Tā kā līdzās atradās baznīca, Toms būtu varējis justies puslīdz drošs, bet viņš tāds nejutās, jo tumšā celtne bez vienas vienīgas uguntiņas šķita auksta un nekam nederīga, kā gruvešu kaudze aizas malā.
Tomam bija tikai desmit gadu. Viņš nezināja, kas ir nāve, bailes un briesmas. Nāve viņam bija šķirstā ielikta vaska lelle, redzēta sešu gadu vecumā, kad bija nomiris viņa vecvectēvs, kurš, gulēdams zārkā, izskatījās pēc liela krituša vanaga, — svešāds un galīgi apklusis, lai nekad viņu vairs nepamācītu, ka vajag būt labam zēnam, lai nekad vairs nestrīdētos par politiku. Nāve, tā bija Toma mazā māsiņa tai rītā, kad viņš septiņu gadu vecumā, agri pamodies un ielūkojies viņas mazajā redeļu gultiņā, redzēja viņu veramies pretim zilām, stingām, neredzošām acīm, kamēr atnāca cilvēki ar klūgu groziņu un aiznesa viņu prom. Nāve — tas bija viņas augstais krēsliņš, kad Toms pēc mēneša, stāvot tam blakus, pēkšņi saprata, ka māsiņa tajā nekad vairs nesēdēs, nesmies un neraudās, darot viņu greizsirdīgu ar savu esamību. Tā viņa uztverē bija Nāve. Un vēl — Nāve, tas bija Lielais Neredzamais, kas, neviena nemanīts, klaiņoja apkārt, slēpās aiz kokiem un ik gadus pāris reižu iezagās pilsētā, šais ielās, visās tais daudzajās vietās, kur vakaros ir pamazāk gaismas, lai nogalinātu vienu, divas, trīs sievietes … Tā bija Nāve…
Bet tagad tas bija kaut kas vairāk par Nāvi. Šai vasaras naktī zem tālajām zvaigznēm pār viņu pēkšņi pāršļāca viss, ko vien cilvēks var redzēt, dzirdēt un just, un viņš sāka grimt.
Toms ar māti pameta ietvi un gāja tālāk pa iemītu, oļainu, zālēm apaugušu taku, ap kuru dārdēja sienāžu koris. Toms paklausīgi tecēja pakaļ savai lielajai, stiprajai, gudrajai mātei, kura ne no kā nebaidījās un spēja aizsargāt pret visu pasauli. Viņi gāja, līdz apstājās pie pašas civilizācijas robežas.
Aiza.
Šeit, šai melnajā džungļu bedrē, pēkšņi atradās viss, ko viņš nekad nezinās un nesapratīs, viss, kas bez vārda, bez nosaukuma mita necaurredzamajā ēnā, puvuma smakā.
Toms atskārta, ka viņi ar māti ir gluži vieni.
Viņas roka drebēja.
Tik tiešām drebēja… Bet kādēļ? Māte taču ir liela, stipra un gudra. Vai arī viņa jūt draudīgo ļaunumu, kas, akli taustoties, lien arvien tuvāk? Vai arī pieaugušos māc bailes? Vai arī lielie nav visspēcīgi? Tātad dzīvē nav patvēruma? Nav tādas drošas citadeles, kas pasargātu pret pusnakts draudiem? Tomu sagrāba šausmas. Aukstums kā saldējums ielija kaklā, vēderā, mugurā, rokās un kājās, kas acumirklī kļuva tik saltas, it kā viņš stāvētu decembra vējā.
Toms apjauta, ka tā ir ar visiem, ka cilvēks tomēr ir gluži viens. Sabiedrības loceklis, un tomēr viens un vienmēr apdraudēts. Kā pašlaik viņš. Ja kliegtu, ja sauktu pēc palīdzības, vai tas ko līdzētu?
Tumsa var aprīt vienā mirklī; vienā baismi draudīgā acumirklī viss var būt cauri. Vēl ilgi pirms ausmas, ilgi pirms tam, kad policisti ar lukturīšiem sāks taustīt tumšo, biedīgo taku, ilgi pirms tam, kad cilvēki satraukti, oļiem šņirkstot zem kājām, metīsies viņam palīgā. Unr kaut arī šobrīd tie ir tikai piecsimt soļu no viņa un tiešām varētu palīdzēt, melnais vilnis vienā mirklī var pāršļākt viņam pāri un aizraut sev līdzi viņa desmit gadus un . . .
Cilvēks uz pasaules ir gluži viens, — šis atklājums Tomam bija tāds trieciens, ka viņš sāka drebēt. Arī māte ir viena. Šai brīdī viņu nespēj aizsargāt ne laulības svētās saites, ne ģimenes locekļu mīlestība, ne Savienoto Valstu konstitūcija, ne pilsētas policija, it nekas cits kā vien pašas sirds, bet tajā ir tikai bailes un izmisums. Šādā brīdī katram cilvēkam ir jātiek galā pašam ar sevi. Viņam jāsaprot, ka viņš ir viens, un pašam jācenšas atrast izeju.
