Vēl mazliet iedzēris sulu, tiešām atžirgu. Taču neko negribējās darīt. Spīdošās valsts iedzīvotāji un citi ārzemnieki parāda lielu gudrību, apmezdamies uz dzīvi atsevišķi. Ar kaķiešu civilizāciju joki mazi: pietiek tai tuvoties, lai tā apšļāktu tevi kā ar eflu vai arī ierautu akacī, no kura nekad neizkļūsi ārā. Labāk nebraukt uz Kaķiešu valsti, bet, ja esi ieradies, neglābjami pārvērtīsies par kaķi. Skat, es negribēju ēst dulnuma lapas, bet ko tas dod? Tāpat ēdu! Absolūti dzelžaina alternatīva: vai nu tu neesi šeit un neēd, vai arī esi šeit un ēd. Ja šī civilizācija aptvertu visu Marsu — daudzi kaķieši lolo tādu sapni —, marsieši drīzumā netīrības, slimību, nekārtības, muļķības un tumsonības dēļ izmirtu. Protams, kaķiešu civilizācijai ir gaišās puses, tomēr tās nespēj pārvarēt tumsu. Man gribējās domāt: kādā jaukā dienā šī tumsa saruks īstas gaismas staros vai arī tiks iznīdēta ar indi, līdzīgu tai, ar kuru iznīcina mikrobus. Tomēr paši kaķcilvēki par to neiedomājas. Mazais Skorpions varbūt iedomājas, bet tagad uzskata, ka šaha partija paspēlēta, nevarīgi sajauc figūras un smejas par savu zaudējumu. Pārējie kaķieši gluži vienkārši guļ.
Mazo Skorpionu gribēju izprašņāt ir par politiku, ir izglītību, ir armiju, ir finansēm, ir saimniecību, ir par ģimeni.
— Politikā es maz ko saprotu, — viņš atzinās.
— Par to jāprasa tēvam — viņš ir speciālists. Pārējais man vairāk vai mazāk zināms, tomēr vislabāk tev tagad pašam pavērot, pēcāk man vari pārjautāt, īsti pārzinu tikai kultūru, jo tēvs nespēj visam izsekot, tāpēc man iedalīja šo nozari. Ja vēlies apskatīt skolas, muzejus, biliotēkas, pasaki…
Es jutos labāk nekā pēc dulnuma sulas baudīšanas. Uzklausot divus Skorpionus, iepazinos ar gandrīz vai pašām svarīgākajām Kaķiešu valsts dzīves nozarēm — politiku un kultūru. Bet vai es varēju palikt šajā tīrajā istabā? Godīgi sakot, man nebija ne mazākās vēlēšanās no tās aiziet, taču nevēlējos arī būt lūdzēja lomā. Labi, nogaidīsim, kamēr saimnieki paši izlems.
Mazais Skorpions apvaicājās, ko esmu nodomājis apskatīt vispirms. Kauns atzīties — man joprojām nemaz negribējās kustēties, tāpēc palūdzu, lai viņš pastāsta par savu dzīvi. Viņš pasmīnēja. Katru reizi viņa smīniņš likās gan jauks, gan nepatīkams: viņš, šķita, juta savu pārākumu pār citiem kaķiešiem, tikai nevēlējās neko darīt, baidīdamies sasmērēt ķepas! Viņš droši vien cieta no tā, ka piedzimis Kaķiešu valstī, iztēloja sevi par vienīgo rozi starp ērkšķiem, bet man nepatīk vīzdegunība.
— Par manu bērnību stāstīt nav interesanti, — Mazais Skorpions iesāka, sēdēdams blakus Dulnu- mai, kura uz viņu lūkojās jūsmas pilnām acīm.
— Vecāki mani mīlēja, bet tas nav mans nopelns. Vectēvs arī mīlēja — un arī tur nav nekā dīvaina, jo visi vectētiņi dievina savus mazbērnus. — Viņš aizdomājās, pacēla galvu, un Dulnuma viņu pavadīja ar skatienu. — Starp citu, ir viena detaļa, kuru tev būtu vērts zināt, kaut gan ne visai patīkami par to runāt: mana barotāja bija prostitūta. Mūsu ģimenē to uzskatīja par parastu lietu — tāpat kā to, ka es nedrīkstu spēlēties ar citiem bērniem. Tu prasīsi, kāpēc prostitūta piekrita noņemties ar bērnu? Naudas dēļ. Pie mums runā, ka par naudu pat velns danco. Viņu pieņēma, jo valda uzskats — prostitūtas esot vislabākās audzinātājas zēniem, bet karavīri — meitenēm.
Izglītojušies dzimumu gudrībās, bērni drīzāk apprecas, paši rada bērnus un ar to glaimo saviem senčiem.
Kaķiešu valsts zinātni man līdzās prostitūtai mācīja vēl pieci skolotāji, tīrie aitasgalvas. Vēlāk, kad viens no skolotājiem vairs nebija tāds stulbenis, viņš aizbēga ar manu barotāju, bet pārējos pamazām atlaida no darba. Kad biju izaudzis, tēvs mani aizsūtīja uz ārzemēm. Viņš uzskatīja, ka cilvēks, kas spēj svešvalodā izteikt dažas frāzes, ir sasniedzis dzīves augstākās gudrības, un viņam bija vajadzīgs erudīts dēls. Ārzemēs es nodzīvoju četrus gadus, visu apskatīju, tomēr tēva cerības neattaisnoju, turklāt piesavinājos ārzemieku manieres. Par laimi, tādēļ viņš nepārstāja mani mīlēt, joprojām dod naudu, un man ir iespēja_ uzjautrināties ar Zvaigznīti, Ziediņu un Dulnumu. Ārēji esmu tēva mantinieks, viņa pilnvarotais pārstāvis kultūras jautājumos, bet faktiski — tikai parazīts. Draņķīgās lietās es neielaižos, bet uz labām neesmu spējīgs. Pielāgojos — man arvien vairāk patīk šis vārds, — Mazais Skorpions pasmaidīja, un Dulnuma iesmējās kopā ar viņu.
