viņš to ļoti mīlēja. Patiesībā viņa bija tikpat kā sieva, pēc divām nedēļām abi būtu apprecējušies… Es taču stāstīju tev, Gustav, — Nora atgādina. — Kad Augustu izmeta šeit krastā, mēs viņam vēl pagādājām dokumentus uz tava vārda.
— Tas gan bus varens joks, — Berlings plati smaida,
— kad satiksies divi Gusti! Viņš aizlaidās, pirms tu paguvi atgriezties no Anglijas. Devās pretī padomju desantam, kas izcēlās Bergholmā.
— Kāpēc gan viņš mums ne reizi nav atrakstījis? — Nora prāto. — Aizbraukšanas dienā uzdāvināja man piemiņai šo kaiju, — viņa, kā glāstot, pieskaras miniatūrai dzintara kaijai kleitas atlokā, — bet tad pazuda, kā akā iekritis.
— Laikam greizsirdīgā sieva aizliedza sarakstīties ar ārzemju brūtēm, — Berlings izzobo meitu.
— Interesanti, vai viņš saticis savu Eleonoru, — Nora sapņaini saka.
* * *
Liekas, kas tur liels — vadīt kuģi pa fārvateru, kas iezīmēts navigācijas kartē, ar bojām un mietiem, stoderiem un kursa ugunīm norobežots no sēkļiem un zemūdens klinllm? Un tomēr katrs pieredzējis jūrnieks zina, ka jāprot ne tikai orientēties šo signālu jūkli. Pats galvenais — pārzināt visas lās briesmas, no kurām nav iespējams brīdināt: no gada un dienas laika atkarīgās straumes, mainīgās sēres un citus negaidītus šķēršļus, kas var ietekmēt kuģa gaitu.
Šīs bīstamās vietas Taimiņš izmisīgi pūlas atsaukt atmiņā, kamēr kuģis vēl peld pa grīvas samērā plato un dziļo gultni. Pazīstamā ainava atgādina pagātni, atgādina Eleonoru, no kuras viņš patlaban tikpat tālu kā pirms desmit gadiem. Nē, neizmērojami tālāk. Toreiz dzīvot palīdzēja cerības, ka drīz beigsies karš un viņš atgriezīsies pie mīļotas. Tāpēc viņš negribēja zaudēt ne stundu un, nevērojot draugu padomus, caur okupēto teritoriju devās pretī Padomju Armijai. Tomēr Rīgā viņš Noru nesatika. Un pat pārmest meitenei nekā nevarēja. Studiju biedre zināja pastāstīt, ka Nora pametusi Rīgu, lai meklētu viņu. Acīm redzot, tā bija viņa vienīgā vēstule no Kristportas, kas pamudinājusi meiteni doties vāciešiem līdzi. Lūk, pēdējā ziņa, gaužam maz, lai desmit gadu laikā kurinātu cerību dzirksteli.