Tad lūk, kas par lietu! Tikko atjēgušies, viņi jau drebēja par savu ādu, tāpēc norādīja viens uz otru, uzskatīdami, ka arī es gribu nosist direktoru. Es rūgti iesmējos — nevis par viņiem, bet par sabiedrību, kurā viņi dzīvo. Pie viņiem visur valda aizdo- mība, egoisms, nelietība, cietsirdība. Ne pilītes uzticības, atklātības, labdarības. Ja jau skolēni nolaiž asinis direktoram, tad viņš neuzdrošināsies saukties par direktoru pat citu priekšā. Tumsonība, tumsonība, necaurredzama tumsonība!_ Vai tad viņi neredzēja, ka es viņus izglābu? Ā-ā, viņiem laikam nekad un neviens nav palīdzējis. Es atcerējos sūt- nieni ar viņas jauniņajām kaķietēm. Droši vien viņas vēl tagad tur pūst. Direktori, pasniedzēji, skolotāji, sūtnienes, jaunās palaistuves … Bet kur tad ir ļaudis? Un vispār — kas te visapkārt notiek?
Tik tikko neapraudājies, es no jauna devos pie Mazā Skorpiona, lai iegūtu atbildes.
18
Lūk, ko Mazais Skorpions pastāstīja:
— Kaķiešu valsts ir ļoti sena, un tai bija sava izglītības sistēma jau tad, kad daudzas Marsa valstis vēl apdzīvoja mežoņi. Taču mūslaiku mācību iestādes, kuras tu šodien redzēji, mēs aizguvām no ārzemēm. Tas nebūt nenozīmē, ka atdarināšana ir kaitīga: gluži otrādi, tā ir nepieciešama un uzskatāma par vienu no progresu virzošajiem spēkiem. Turklāt tā parāda, kurš izrāvies uz priekšu, kurš atpalicis. Ne velti mūsu izglītības sistēmu neviens neaizguva, bet mēs vairāk nekā pirms divsimt gadiem bijām spiesti nodarboties ar atdarināšanu. Ja mēs būtu pareizi atdarinājuši, tad jau sen būtu sasniegts citu valstu līmenis, taču mēs pat citiem paka|darīt nepratām, tāpēc mums iznāca tikai galīga muļķība. Paši savu neattīstījām, svešu nepārņēmām … Jā, esmu pesimists un uzskatu savu dzimteni par nīkuli. To pārtaisīt — smieklīgi, tāpat kā paļauties uz šodienas izglītību.
Tu jautā, kāpēc pie mums bērni mācās institūtos? Tu esi pārāk naivs, precīzāk sakot — neattapīgs. Sie bērni vispār nav mācījušies — šodien viņi atnāca pirmo reizi. Ja jau spēlējam komēdiju, tad līdz galam — ar to mēs lepojamies. Pēdējos divsimt gados mūsu izglītības vēsture — tā ir anekdošu vēsture; tagad esam nokļuvuši līdz pēdējai lappusei un neviens gudrelis nespēj sacerēt smieklīgāku anekdoti par iepriekšējo. Kad jauno izglītību vēl tikai ieviesa, skolās pastāvēja dažādas klases, skolēnus vērtēja pēc zināšanu kvalitātes, taču pamazām pārbaudījumus atcēla (kā atpalicības simbolu), un skolēns beidza skolu, to pat neapmeklējis.
Diemžēl pamatskolu un universitāšu absolventiem nebija vienādu privilēģiju, un tas izraisīja pamatskolu audzēkņu neapmierinātību: «Mēs tak ejam uz stundām ne mazāk kā studenti.»
Tad tika izdarīta Galvenā reforma, pēc kuras iestāšanās diena skolā vienlaikus tika uzskatīta par universitātes beigšanas dienu. Bet pēc tam … Piedod, «pēc tam» nebija. Kā te varētu būt «pēc tam»?
Reforma izrādījās lieliska — Kaķiešu valstij derīga.
No statistikas zināms — mūsu valsts pēc ļaužu skaita ar augstāko izglītību uzreiz ieguva pirmo vietu uz Marsa. Mēs ļoti priecājāmies, bet nekļuvām uzpūtīgi. Kaķiešiem patīk tikai fakti. Un tas ir fakts, ka pie mums ir visvairāk ļaužu ar augstāko izglītību, tāpēc visi apmierināti smaidīja. Ķeizars bija apmierināts ar reformu, jo tā apliecināja viņa mīlestību uz tautu, uz izglītību. Skolotāji bija apmierināti, jo visi viņi kļuva par universitāšu pasniedzējiem. Visas mācību iestādes pārvērta par augstākajām, un visi skolēni kļuva par izcilniekiem. Ģimenes tēvi apmierināti skatījās uz saviem septiņgadīgajiem puņķutapām, kuri beidza universitātes, jo gudri bērni ir vecāku lepnums. Par skolēniem es pat nerunāju: viņi bija laimīgi, jo bija dzimuši Kaķiešu valstī. Viņiem pietika nenomirt līdz septiņu gadu vecumam — un augstākā izglītība jau nodrošināta.
