— Mēs aizejam, uz redzēšanos! Ko tu padarīsi — pēc vīra nāves visas šīs stulbenes uzgūlās maniem pleciem. Ne naudas, ne vīra, tikai pieskatāmas astoņas jauniņas draņķes. Dulnuma lapas mēs neēdam. Vīrs bija sūtnis, man, viņa sievai, rau, tagad no rīta līdz vakaram jānoņemas ar šitām palaistu- vēm.
Sūtnienei atlika tikai aizvākties, jo citādi viņai aptrūktu lamuvārdu. Viņa, par laimi, izrādījās saprātīga un tādēļ nozuda.
Es no jauna apjuku minējumos. Kas gan ir šīs jaunās sievietes? Sūtņa meitas, māsas vai mīļākās? Iespējams — mīļākās. Tādas var būt arī Lielajam Skorpionam, tāpēc jau viņš mani nelaida savā mājā. Varu iedomāties, kāda netīrība, haoss un smirdoņa valda tur, zem paaugstinājuma, kur vecā kaķe sargā, kā pati izteikusies, palaistuves. Nebija vērts apmesties tādā mītnē, taču nauda samaksāta, vismaz jāpaskatās, kas notiek apakšā. Varbūt izmantot saimnieces prombūtni? Nē, tomēr neērti. Kamēr es svārstījos, virs sienas atkal parādījās sūtnienes galva:
— Ātrāk nāc ārā no mājas — kas nu tādus nepazīst, līdīsi izglūņāt!
Mulsi pakļāvies, pārlīdu pāri sienai. Kurp lai eju? Aprunāties var vienīgi ar Mazo Skorpionu, kaut gan viņš ir skeptiķis. Bet kur viņu patlaban atradīsi? Mājās viņa, protams, nav, meklēt uz ielas ir tikpat bezcerīgi kā adatu siena kaudzē. Izspraucos cauri pūlim un ieraudzīju tālumā mājas, kuras, iespējams, piederēja aristokrātijai vai valdības iestādēm, jo tās bija daudz augstākas par pārējām. Jo tālāk no centra, jo mazākas un sliktākas celtnes. Kā redzams, bodītes un nabadzīgo mitekļi. To izprotot, pilsētā ir viegli orientēties.
No pūļa iztraucās sieviešu — kaķeņu bars (viņas parasti ir gaišākām sejām), kas virzījās tieši uz mani. Es apmulsu: Lielais Skorpions un sūtniene man bija likuši noprast, ka vietējās sievietes esot ļoti nomāktas, bet šīs klaiņo, kur grib, — tām jābūt apšaubāmas uzvedības sievietēm. Jaunatnācējam labāk piesargāties. Es nepaspēju pazust, kad padzirdu Mazā Skorpiona balsi:
— Jau uzsāki izpēti?
Izrādījās, ka viņš ir tas, kas ved pie manis sievietes. Vienā mirklī es biju ielenkts.
— Nu, vai uzdāvināt vienu? — Mazais Skorpions, pametis aci uz pavadonēm, smējās. — Sitā ir Ziediņš, tā ir Dulnuma — pārāka par dulnuma lapām —, bet šo sauc Zvaigznīte …
Viņš iepazīstināja ar visām, es atcerējos tikai dažu viņa paziņu vārdus. Dulnuma pamirkšķināja man, un es apjuku. Ja šīs ir ielenes, man nebūtu lieki padomāt par savu reputāciju, ja godīgas meičas, tad jāpiesargās viņas apvainot. Godīgi sakot, es ne visai ieredzu sievietes. Viņu tieksme smiņ- ķēties, manuprāt, liecina par viltu un nedabiskumu. Protams, dažas nelieto smiņķi, bet tādēļ jau viņas nav mazākas liekules. Vispār es cenšos turēties tālāk no sievietēm un cienīt viņas no attāluma.
Mazais Skorpions, var jau būt, saprata mani un jokodams grūstīja kaķenītes:
— Ejiet, ejiet! Ļaujiet mums pafilozofēt!
Meitenes iesmējās un pazuda pūlī, bet es joprojām apjucis stāvēju.
— Vecie darboņi dod priekšroku mīļākām, jaunie — precas, taču mēs, būdami piestūķēti ar vecajām tradīcijām un ienīzdami jaunās, nemīlam ne sievas, ne mīļākās, — Mazais Skorpions domīgi noteica. — Tad jau labāk ■— vienkārši izklaidēties. Jā, tā ir pielāgošanās, bet kurš gan atteiksies pielāgoties sievietēm?
— Tavas pavadones izskatās kā … — man trūka vārdu viņu raksturošanai.
— Viņas ir tādas pašas kā visas pārējās sievietes. Tās var gan ierobežot, gan mīlēt, gan cienīt, gan barot — pēc katra patikšanas. Sievietes pašas nekad nemainās. Jau mana vecvecmāmiņa pūderējās, to dara ir vecmāmiņa, ir māte, ir māsas, ir šīs meičas, šo meiču mazmeitas arī mālēsies. Iespundē istabā, viņa pūderēsies, izlaid uz ielas — darīs to pašu.
