pirkstu pabakstīja nākošo līķi. — Viņa diezgan lādzīgi izturējās pret mani, pat sabiedrojās ar mani pret to sprāgoņu. Bet sievietes visas ir vienādas — nevar dzīvot bez vīriešiem. Ja sūtnis gulēja ar jaunu mīļāko, tā maita visu nakti kauca, bet es atkal klāt. «Tu gribēji kļūt par likumīgo sievu?» es jautāju. «Un gribēji nešķirami dzīvot ar kungu? Paskaties uz mani! īstā sieva netaisās pie sevis turēt vīru, turklāt vēl sūtni: tas tev nav bodnieciņš, kas visu mūžu noņemsies ar vienu sievieti!»
Madāma no jauna sagrāba sāncenses galvu, dažas reizes ar troksni sita to pret zemi un paskatījās uz mani. Es bailēs atkāpos.
— Kad vīrs bija dzīvs, man neatlika laika pat atvilkt elpu: viena meiča jāiekulsta, otra jāizlamā, no trešās jāpiesargās. Viņas izsvieda vējā sūtņa naudu, izsūca viņa spēkus, bet neatstāja nevienu dēlu. Dzemdēt jau dzemdēja, tikai neviens no bērniem neizdzīvoja. Vienai piedzimst puika, bet pārējās dienu un nakti sapņo, kā viņu iznīdēt, lai tikai biedrene neiegūtu īpašu saimnieka mīlestību, lai nekļūtu par galveno ārlaulības sievu. Es netraucēju un neskaudu: postiet savus bērnus — tā ir jūsu darīšana! Es biju likumīgā sieva, man bija sava teikšana.
Pēc sūtņa nāves es ieguvu šitās astoņas draņķes naudas un dēlu vietā! Bet es nevarēju ļaut tām aizbēgt vai apprecēties. No rīta līdz vakaram, vai balsi zaudēdama, es viņām dzinu galvā vislielākās dzīves gudrības. Tu domā, ka viņas saprata? Diez vai! Tomēr es neizmisu un turpināju savu cildeno darbu. Uz ko es cerēju? Ne uz ko, varbūt tikai uz to, ka manas cēlās dvēseliskās īpašības, mana tikumība kļūs zināma Viņa Augstībai un viņš atvēlēs man pensiju, kā arī lielu plāksni ar uzrakstu: «Uzticīgā un izturīgā sieva». Bet… tu dzirdēji, kā es tikko raudāju?
Es pamāju ar galvu.
— Bet kāpēc es raudāju? Tu domā — šito sprā- gušo vilkaču dēļ? Kas vēl nebūs! Es apraudāju savu likteni, sūtņa atraitnes likteni, kura neēd dulnuma lapas un kurai tikko sagāzusies māja. Viss, ko es biju radījusi, sagāzās. Ja Viņa Augstība mani pieņems un, sēdēdams savā greznajā tronī, pajautās: «Sūtņa kundze, kādi ir jūsu nopelni?» — ko es viņam varēšu atbildēt? Es nosvepstēšu: sargāju astoņas mirušā vīra ārlaulības sievas, neļāvu viņām pagrimt vai aizbēgt. «Bet kur viņas ir?» Viņa Augstība jautās, un tad man vajadzēs sacīt, ka viņas ir mirušas. «Kur tad ir tavas varonības apstiprinājums?» Viņa Augstība atkal pajautās.
Sūtniene nolieca galvu uz krūtīm. Gribēju pieiet viņai klāt, taču baidījos, ka viņa man var klupt virsū. Pēkšņi večiņa atmeta galvu:
— Sūtņa atraitne, kas braukusi uz ārzemēm, bet nav ēdusi dulnuma lapas! Pensija! … Lielā plāksne!
Viņas acis kļuva stiklainas, galva nošļuka, un viņa lēni noslīga starp divām mirušajām kaķietēm.
16
Mani bija satriekusi sūtnienes žēlošanās, jo viņas stāstā atklājās sievietes liktenis, kāds daudzu gadsimtu gaitā izveidojies Kaķiešu valstī. Mana roka pārlapoja pašas drūmākās vēstures lappuses, un es vairs nespēju lasīt.
Vajadzēja tomēr aiziet uz ārzemnieku kvartālu, nebūtu tagad bezpajumtniekos. Kurp doties? Kaķcilvēki, kas palīdzēja aprakt apbērtos, stāvēja visapkārt un gaidīja naudu. Viņi jau bija izvazājuši sūtņa rezidenci, taču tas nedeva tiesības atņemt solīto atlīdzību. Iebāzis roku kabatā, sameklēju piecpadsmit nacionālos prestižus un tad strauji nosviedu tos
zemē: lai paši sadala. Man briesmīgi sāpēja galva — droši vien biju saslimis. Savus saimniekus neuzcelšu no miroņiem, vecene gulēja asinīs, bet acis bija plati atvērtas, it kā arī pēc nāves viņa vēl pieskatītu vīra mīļākās. Man nebija spēka apglabāt sūt- nieni, arī kaimiņiem viss bija vienaldzīgs, mani slāpēja pretīgums un izmisums.