Sī reforma no ekonomiskā viedokļa radīja vēl lielāku efektu. Agrāk ķeizaram katru gadu nācās izdalīt līdzekļus izglītībai, bet mācīti ļaudis nereti uzstājās pret galmu. Par savu naudu — vēl nepatikšanas! Tagad ir pavisam citādi: ķeizars neiztērē ne graša, toties augsti izglītoto skaits palielinās, un nevienam pat prātā neienāk aizskart Viņa Augstību. Daudzi skolotāji, tiesa gan, nomira bada nāvē, taču bez asinsizliešanas, nevis kā senāk, kad pasniedzēji, pēc peļņas dzīdamies, cits citam uzglūnēja, katru dienu sakropļoja daudzus savus biedrus un musināja studentus uz nemieriem. Tagad ķeizars viņiem vispār nemaksā algu, kuras dēļ varētu ecēties. Viņa Augstība vai nu nepievērsa uzmanību viņu protestiem, vai arī arbitru vietā nosūtīja kareivjus. Agrāk studenti aizstāvēja skolotājus, bet tagad audzēkņi nepārtraukti mainās un negrib nevienam palīdzēt. Pasniedzējiem atliek tikai gaidīt bada nāvi, bet šī nāve ir labsirdīga, pret to ķeizars neiebilst.
Arī mācību maksas problēma atrisinājās. Tagad ģimenes tēviem pietiek nosūtīt bērnus uz skolu un līdzi iedot mazliet ēdamā, ja tas ir pie rokas. Ja ēdamā nav, vai nav vienalga, kur badoties — mājās vai skolā? Vismaz atvase saņems augstāko izglītību! Grāmatām un rakstāmlietām līdzekļi nebija jātērē, jo uz skolu gāja ne jau mācīties, bet gan diplomu saņemt. Nu, saki — vai nav lieliska reforma?
Tu jautā, kāpēc cilvēki vēl ir ar mieru būt par direktoriem vai pasniedzējiem? Tas saistīts ar divu gadsimtu vēsturisku evolūciju.
Sākumā skolās bija dažādi mācību priekšmeti, šīs skolas sagatavoja arī dažādus speciālistus. Vieni mācījās rūpniecību, otri — tirdzniecību, trešie — lauksaimniecību. Bet ko viņi varēja darīt pēc beigšanas? Tiem, kuri mācījās par mašīnām, mēs neradījām mūsdienīgu rūpniecību; tirdzniecību ap- guvušajiem nācās kļūt par bodniekiem, bet, tiklīdz viņi uzsāka kādu lielāku darījumu, tā viņus aplaupīja armijnieki; lauksaimniecības speciālistiem nācās audzēt tikai dulnuma lapas. Vārdu sakot, skolas nekādi nebija saistītas ar dzīvi, un absolventiem atlika tikai divi galvenie ceļi — kļūt par ierēdņiem vai pasniedzējiem. Lai kļūtu par ierēdni, vajadzēja naudas un sakaru, vislabāk jau tikt galmā — tad tu ar vienu lēcienu vari atrasties debesīs. Bet vai daudziem tūlīt ir nauda un sakari? Vairākumam nācās iet par skolotājiem, jo ļaudis ar augstāko izglītību negribēja kļūt par amatniekiem vai bodniekiem.
Sabiedrība pamazām sadalījās divās šķirās: diplomētajos un nediplomētajos. Pirmie rāvās uz ierēdniecību, otrie samierinājās ar prastu ļaužu lomu. Es tev pastāstīšu, kā tas ietekmēja politiku, jo izglītības sistēma pārvērtās par burvju loku. Sacīsim, es pabeidzu skolu un sāku mācīt tavus bērnus, tavi bērni pabeidza skolu, sāka mācīt manējos mazbērnus … Visu laiku mācot vienu un to pašu, skolotāji degradējās, skolas beidzēju kļuva aizvien vairāk, daži ieguva ierēdņu amatus, pārējie absolventi kļuva pasniedzēji. Kur ņemsi tik daudz skolu? Atkal anekdote! Sī cikliskā izglītība balstījās tikai uz dažām kanonizētām mācību grāmatām un nemaz neparedzēja tikumisko audzināšanu. Par labdarību pat labdari jau sen aizmirsuši. Nav brīnums, ka cīņa par pasniedzēju vietām reizēm izvērtās par īstu karu, kurā bija asinsizliešana un slepkavības, un to izskaidroja kā tiekšanos pēc izglītības.
Tajā laikā ķeizars, politikāņi un armijas priekšnieki sāka piesavināties skolotāju algu un skolotāji bija spiesti diedelēt un būtībā ne ar ko citu nevarēja nodarboties. Skolēni apjēdza situāciju un pārstāja iet uz stundām, aizsāka kustību, par kuru es tikko runāju, — lai beigtu skolu bez mācīšanās. Ķeizars, politikāņi un armijnieki atbalstīja šo kampaņu un pilnīgi pārstāja dot līdzekļus izglītībai; viņi jau sen uzskatīja, ka skolotāji nav vajadzīgi. Taču viņi nevarēja skolas slēgt, baidījās no ārzemnieku izsmiekla, tālab izsludināja likumu par universitātes beigšanu vienā dienā. Cikliskā apmācības sistēma pārvērtās par vispārējo apmācību, precīzāk — par sistēmu bez jebkādas izglītošanas. Skolas joprojām bija atvērtas, bet to uzturēšanai nevajadzēja ne graša.