Te mani pasauca sāņus kāds jauniņš radījums, bet Lielais Skorpions, izmantojot situāciju, aizšmauca aiz sienas.
Jaunais kaķcilvēks bija Lielā Skorpiona dēls. Par šo satikšanos es ļoti nopriecājos: tagad es vienlaikus varēšu iepazīties ar trim paaudzēm. Kaut gan vecākā paaudze ir vēl dzīva un, kā redzams, saglabājusi savu ietekmi, tomēr tā pieder pagātnei. Lai konstatētu Kaķiešu valsts slimību, tās pulsu vajadzētu skaitīt jaunatnei.
— Vai tu no tālienes? — Mazais Skorpions man jautāja. Viņam bija vārds, taču ērtības labad es viņu dēvēšu tā.
— No tālienes, no lielas tālienes! — es iesaucos. — Vai tas večuks ir tavs vectēvs?
— Jā, viņš uzskata, ka visas sodības izraisījuši ārzemnieki, un ļoti baidās no viņiem.
— Vai viņš arī ēd dulnuma lapas?
— Iedomājies — ēd, kaut gan tās ievestas no ārzemēm. Viņš domā, ka tādā veidā dara negodu ārzemniekiem.
Apkārt jau drūzmējās diezgan daudz garāmgājēju, kuri, mutes atvēruši un acis izbolījuši, aplūkoja mani gluži kā briesmoni.
— Vai mēs sarunai nevarētu atrast mierīgāku vietiņu?
— Kur vien mēs iesim, viņi mums sekos, tad jau labāk runāsim tepat. Viņi nemaz neklausās, viņi tikai glūn uz tevi.
Man patika Mazā Skorpiona vaļsirdība.
— Labi, paliksim šeit. Pastāsti par savu tēvu!
— Viņš ir progresīva personība, vismaz tāds viņš bija līdz divdesmit gadu vecumam. Toreiz viņš uzstājās pret dulnuma lapām, taču pēc tam mantoja vectēva birztalu. Viņš cīnījās par sieviešu tiesībām, bet tagad tevi nelaiž pie mums, jo viņa mājā ir sievietes … Vectēvs bieži runā, ka arī es tāds kļūšot; brieduma gados visi atceras senču novēlējumus. Vectēvs, izņemot novēlējumus, citu neko nezina. Tēvs ir mazliet citāds. Jaunībā viņš pat atdarināja ārzemniekus, tagad izmanto toreiz iegūtās zināšanas, lai iedzīvotos. Kad vajag ieviest kādu jauninājumu, viņš to dara pašlabuma dēļ. Tāpēc viņi abi ar vectēvu ir vienādi.
Mani apstulbināja sarunu biedra stāsts, un es aizmiedzu acis. Man šķita, ka viņš uzzīmējis kāda sabiedrības virpuļa ainu: ārpus riņķa kaut kas mirgo, bet iekšpusē necaurredzama tumsa. Vai kādreiz šī tumsa izklīdīs — tas atkarīgs no tādiem kā Mazais Skorpions. Protams, es vēl nezināju viņa patiesos uzskatus, iespējas.
— Tu arī ēd dulnuma lapas? — es piepeši noprasīju, it kā šajās lapās slēptos visu nelaimju aizsākumi.
— Ēdu, — Mazais Skorpions atbildēja.
Gaismas stars, kas, šķiet, bija iemirdzējies virpulī,
nodzisa.
— Kāpēc? Atvaino par nekautrību.
— Bez tām nav iespējams cīnīties.
— Cīnīties? Varbūt pielāgoties?
Mazais Skorpions klusēja.
— Jā, var arī sacīt — pielāgoties… — viņš beidzot atbildēja. — Esmu bijis ārzemēs, redzējis pasauli, taču ļaudīm, kuri nevēlas neko darīt, var tikai pielāgoties, citādi neizdzīvosi.
— Vai tad tu pats nespēj darboties?
— Veltīgi! Ko gan es nozīmēju, būdams viens pret šo stulbo, naivo, nožēlojamo un savās noskaņās mainīgo pūli; pret karavīriem, kuri prot tikai vicināt nūjas, izlaupīt dulnuma birzis un izvarot sievietes; pret visziņiem, tuvredzīgiem, patmīlīgiem un bezkaunīgiem politikāņiem?! Galu galā — paša galva dārgāka …
— Un tā domā visa jaunatne?
— Jaunatne? Tās pie mums nav. Precīzāk sakot, viņi tikai pēc saviem gadiem atšķiras no vecajiem… — Iespējams, viņš nolamājās — es nesapratu šo vārdu. — Reizēm mūsu jaunie ir sirmāki par vecajiem, sliktāki par manu papiņu.
— Jāatceras kaitīgās vides ietekme, — es centos precizēt. — Nebūsim pārāk bargi!