— Dulnuma ir mana draudzene, — Mazais Skorpions turpināja, paredzējis manu jautājumu, — draudzene, ar kuru es dzīvoju kā ar sievu. Tas arī ir ārzemju ieradums. Līdz sešu gadu vecumam aukle mani apmācīja visā, tāpēc divpadsmitajā dzīves gadā, kad es apprecējos, mani nevarēja uzskatīt par nezinīti. Mana sieva prot visu, sevišķi dzemdēt, teicama sieviete — atzīst mans tēvs. Taču man labāk patīk Dulnuma. Tēvam ir divpadsmit ārlaulības sievas, tāpēc viņš mani pārliecināja ņemt Dulnumu par mīļāko, kaut gan neieredz viņu. Pret mani viņš izturas labāk, jo visas manas nebūšanas izskaidro ar ārzemnieku ieradumiem, bet reizēm dusmojas arī uz mani. Lieta tā, ka mana kopdzīve ar Dulnumu atstāj lielu ietekmi uz mūsu jaunatni. Tu tak zini, ka pie mums vīriešus un sievietes saista tikai izlaidība. Tās dēļ precas, ņem mīļākās, iet pie prostitūtām, noslēdz brīvās savienības. Pirmajā vietā — dulnuma lapas, otrajā — izvirtība. Es taču esmu jaunatnes paraugs, tāpēc tagad visiem ir sievas un mīļākās. Taču vecie mani ienīst līdz sirds dziļumiem, jo sievām un mīļākām dzimst bērni, turklāt mīļākām, ievērojot ārzemju paradumus, vajag noīrēt dzīvokļus, tērēt naudu, vajag ķildoties ar vecākiem, ja naudas aptrūkst. Vispār mēs ar Dulnumu esam lieli noziedznieki.
— Vai nevari pavisam pārtraukt sakarus ar ģimeni? — es apjautājos.
— Ko tu runā! Naudas nav. Brīvā savienība — ārzemnieku paradums — neatceļ nacionālo ieražu prasīt naudu no vecīšiem. Ja šīs paražas nevarēs samierināt, nekāda pielāgošanās neiznāks.
— Kāpēc tad vecāki jūs neizšķir?
— Bet ko viņi var darīt? Ja jau viņi paši atzīst, ka sieviete eksistē tikai gultas dēļ un paši tur ārlaulības sievas, kā viņi var cīnīties pret brīvām laulībām? Ne viņi, ne mēs neko nevaram panākt. Vecie dzenas pēc mīļākām, jaunie — pēc brīvības. Ārēji notiek cīņa par principiem, bet būtībā — par pār- gulēšanu, ar ko vēlies. Visos gadījumos dzimst daudz kaķiešu, ar kuru barošanu un audzināšanu nav kam nodarboties. Tā darīja vectēvi un tēvi, arī mēs esam tādi paši. Pasaulē nav nekā pretīgāka par atbildību.
— Bet kā sievietes pašas samierinās ar tādu būšanu?
— Pasaki, Dulnuma! Tu taču esi sieviete, — Mazais Skorpions palūdza.
— Es? Es mīlu tevi, un man vairāk nav, ko sacīt. Ja tu gribi atgriezties pie sievas, dzemdētpratē- jas, — ej! Kad uzzināšu, ka tu mani vairs nemīli, apēdīšu četrdesmit dulnuma lapas — un visam būs beigas …
17
Istabu atstāja manā pārziņā, kaut gan ne es, ne arī Mazais Skorpions netikām par to runājuši. Nākošajā dienā es uzsāku pētniecības darbu. Nekāda noteikta plāna man nebija, tāpēc staigāju un skatījos.
Ielas galā bērni gandrīz neparādījās — visi viņi pulcējās te, pie kultūras iestādes, — un es nopriecājos: kā noprotams, kaķieši neaizmirst savus bērnus, viņus audzina, viņiem uzceltas skolas.
Kaķiešu bērni ir visdzīvespriecīgākie radījumi pasaulē. Netīri (neiedomājami netīri, nav iespējams aprakstīt, cik viņi netīri!), vājini, smirdīgi, kroplīgi, bezdegunaini, augoņaini, taču ļoti dzīvespriecīgi. Es ieraudzīju kādu puiku, kuram fizionomija piepampusi kā māla pods, mute pat nevērās ciet, vaigi līdz asinīm saskrāpēti, bet viņš kopā ar pārējiem lēkāja, skraidīja un smējās. Mans saulainais noskaņojums momentāni izgaisa. Tādu zēnu es nevarēju iedomāties normālā ģimenē vai skolā. Jā, viņš ir ļoti dzīvs, taču tikai idiotu sabiedrība varēja radīt tādus netīrus, vājus, smirdīgus, kroplus, bezdegunainus un tomēr dzīvespriecīgus bērnus. Tie ir pieaugušo atspulgs un sods viņiem. Kad šie bērni izaugs, valsts būs kļuvusi vēl netīrāka, smirdīgāka un kroplāka. Es no jauna ieraudzīju likteņa pirkstu, kas bija pacelts virs Kaķiešu pilsētas. Daudzsievība, brīvās laulības, izvirtība — un nevienas domas par nākotni. Nolaidīgie velni!