Pēc desmit minūtēm parādās vecāmāte ar ūdens spaiņiem un slotām, lai izslaucītu un uzmazgātu lieveni. No istabas iznes krēslus un šūpuļkrēslus.
— Man tīk izvākties ārā tā paagrāk, kamēr nav saradies vēl tik daudz moskītu, — vectēvs saka.
Ap pulksten septiņiem ārā var dzirdēt, ka no galdiem tiek atgrūsti krēsli un kāds plinkšķina dzelten- zobainu pianīnu. Švirkst sērkociņi, ziepju ūdenī burbuļo šķīvji, kas pēc tam nošķind uz plaukta, kaut kur, tikko dzirdami, spēlē gramofons. Un tad, līdz ar mijkrēšļa iestāšanos, zem milzīgām gobām un ozoliem uz visas pilsētas ēnainajiem lieveņiem cits pēc cita parādās cilvēki, kā figūriņas veclaicīgā barometrā.
Tēvocis Bērts, vectēvs un tēvs, un vēl kāds no radiniekiem — visi vīrieši pirmie iznāk saldi smaržojo
šajā vakarā un uz lieveņa uzvelk dūmu, atstājot sievietes tērzējam pie dziestošajiem pavardiem un ievedām kārtību virtuves valstībā. Tad vīri uz lieveņa ierunājas, sēžot augsti saslietām kājām, bet puišeļi nometušies viņiem līdzās uz izmīdītajām kāpnītēm vai satupuši uz koka margām, no kurām pa reizei kāds noveļas — vai nu puišelis, vai puķupods.
Un beidzot kā spokainas ēnas durvīs parādās vecāmāte, vecvecmāmuļa un māte, un vīri sarosās, pieceļas un piedāvā viņām krēslus. Sievietēm rokās visvisādi vēdekļi — salocīti laikraksti, bambusa slotiņas vai smaržīgi mutautiņi, ar kuriem tērzējot atvēsināt seju.
Kas visu vakaru ticis runāts, otra diena neviens vairs neatceras. Un bērniem jau arī nav svarīgas pieaugušo runas. Bērniem svarīgi ir tikai tas, ka balsis plūst pāri gleznajām papardēm, kas no trim pusēm ieskauj lieveni; svarīgi, ka pilsētu apņem tumsa, kura kā melns vilnis veļas pār mājām, un ka šai tumsā spīd cigāru gali un sarunu pavediens rit arvien tālāk. Sievietes tērzē un cenšas atgainīt pirmos moskītus, kuri sāk gaisā griezt traku danci. Vīru balsis iesūcas vecajos baļķos, un, ja aizver acis un piespiež ausi pie grīdas, var dzirdēt, ka tās dun kā tāla zemestrīce — bez rimas, bez mitas, te skaļāk, te klusāk.
Duglass izlaižas visā garumā uz sausajiem lieveņa dēļiem, juzdamies laimīgs un drošs, ka šīs balsis kā murdoša straume mūždien viļņosies viņam pāri, plūdīs pār aizdarītajiem plakstiem un pielies pilnas miegainās ausis. Šūpuļkrēsli čirkst kā sienāži, sienāži čirkst kā šūpuļkrēsli, un apsūnojušajā lietus ūdens mucā zem ēdamistabas loga attīstās vēl viena moskītu audze, kas dos jaunu sarunas tematu bezgala daudzām turpmākajām vasarām.
33
Vasaras tumsā sēdēt uz lieveņa ir tik labi, jauki un nomierinoši, ka gribas, lai šie vakari it nekad
3 — 360
nebeigtos. Gribas, lai turpinātos mūžvecais rituāls: pustumsā mirdz pīpju uguntiņas, bālās rokās ņirb adāmadatas, čaukst sidrabotais saldējuma papīrs, un cilvēki nāk un iet. Agri vai vēlu atkāpj kāds kaimiņš, mis Ferna un mis Roberta dūcina garām savā zaļajā automašīnā, pavizina Tomu un Duglasu un tad griežas atpakaļ, uzkāpj uz lieveņa un atvēsina kaistošos vaigus. Misters Džonass, krāmu uzpircējs, atstājis zirgu un ratus zem kokiem, aizelsies steidzas augšup pa kāpnītēm, vai degdams aiz nepacietības pastāstīt kādu īpašu jaunumu, un izrādās, ka tas tiešām ir kaut kas vēl nedzirdēts. Un, visbeidzot, bērni, kuri, līdz tumsai spēlējuši bumbu vai paslēpes, aizelsušies, kvēlošiem vaigiem pārrodas mājās, lidodami kā bumerangi pāri noklusušajam mauriņam, lai ienirtu lieveņa balsu dūkoņā, kas tos it kā viļņiem šūpo un ieaijā …
Cik brīnišķi gulēt paparžu naktī un zāļu naktī, un rāmi iemidzinošu balsu naktī, dzirdot tās aužam tumsas audus. Duglasu visi ir aizmirsuši, — tik klusi, tik mierīgi viņš guļ uz grīdas, klausīdamies, kā pieaugušie kaļ viņa un savus nākotnes plānus. Un dziedošās balsis mēness gaismā plūst un peld līdzi cigarešu dūmiem, bet naktstauriņi kā dzīvi vēlīni ābeļziedi klusi sitas pret tālajām laternām, un balsis ielīgo nākamībā…
©
Tovakar pie tabakas veikala bija salasījies bars vīru, lai dedzinātu dirižabļus, gremdētu karakuģus, spridzinātu pulvera fabrikas, vienu vārdu sakot — lai vilktu plaušās tabakas indi, kas reiz novedīs viņus kapā. No viņu cigāriem pacēlās nāvi nesoši dūmu mākoņi, ietinot kādu satrauktu vīru, kas, gandrīz
pazuzdams tabakas dūmos, bažīgi klausījās viņu sarunā, kurā jau skanēja lāpstu šķinda un gandrīz vai bija klāt pasaules gals. Šis cilvēks bija Leo Auf- mans, pilsētas juvelieris, kurš beidzot, iepletis lielās, tumši mirdzošās acis, izšāva gaisā savas bērnišķīgās rokas un šausmās izsaucās:
— Dieva dēļ, izbeidziet šīs kapa runas!
