Es atvēru acis. Visi viņi stāvēja man aiz muguras, nevēlēdamies, lai viņus redzu, un kaut ko gaidīja. Tik ļauna viltība manī izraisīja vēl lielāku riebumu. «Ja jau esmu nokļuvis jūsu ķetnās, nogaliniet mani! Kāpēc slēpties?»
— Nu, kāpēc tā? … — es neviļus iesāku, bet tūlīt apklusu — viņi, jādomā, nesaprot mūsu valodu. Mani vārdi panāca tikai to, ka mocītāju ķetnas sažņaudzās vēl stiprāk. «Ja arī viņi būtu mani sapratuši, diez vai kļūtu mīkstsirdīgāki!» es nodomāju un pat nepagriezu galvu, dodams viņiem iespēju rīkoties pēc patikas. Es sapņoju tikai par to, kaut viņi mani sasietu ar virvēm, jo ne mana dvēsele, ne ķermenis nespēja izturēt šos mīkstos, spēcīgos, karstos un pretīgos apkampienus.
Gaisā lidoja arvien vairāk putnu. Izpletuši spārnus un noliekuši galvas, tie gaidīja izdevību, lai trauktos lejup un atkal pamielotos.
«Interesanti, ko iecerējuši šie kaķi, slamsteļi, man aiz muguras?» Vispretīgākais, kad tevi lēnām zāģē ar neasu nazi. Es joprojām stāvēju un vēroju cietsirdīgos putnus, kuri dažās minūtēs izrēķinājās ar manu labāko draugu. Dažās minūtēs? Tad jau tos nevar uzskatīt par nežēlīgiem. Es gandrīz vai apskaudu mirušo: «Tev bija viegla nāve, ātri tiki apglabāts. Tu esi daudzkārt laimīgāks par mani, kas nolemts lēnai mocībai!»
«Ātrāk taču!» no manām lūpām gandrīz atkal paspruka nevajadzīgie vārdi. Man nebija priekšstata par kaķcilvēku raksturu, ieradumiem, toties pārdzīvotajās minūtēs uz savas ādas iepazinu — viņi ir visasinskārīgākās būtnes Visumā. Slepkavas jau nepazīst pieticību, lēnu mocību sagādāšana upurim viņiem dod īpašu baudu. Kāda jēga ar viņiem runāt? Es jau sagatavojos uz to, ka viņi man dzīs adatas zem nagiem vai lies petroleju degunā — ja vispār uz Marsa ir adatas un petroleja.
Es apraudājos — ne no bailēm, bet iedomājoties dzimteni. Gaišā, lielā Ķīna, kur nav ne cietsirdības, ne spīdzināšanu, ne maitu liju, kas apēd mirušos! Laikam gan es vairs neatgriezīšos tavā paradīzes zemē, nevarēšu baudīt taisnīgo, cilvēcisko dzīvi. Pat tad, ja izdzīvošu uz Marsa, vislielākais iepriecinājums man izraisīs tikai ciešanas.
Tajā brīdī radījumi ar kaķu purniem mani nogrāba aiz kājām. Viņi vēl aizvien neizlaida ne skaņas, tikai uz savas muguras es sajutu svelmainu elpu. Jutos tik pretīgi, it kā ap mani būtu apvijusies čūska.
Pēkšņi atskanēja spalga šķindoņa. Tā šķita kā pirmā skaņa pēc daudziem klusēšanas gadiem. Vēl tagad to reizēm dzirdu. Ap manām kājām saslēdzās važas, turklāt tik pieguļošas, ka es vairs nejutu savas potītes.
Kādu gan noziegumu esmu izdarījis? Ko viņi grasās iesākt? Par to domāt bija bezjēdzīgi. Kaķu sabiedrībā diez vai nepieciešams cilvēciskais saprāts, kur nu vēl jūtas.
Pēc tam viņi man uzlika roku dzelžus, turklāt ķetnas neatlaida, kā biju cerējis. Pārmērīga piesardzība (no tās vienmēr dzimst cietsirdība), domājams, garantija dzīvei tumsībā. Cerēt, ka važas mani atbrīvos no svilinošajām ķetnām, protams, bija naivi. Kur nu: vēl divas sviedrainas ķetnas iecirtās manā kaklā. Tas nozīmēja — nedrīkstu pagriezt galvu! Vai tad es gribēju skatīties uz viņiem?!
Cilvēks, lai cik slikts viņš būtu, vienmēr pārvērtē sevi un nenovērtē citus. Pat līdz šim laikam es nesapratu šos kaķus. Kas zina, varbūt ārkārtējas piesardzības labad man virs kakla jau pacelti mirdzoši naži? «Būtu jau laiks iet,» es nodomāju. Un cilvēki ar kaķu purniem, šķiet, gribēdami parādīt, ka viņi arī prot steigties, ar kājas spērienu aplaimoja manu dibenu. Es gandrīz pakritu, taču viņu ķetnas, gluži kā mīksti āķi, mani saturēja. Aiz muguras aizsākās ņurdēšana, kāda mēdz būt, kaķiem satiekoties, — domājams, tie bija manu mocītāju smiekli. Protams, viņi ir apmierināti, jo var par mani paņirgāties!