Toms norija kaklā iesprūdušu kamolu un piekļāvās mātei. Dieviņ, lūdzu, lūdzu, neļauj viņai mirt. Nedari mums nekā ļauna. Pēc stundas tēvs pārnāks no sapulces mājā un, ja tur viss būs tukšs…
Māte gāja pa taku uz priekšu mežonīgajā džunglājā.
— Nebaidies, māmiņ, — Toma balss drebēja. — Dugs pārnāks. Tu redzēsi. Noteikti pārnāks!
— Viņš vienmēr nāk pa šo ceļu. — Mātes balss bija spalga, saspringta. — Cik reižu es neesmu rājusies, bet puikas kā uzburti uz šo biezokni. Kādunakt, nākdams caur aizu, viņš vēl pazudīs uz visiem laikiem.
Pazudīs uz visiem laikiem. Šais vārdos bija viss. Klaidoņi. Noziedznieki. Tumsa. Nelaimes gadījumi. Bet galvenais — nāve.
Viens pats visā debesu izplatījumā.
Uz pasaules ir miljons Grīntaunai līdzīgu pilsētiņu. Un katra tikpat tumša, tikpat vientuļa un pamesta, pilna šausmu un noslēpumu. Zēla vijoļu čīgāšana — tā ir visa mazpilsētiņu mūzika, kurās nav gaismas, bet tikai daudz ēnu.
Ak, šī nomācošā, arvien milstošā mazpilsētiņu vientulība! Šīs miklās, noslēpumainās aizas! Naktīs dzīve šais pilsētiņās bija viens vienīgs šausmu pilns murgs, kad saprātam, ģimenei, bērniem un laimei no visām pusēm draud briesmonis — Nāve.
Māte sauca vēlreiz:
— Dug! Duglas!
Pēkšņi viņi abi noprata, ka noticis kaut kas briesmīgs.
Sienāži bija apklusuši.
Bija iestājies pilnīgs klusums.
Tāds klusums, kādu Toms nebija pazinis. Dziļš un bezgalīgs. Kādēļ sienāži apklusuši? Kādēļ? Nu kādēļ? Līdz šim tā nekad nebija gadījies. Itin nekad.
Ja tikai… Ja tikai…
Tūliņ pat kaut kas notiks.
Šķita, ka aiza sasprindzinātu, savilktu ciešāk savus melnos taustekļus, uzsūcot spēku no jūdžu jūdzēm tālās, miegā grimušās apkārtnes. No rasā mirkstošiem mežiem un laukiem, kur suņi rej uz mēnesi, — no visām malām šis lielais klusums saplūda vienkop, savilkās vienā vietā, un pašā vidū bija viņi ar māti. Tūliņ, tūliņ pat kaut kas notiks! Sienāži vēl arvien klusēja, zvaigznes bija tik tuvas, ka šķita, vienīgi jāpastiepj roka, lai notrauktu spožo zeltījumu. Zvaigžņu bez skaita, karstas un dzeļošas …
Klusums auga un auga, un auga. Sasprindzinājums kļuva vēl draudīgāks. Ak dievs, kāda tumsa un vientulība!
Un pēkšņi no tālienes pāri aizai atlidoja:
— Jā, mam! Es eju!
Un vēlreiz:
— Eju, mam! Eju!
Tad bija dzirdama tenisa kurpju dipoņa. Skaļi smiedamies, pāri aizai joza trīs zēni — Duglass, Cārlijs Vudmens un Džons Hafs. Joza šurp smiedamies …
Zvaigznes ierāvās debesīs, it kā desmit miljoni sadzeltu gliemežu bailēs ievilktu savus taustekļus.
Sāka sirināt sienāži!
Tumsa atkāpās — nikna, izbiedēta un satraukta. Atkāpās, jo, rupji iztraucēta, pēkšņi zaudēja apetīti. Un, kad tumsa kā vilnis atplūda, no tās izspurdza trīs zēni.
— Hei, māmiņ! Hei, Tom!
Visapkārt sāka smaržot pēc Duglasa. Ap viņu vienmēr bija sviedru un zāles, koku, lapu un strautiņu smarža.
— Nu tu man, puisīt, dabūsi vēju, — māte noteica. Savas bailes viņa acumirklī bija aizmirsusi. Toms zināja, ka viņa nekad nevienam cilvēkam par tām nestāstīs. Bet tās mūždien būs viņas sirdī, un Toma sirdī tāpat.
Melnajā tumsā viņi gāja uz māju, lai dotos pie miera. Cik labi, ka Duglass dzīvs! Cik briesmīgi labi! Vienu mirkli tur, aizas malā, viņam bija šķitis, ka …
Kaut kur tālu pa miglaino mēnesnīcu pāri viaduktam un tālāk pa ieleju svilpdams joņoja vilciens kā dīvains dzelzs zvērs, kurš apmaldījies. Toms drebēdams ielīda gultā līdzās brālim, klausījās vilciena svilpšanā un domāja par savu brālēnu, kurš reiz dzīvoja tai pusē, uz kurieni aizdrāzās vilciens, par brālēnu, kurš nomira ar plaušu karsoni pirms daudz, daudz gadiem šādā pašā naktī…