No rīta caur sapņiem pie manis atplūda dīvainas skaņas. Es izlīdu no savas būdas un ieraudzīju Lielo Skorpionu stāvam ģenerāļu ierindas priekšā. Viņam aiz auss bija redzama lijas astes spalva, bet ķepās — gara nūja. Qenerāļi turēja rokās kaut ko līdzīgu mūzikas instrumentiem. Mani ieraudzījis, Lielais Skorpions ar nūju pabakstīja zemi, un ģenerāļi reizē pacēla instrumentus. Kad viņš pacēla nūju pret debesīm, nodārdēja mūzika. Viens ģenerālis pūta, cits sita, vārdu sakot, visi divdesmit instrumenti izdeva dažādas skaņas: augstas, zemas, bet vienādā mērā disharmoniskas un pretīgas. Muzikantiem acis līda vai no pieres laukā, ķermeņi žvangojās, mutes rija gaisu, tomēr neviens nevēlējās atpalikt. Divi gandrīz noslāpušie nokrita zemē un tomēr turpināja pūst, jo Kaķiešu valstī tiek atzīta tikai ilgstoša un trokšņaina mūzika. Tie, kuru rīcībā bija sitamie instrumenti, bez jebkāda ritma dauzīja ar savām vālītēm un, protams, nepazina atelpu. Jo stiprāk dārdēja sitamie, jo izmisīgāk spiedza pūšamie instrumenti, it kā nāve šādas mūzikas pavadībā būtu pats patīkamākais notikums pasaulē. Trīs stundas turpinājās šis koncerts. Beidzot Lielais Skorpions pavicināja savu spieķi, mūzika apklusa, ģenerāļi aizelsušies notupās.
No aizauss izvilcis spalvu, Lielais Skorpions cienīgā gaitā pienāca pie manis.
— Laiks! Lūdzu tevi kāpt svētajā altārī un kā dievam pārlūkot dulnuma lapu novākšanu.
Sākumā es neko nesapratu, jo biju pavisam apstulbis un kļuvis kurls no mūzikas. Pēc tam man sanāca smiekli, tomēr es sekoju Lielajam Skorpionam. Iespraudis spalvu manos matos, viņš uzlīda sargtornī un sāka lūgt dievu. No jauna grandēja mūzika. Beidzot viņš nošļūca lejā un aicināja mani doties augšup. Atcerējies bērnību, es veikli uzrāpos pa šķērskokiem. Lielais Skorpions pavicināja nūju, ģenerāļi izklīda un nostājās pieklājīgā attālumā. Pēc Lielā Skorpiona pavēles pie viņiem pieskrēja liels daudzums kareivju, arī apbruņoti ar nūjām, pacēla nūjas un salutēja. Tagad es pilnīgi pārliecinājos, ka tēloju dievu sūtņa lomu — to dievu, kuri, bez šaubām, tur godā Lielo Skorpionu. Pa to laiku viņš brīdināja kareivjus: ja viņi ražas novākšanas laikā noslēps vai apēdīs kaut vienu lapu, dievu pārstāvis viņus satrieks ar rokaspērkonu. Rokaspērkons izlidos no tās «mākslas». Ģenerāļi tiek norīkoti par uzraugiem: zādzību pamanījuši, viņi sāks spēlēt savus instrumentus, un Lielais Skorpions palūgs mani, lai iet vaļā rokaspērkons.
Kareivjiem bija pavēlēts sagrupēties pa divi: viens uzrāpās kokā un rāva lapas, otrs tās salika vienuviet. Pie kokiem, kas atradās manā tuvumā, nebija neviena, jo Lielais Skorpions brīdināja kareivjus, ka viņus var pārakmeņot viens dieva sūtņa elpas vilciens. Gluži kā hipnotizēti kareivji sāka darbu, bet Lielais Skorpions kā atspole aužamajās stellēs šaudījās starp viņiem — droši vien viņš bija apēdis kādas trīsdesmit augstākā labuma lapas. Viņa nūja ik mirkli bija notēmēta uz karavīru galvām. Stāsta, ka dulnuma lapu novākšanas laikā muižniekam jānogalinot vismaz viens kareivis un tas jāaprokot zem koka, lai nākošais gads dotu bagātu ražu. Ja muižniekam sarga lomā nebūs īsts ārzemnieks, kareivji var nogalināt saimnieku, noraut visas lapas, bet no zariem uztaisīt ieročus, protams, nūjas. Karaspēks, kas bruņots ar dulnuma koka nūjām, Kaķiešu valstī tiek uzskatīts par visvarenāko.
Es sēdēju sargtornī kā papagailis uz kārtiņas un smīkņāju pats par sevi. Man taču negribējās pārkāpt kaķiešu tradīcijas. Lai labāk iepazītu vietējos iedzīvotājus, jāpiedalās visos pasākumos, lai cik tie būtu smieklīgi. Par laimi, pūta vējš, un karstums nebija tik mokošs. Gribēdams izglābties no saulesdūriena, es izrīkoju Lielo Skorpionu, lai atnes ēdiena nosegšanai paredzēto vāku. To es uzmaucu galvā kā platmali.