Es cerēju, ka kaķcilvēki mani ātri aizstieps, bet kārtējo reizi nežēlīgi pievīlos. Viņi noģieda, ka neesmu spējīgs pārvietoties, un tieši šā iemesla dēļ mani piespieda iet.
Sviedri aizlēja man acis, taču es tos nevarēju notraukt ne ar rokām, kuras bija sakaltas uz muguras, ne ar galvas kustību, jo mani cieši turēja aiz kakla. Ar pūlēm izslējies, es gāju — nē, nevis gāju — nevaru atrast vārdu, kas izteiktu to, ko es darīju: lēcu, līdu, streipuļoju, tenterēju …
Pārvietojies dažus soļus, es izdzirdu — par laimi, viņi nebija aizbāzuši man ausis — niknu spārnu blīkšķināšanu: te lijas reizē kā kaujas laukā devās uzbrukumā, beidzot iegūdamas iespēju pilnīgai sald- kārei… Es nevarēju sev piedot neizrakto kapu. Būtu sācis mazliet agrāk, varbūt būtu paspējis apglabāt biedru. Kāpēc visu laiku kā statuja biju sēdējis uz vietas?! Nabaga draugs! Ja izdzīvošu un kādreiz šeit atgriezīšos, diez vai atradīšu tavus kauliņus. Nekad un nekas nenoslāpēs manu kaunu, un vienmēr, atceroties šos bēdīgos brīžus, es jutīšos kā visnederīgākais cilvēks pasaulē.
Viss ķermenis sūrstēja, bet domās kā murgainā sapnī es atgriezos pie bojā gājušā drauga. Piemiedzis acis, es iztēlē redzēju lijas knābājam viņa mirstīgās atliekas, un man likās — putni knābā manu sirdi. Uz kurieni mani ved? Acis atvērt būtu jēga tad, ja es varētu cerēt uz iespēju bēgt, gribētu iegaumēt ceļu, tāpat vien blenzt apkārt nav nozīmes. Un vispār — es eju, lecu vai kūleņoju? To zina tikai mocītāji. Es nesajutu savu ķermeni gluži kā cilvēks pēc smaga ievainojuma, vienīgi apjautu, ka noplūstu sviedriem. Mana dzīve vairs nepiederēja man pašam, tā atradās svešās rokās, precīzāk, ķetnās, bet tas mani neskumdināja.
Tā es pārvietojos pilnīgā tumsā. Pēc tam elles tumsa izklīda, es atvēru acis. Galva plīsa pušu gluži kā paģirās. Ar lielu piepūli pieliecies, es apčamdīju savas važās iekaltās kājas un tikai šajā brīdī atskārtu kaut ko jaunu: es sēžu laivā. Kā tajā biju nokļuvis? Kad? Iespējams, es jau sen te biju atradies, jo uzpampušās kājas, paspējušas atlaisties, sāpēja. Mēģināju pagriezt galvu — uz kakla vairs nebija karsto ķetnu. Visapkārt nebija nekā. Virs manis sudrabaina, pelnu pelēka debess, apakšā — eļļaina, tumši pelēka upes virsma. Straume bez skaņas, taču strauji drāžas uz priekšu, aizraudama manu laivu.
3
Es nedomāju par kaut kādām briesmām, nekādu baiļu nebija manā dvēselē. Karstums, bads, slāpes un sāpes — nekas nebija stiprāks par nogurumu: es taču vairāk nekā pusmēnesi biju lidojis starpplanētu kuģī. Uz muguras nogulties man traucēja roku dzelži, tāpēc, saņēmis vienkopus pēdējos spēkus, no- gūlos uz sāniem un uzticēju savu dzīvību traucošajai, eļļainajai straumei. Varbūt es vismaz redzēšu labu sapni?
Atkal atguvies, nesapratu, vai atrodos akā vai arī mazā būdiņā bez logiem un durvīm. Grīdas vietā te bija neliels zālainas pļavas stūrītis, jumtu aizstāja sudrabainas pelnu krāsas debess gabaliņš. Manas rokas jau bija brīvas, toties vidukli aptvēra resna virve, kaut gan bez tādas jostas gluži labi varēju iztikt. Virves otru galu neredzēju, droši vien tas bija piesiets kaut kur pie ārsienas. Kā rādās, te mani būs nolaiduši no debesīm. Pistole vēl aizvien atradās kabatā. Dīvaini! Ko viņi darīs ar mani? Pieprasīs izpirkšanas maksu? Nāksies pārāk nopūlēties — viņiem būs jālido uz Zemi. Varbūt viņi nosprieduši: noķerts briesmonis, kuru varēs izdresēt un nometināt zooloģiskajā dārzā vai arī nosūtīt uz veterināro klīniku, lai tur preparētu. Visādi varēja notikt. Es pasmīnēju: liekas, pamazām sāku jukt.