Taču nav te ko sēdēt, kamēr līķi sapūs! Ar pūlēm piecēlies, sāku steberēt, pamatīgi iedragājot vietējo iedzīvotāju ticību ārzemnieku spēkam. Iela no jauna bija pilna ļaudīm. Daži jaunie kaķcilvēki ar krītu rakstīja uz sienām. Tikko uzpūta vējiņš, sienas tūlīt puslīdz apžuva un uzraksti iezīmējās skaidrāk: «Cīņa par tīrību!», «Viss nomazgāts …». Pat sāpošā galva mani neatturēja iezviegties: veikli izdomājuši — lietus nomazgātā pilsētā, protams, tīrības ieviešana neprasīs īpašus pūliņus! Pat smirdošajā grāvī ūdens kļuvis dzidrāks. «Cīņa par tīrību!» Ha-ha-ha! Varbūt esmu sajucis? Man gribējās izraut pistoli un nošaut lozungu rakstītājus.
Tad, atcerējies Mazā Skorpiona izmesto joku par kultūras iestādēm, nogriezos sāņus — ne jau lai paskatītos uz tām, vienkārši meklējot klusu stūrīti. Man vienmēr šķita, ka uz ielas mājām vienai pret otru jāstāv ar sejām, šeit tās stāvēja ar mugurām. Sī dīvainā pilsētu celtniecības sistēma jau sen mani pārsteidza, bet nu pat galvassāpes aizmirsās. Sapratu, ka šī sistēma dabiski atbilst kaķcilvēkiem, kuriem ne sevišķi patīk svaigs gaiss un saules gaisma. Mājas ir cita pie citas, vispār tā nav iela, bet epidēmiju fabrika. Galva no jauna iesāpējās, un es atkal noskumu, jo slimība svešumā man varēja atņemt jebkuru iespēju atgriezties Ķīnā.
Atradis pirmo pagadījušos vietu ēnā, es nogūlos un tūdaļ zaudēju samaņu. Atjēdzos jau istabā, turklāt ļoti tīrā. Tas šķita neticami — es pataustīju
pieri, iedomādamies, ka no augstas temperatūras mani jau piemeklējušas halucinācijas. Taču piere nebija pārāk karsta. Es vēl vairāk izbrīnījos un nolēmu atkal iemigt, jo jutos pārāk vājš. Bija dzirdami klusi soļi; es pavēru acis — ā! — tā ir Dulnuma, kas kārdinošāka par dulnuma lapām. Viņa pienāca klāt un pieskārās manai pierei, pēc tam klusi teica:
— Viņam jau ir labāk.
Pilnīgi atvērt acis es neuzdrošinājos, jo nevarēju saprast, kāpēc es būtu vajadzīgs šai meitenei. Bet te ieradās Mazais Skorpions, un es nomierinājos.
— Nu, kā viņam ir? — mans paziņa pamāja uz manu pusi.
Nenogaidījis, kamēr Dulnuma atbildēs, atvēru acis.
— Ā, tev ir labāk! — Mazais Skorpions nopriecājās.
Es uzrausos sēdus un tūlīt centos apmierināt savu ziņkāri:
— Vai tava istaba?
— Mūsu abu, — Mazais Skorpions norādīja uz Dulnumu. — Jau no paša sākuma es tevi gribēju iekārtot šeit, bet baidījos sadusmot tēvu. Viņš taču uzskata tevi par savu īpašumu un man neļauj ar tevi draudzēties. Saka, man tā jau esot par daudz ārzemnieka manieru.
— Paldies jums! — es izdvesu, aplūkodams istabu.
— Tu droši vien brīnies, kāpēc te ir tīrs? Tas jau arī ir ārzemju manierē, par kuru runā tēvs.
Mazais Skorpions un Dulnuma iesmējās; es nodomāju, ka jauneklis tiešām atgādina ārzemnieku. Pat viņa vārdu krājums ir divreiz bagātāks nekā tēvam — laikam daudzi Mazā Skorpiona vārdi aizgūti no citām kaķiešu valodām.
— Vai ta ir jusu personiska maja? — es jautaju.
— Nē, viena no kultūras iestādēm, ko mēs tikai īrējam. Augstākstāvošie ļaudis var ieņemt iestādes. Neesmu pārliecināts, vai tā ir laba paraža, taču mēs vismaz uzturēsim istabā tīrību, citādi no kultūras nepaliks ne vēsts. Vispār pielāgojamies, kā tu reiz teici. Dulnuma, iedod viņam vēl lapas!
— Es jau tās apēdu!?
— Ja mēs tevi nebūtu padzirdījuši ar dulnuma sulu, tu nekad nebūtu atžirdzis. Seit tas ir universāls līdzeklis. Ja pat tas nelīdz, skaidrs — cilvēks pazudis. Dulnuma lapām ir tikai viens trūkums: slimos ārstē, valsti kropļo, — Mazais Skorpions noteica, kā parasti, skeptiski smīnēdams.