Kareivji atšķīrās no pārējiem kaķiešiem tikai ar to, ka viņiem bija spalvas aiz ausīm un ķepās nūjas. Šie priekšmeti, protams, viņiem deva priekšrocības, bet tagad, Lielā Skorpiona hipnotizēti, viņi droši vien cieta vairāk nekā viņu ciltsbrāļi. Viņi ieklupa birztalā tieši kā zīdtauriņi pēc ziemas guļas, un drīz vien es ieraudzīju stumbrus, kuri agrāk bija cieši aizsegti ar lapām. Vēl pēc kāda laiciņa kareivji nokļuva līdz galotnēm un ķērās klāt pat manā tuvumā esošajiem kokiem. Taču šajos kokos viņi rāva lapas tikai ar vienu ķepu, ar otru aizsedza acis, baidīdamies, ka es varu viņus padarīt aklus.
«Izrādās, kaķcilvēki nav nemaz tik truli,» es nodomāju. «Ja viņiem būtu labs vadītājs, spējīgs likvidēt dulnumu, viņi paveiktu daudz ko. Varbūt man nodarboties ar to? Padzīt Lielo Skorpionu, kļūt par viņu muižnieku… Nē, veltīgi sapņi! Es neko neuzdrošināšos uzsākt, jo viņus pienācīgi nepazīstu.»
Tajā mirklī es pēkšņi ieraudzīju (koki visā apkārtnē bija atkailināti, un es skaidri varēju redzēt visu, kas notiek apakšā), kā Lielais Skorpions pacēla savu nūju virs karavīra galvas. Es zināju, ka nepaspēšu apturēt šo nūju, kaut arī nolēkšu no četru metru augstuma, lēcienā nesalauzdams kāju. Taču man kārojās sodīt Lielo Skorpionu. Es nolēcu, tūlīt piecēlos, pieskrēju, taču karavīrs jau gulēja zemē, Lielais Skorpions jau pavēlēja viņu aprakt.
Cilvēks, kurš nesaprot apkārtējo psiholoģiju, pat vislabāko nodomu mudināts, viņiem nereti nodara ļaunumu. Kad es nolēcu no koka, karavīri nosprieda, ka tūlīt nodārdēs rokaspērkons, un gandrīz visi nokrita no kokiem. Daudzi droši vien sasitās, jo visapkārt skanēja nepārtraukti vaidi. Tajā brīdī es tiem nepievērsu uzmanību, jo tūlīt sagrābu Lielo Skorpionu. Manu lēcienu viņš izprata citādi, domādams, ka es gribu palīdzēt viņam, ka vispār esmu kļuvis par viņa uzticamu rokaspuisi — visu šo rīta cēlienu es taču biju tik paklausīgs. Kad es sagrābu viņu, viņš ļoti izbrīnījās — nejutās vainīgs.
— Kāpēc tu nogalināji karavīru? — es iekliedzos.
— Viņš nokoda lapai kātu …
— Un par to tu varēji…
Te es atcerējos, ka atrodos starp kaķcilvēkiem, kurus nav vērts kaunināt.
Es devu mājienu karavīriem:
— Sasiet viņu!
Viņi lūkojās uz mani un, kā likās, neko nesaprata.
— Sasiet Lielo Skorpionu! — es paskaidroju, taču neviens neizkustējās no vietas. Man sirds sastinga. Ja nu tiešām es nostāšos šo karavīru priekšgalā, droši vien nekad neatradīšu ar viņiem kopīgu va
lodu. Viņi neuzdrīkstēsies palīdzēt man — ne jau
aiz mīlestības pret Lielo Skorpionu, viņi vienkārši nesaprot manas taisnības jēgu. Viņiem pat prātā neienāk, ka vajadzētu atriebt biedru. Tas mani iedzina strupceļā: ja es palaidīšu vaļā Lielo Skorpionu, viņš katrā ziņā nicinās mani. Bet viņu no- galēt nebija vērts — viņš vēl man var noderēt uz Marsa, šeit, Kaķiešu valstī. Pat ar visām savām draņķīgajām īpašībām viņš man ir noderīgāks nekā šie nožēlojamie karotāji. Izlikdamies, ka esmu mazliet norimis, Lielajam Skorpionam noprasīju:
— Vai atzīsti savu vainu? Vai arī vēlies, lai es atdodu tavu birztalu izlaupīšanai?
Padzirdējuši par laupīšanu, karavīri atdzīvojās, stiepa ķepas pēc lapām. Tiklīdz es divas reizes iebelzu Lielajam Skorpionam, visi atkal pamira.
Lielā Skorpiona acis pārtapa mazās šķirbiņās. Es jutu — viņš neieredz mani: dieva sūtnis sodījis viņu karavīru klātbūtnē, turklāt par kaut kādu sīkumu. Tomēr viņš neuzdrošinājās strīdēties ar mani.
Es pajautāju, cik viņš maksā dulnuma lapu vācējiem. Kad viņš atbildēja — divas lapas, karavīri atkal saspicēja ausis, droši vien gaidīja algas paaugstinājumu. Es uzstāju, lai pēc darba Lielais Skorpions viņus kārtīgi pamielo, — un ausis vīlušās nolaidās.