— Jums taisnība, Leo, — teica vectēvs Spouldings, kurš tobrīd ar mazdēliem Tomu un Duglasu nāca garām vakara pastaigā. — Ķērc kā kraukļi un pareģo ļaunu. Bet vienīgi jūs, Leo, varat aizbāzt viņiem mutes. Jums vajag izgudrot kaut ko tādu, kas spētu darīt dzīvi gaišāku, laimīgāku. Jūs protaf meistarot velosipēdus, labot visādus automātus, bijāt mūsu pilsētas kinomehāniķis .. .
— Jā, patiešām! — Duglass izsaucās. — Izgudrojiet mums Laimes mašīnu!
Visi smējās.
— Nav ko smieties, — Leo Aufmans sacīja. — Līdz šim visas mašīnas, kādas ir bijušas, cilvēkiem nesušas vienīgi asaras. Vienmēr, kad licies — jā, šī mašīna beidzot patiešām reiz kalpos cilvēkam —, atkal nekā! Kāds tai piegudro vēl vienu skrūvīti, un lidmašīnas sāk mest uz mums bumbas, automašīnas gāžas lejā no kraujām. Vai kāds brīnums, ka puisēns lūdz Laimes mašīnu? Nē, nepavisam …
Leo Aufmans apklusa un, piegājis pie ietves malā atstātā velosipēda, noglāstīja to kā dzīvu.
— Ko es varu zaudēt? — viņš nomurmināja. — Mazliet ādas no pirkstiem, pāris mārciņu metāla, mazliet miega? Redzēsiet, ka es to izgudrošu!
— Leo, mēs nepavisam nedomājām … — vectēvs iesāka.
3*
35
Bet Leo Aufmans, sparīgi mīdams velosipēdu cauri siltajam vasaras vakaram, bija jau gabalā, tā ka atnāca vienīgi atbalss:
— … es to izgudrošu …
— Vai zināt, — Toms bijīgi sacīja, — varu vai derēt, ka viņš to izdarīs.
©
Ja pavēroja, kā Leo Aufmans vakarā laida ar velosipēdu lejā no kalna pa bruģētajām ielām, bija skaidrs, ka šim cilvēkam viss dara prieku — gan tas, ka dzelkšņi čakst karstajā zālē, kamēr sejā pūš svelmains vējš, gan tas, ka lietū izmirkušajos stabos dūc elektrības vadi. Ja naktīs nenāca miegs, viņš nepavisam nesāka īgņoties, bet pat ļoti labprāt nodevās pārdomām par milzīgo Visuma pulksteņa mehānismu, prātodams, vai iztek tā uzvilktais laiks vai arī tas skaitīs vēl miljoniem gadu. Un, guļot tumsā vaļējām acīm, viņš izdomājās gan šā, gan tā …
Kādi ir cilvēka dzīves galvenie notikumi? — viņš, mīdams pedāļus, prātoja. Tas piedzimst, uzaug, noveco, nomirst. Piedzimšana nav no cilvēka atkarīga. Bet viss pārējais?
Viņa galvā, zelta spieķus zibinādami, jau griezās Laimes mašīnas riteņi — mašīnas, kura palīdzēs zēniem no neveikliem cālēniem pārvērsties gaiļos, bet meitenēm — no neglītiem pīlēniem gulbjos. Un, kad mūžu klās vakara ēnas un sirdspukstu skaits jau iesniegsies miljardos, šī mašīna, kliedējot bažas un nemieru, ļaus tīksmi iemigt kritušās lapās kā zēna gados smaržīgā siena kaudzē, uz laiku laikiem aiznesot nebūtībā…
— Tēt!
Seši Leo Aufmana bērni no piecu līdz piecpadsmit gadu vecumam — Sauls, Māršels, Džozefs, Rebeka, Ruta un Noemi — pāri mauriņam izskrēja pretim un aplipa viņam apkārt.
— Mēs tevi gaidām! Mums ir saldējums!