— Tu atkal savu! — es iesaucos.
— Ko nozīmē «savu»? Atzīstot sieviešu vājības, ar to viņām izrādām cieņu. Tieši viņu dēļ vīrieši melo bez atelpas, kļūst vai nu par svētajiem, vai par zvēriem. Bet sievietes vienmēr ir tīras, vienmēr cīnās, pūderē seju, kad tā no dzimšanas nav īpaši skaista. Ja vīrieši nojaustu, ka viņu pašu sejas nav pietiekami skaistas, viņi arī pūderētos, pirms nekau- nēdamies pārtaptu gan par svētajiem, gan par zvēriem.
Es aizdomājos, nesaprazdams, vai arī viņš pats tic savai komiskajai teorijai. Bet Mazais Skorpions turpināja:
— Patlaban tu redzēji tā sauktās jaunās sievietes, mana tēva un sūtnienes nāvīgākās ienaid- nieces. Tas nenozīmē, ka tēvs būtu gatavs ar viņām izkauties, viņš vienkārši neieredz šos sievišķus, jo tos nevar pārdot — kā savas meitas — vai arī iespundēt mājās — kā mīļākās. Viņas nevarētu uzskatīt par stiprākām un gudrākām kā, piemēram, sūt- nieni vai manu māti. Viņas ir vēl sievišķīgākas, vēl slinkākas, vēl aprobežotākas, taču pūderējas labāk. Sievietes ir ļoti jaukas, pat tāds mizantrops kā es nevaru neaizrauties ar viņām.
— Vai tad viņas audzināja jaunajā garā?
— Audzināja? — Mazais Skorpions iekliedzās dīvainā uzbudinājumā. ■— Pie mums visur audzina, izņemot skolu. Vectēvs lamājas — audzināšana, tēvs tirgojas ar dulnuma lapām — audzināšana, sūtniene dzīvas aprok astoņas vīra mīļākās —■ audzināšana, smirdošs grāvis ielas vidū — audzināšana. Tai kalpo arī karavīri, kas ar nūjām belž citiem pa galvu, arī sievietes, kuras prot pūderēties labāk par citām. Kad man piemin audzināšanu, es apēdu kādu desmitu dulnuma lapu, citādi man ir pretīgi.
— Vai šeit ir daudz skolu?
— Daudz. Vai tad tu neesi redzējis?
— Nē.
— Vajag apskatīt. Pie mums visur ir kulturas iestādes. Kāds tām sakars ar kultūru, tas ir cits jautājums, bet iestādes ir, — Mazais Skorpions nosmīkņāja un pēkšņi atmeta galvu: — Nelāga būšana, uz lietu taisās.
Debesīs vēl bija pamaz mākoņu, vējš gan pūta aizvien stiprāk.
— Laiks doties mājup! — Mazais Skorpions paziņoja, acīmredzot baidīdamies no lietus. — Kad noskaidrosies, satiksimies tepat.
Ļaužu straume aizdrāzās, it kā to būtu skārusi vētra. Arī es jozu, lai gan zināju: mājā bez jumta gaidāma izmirkšana. Vienkārši gribējās skriet kopā ar pārējiem un skatīties, kā visa pilsēta, vai prātu zaudējusi, rāpjas pa sienām.
Uztrauca jauna vēja brāzma, debesis tūlīt satumsa, milzīga, sarkana zibens šautra atlidoja līdz pašai zemei un šķērsoja namu līniju. Nogranda pērkons, bet pēc tam no debesīm sāk krist lietus lāses vistas olas lielumā. Tālumā kaut kas nošalkoja, lietus uz mirkli pierima, debesis drusciņ noskaidrojās, tad pēkšņi — atkal vējš, jauns zibens spēriens, lāses saplūda spēcīgā straumē. Debesis izzuda. Pēc tam lietus straumes negaidot izliecās, ietrīsējās un arī pagaisa. Izzuda viss, izņemot zibens uzliesmojumus.
Jau biju izmircis līdz ādai, galvenais — nevarēju saprast, kur ir mana māja. Pie kādas sienas piestājies, gaidīju jaunus zibeņus. Man likās, ka debesīs iespīdas gigantiska, melna sātana acis — nav brīnums, ka šis spīdums traucēja atrast ceļu. Ak, vienalga, kam pieder tā māja, — līdīšu iekšā, tad jau redzēs! Būdams augšā uz sienas, kura kaut kā pazīstami sašūpojās, apjēdzu, ka esmu nejauši uzdūries sūtnienes mājai. Tajā mirklī uzliesmoja neparasti spilgts zibens, pērkons it kā ietriecās tieši manī, siena salīgojās, nosvērās sāņus — un es, aizmiedzis acis, lidoju diezin uz kurieni.