— Kaitīgā vide, protams, traucē, taču tā spēj arī pamudināt. Jaunatnei jābūt dzīvai, bet mūsu gadagājums jau no dzimšanas ir kā tāds pusdzīvs. Visi viņi ir neapmierināti, bet, tiklīdz gūst sev kaut mazāko labumu, burtiski, niecīgu, tūlīt viņu labie nodomi zūd …
Tagad es jau uztraucos:
— Tu droši vien pārspīlē. Nedusmojies uz mani, bet vai ir vērts kļūt par spriedelējošu pesimistu, kuram vienkārši trūkst drosmes? Savu neprasmi darboties tu attaisno ar svešiem grēkiem, tāpēc arī visu redzi drūmās krāsās. Paskaties apkārt — un pasaule vairs neliksies tik bezcerīga.
— Iespējams, — Mazais Skorpions nosmīnēja. — Taču šo pētniecisko darbu es atstāju tavā ziņā. Tu, ieradies no tālienes, nav šaubu, visu ieraudzīsi skaidrāk nekā es.
Mūs ielencošais dīkaču loks savukārt jau bija paspējis izstudēt, kā es mirkšķinu acis un atveru muti. Patlaban viņu ziņkāre koncentrējās uz manām biksēm. Man vēl bija vesela kaudze jautājumu Mazajam Skorpionam, taču visriņķī vairs nebija neviena svaiga gaisa malka. Es lūdzu jauno paziņu atrast man kādu mājvietu. Sākumā arī viņš ieteica doties uz ārzemnieku kvartālu, turklāt viņa argumentos bija vairāk filozofiska aspekta nekā to divu kaķiešu ārzemnieku apgalvojumos.
Beidzot viņš teica:
— Es nedomāju, ka tu nopietni ķersies pie mūsu dzīves izpētes. Tavs dedzīgums drīz izplēnēs. Ja tik tiešām tu esi izlēmis šeit apmesties, es varu sameklēt vietu. Tiesa, tā būs vērtīga vienīgi ar to, ka tajā mājā neēd dulnuma lapas.
— Galvenais, lai būtu vieta, pārējais ir sīkums! — es iesaucos, cenzdamies aizdzīt domu par ārzemnieku kvartālu.
14
Es iekārtojos vēstnieka mājā. Pats saimnieks sen jau miris, bet viņa atraitnei bija viena īpatnība (kādreiz viņa braukusi uz ārzemēm): viņa neēda dulnuma lapas un par to atgādināja simt reižu dienā. Lai arī kā, es beidzot biju ieguvis paspārni un ar jauna kaķēna lepnumu uzrāpos uz sienas, lai ieraudzītu pilsētas mājas iekšpusi.
Kad es pieskāros šai sienai, mana sirds viegli ietrīsējās: man likās, ka siena drusciņ šūpojas. Varbūt es meloju, taču no mana pieskāriena nodrupu- šais māls bija tiešām īsts. Siena it kā atgādināja jēlu māla plāceni — par to es galīgi pārliecinājos, kad biju nokļuvis līdz pašai augšai.
Jumta, kā jau te parasts, nebija. Ko gan dara šajā mājā lietus laikā? Ziņkārība vēl vairāk mudināja mani šeit padzīvot. Mājas iekšpusē pusotru metru no sienas sākās koka paaugstinājums ar caurumu, kurā parādījās sūtņa atraitne.
Viņas platā seja un caururbjošais skatiens mani nepārsteidza, tikai pelēkie matiņi, kas rēgojās caur biezo pūdera kārtu, galvu darīja līdzīgu sarmas pārklātam acainam ķirbim. Tas mazliet mulsināja.
— Mantas vari likt uz paaugstinājuma, visa augša ir tava, bet lejā tev nav ko darīt. Baroju divas reizes: rītausmā un krēslas stundā, — nenokavē! Dulnuma lapas mēs neēdam, naudu maksāsi iepriekš. — Sūtņa atraitnei bija kāds priekšstats par diplomātiskajām attiecībām.
Es noskaitīju naudu — no tiem piecsimt nacionālajiem prestižiem, kurus ciematā biju saņēmis no Lielā Skorpiona. Man piederēja tikai tas, kas mugurā; tā arī labāk, jo būtu muļķīgi ienest mēbeles mājā, kurā ir tikai paaugstinājums un četras sienas. Galvenais — neiekrist paaugstinājuma caurumā, viss pārējais būs kārtībā. Taisnību sakot, vajadzēja baidīties ne tikai no cauruma: paaugstinājums bija klāts ar māla kārtu — tā smaka nepavisam nesaistījās ar priekšstatu par vēstnieka rezidenci. No augšas cepinās — apakšā smirdēs. Nu jau es sapratu, kāpēc kaķcilvēki caurām dienām slafstās pa ielu.
Nepaspēju sekot viņu piemēram, kad caurumā parādījās madāma, bet aiz viņas — astoņas jaunākas kaķietes. Mani aizdomīgi nopētījušas, viņas pārlēca pāri sienai. Arī sūtņa atraitne, tikusi uz sienas, atskatījās un ierunājās: