Sīs kustības karstākajā laikā jaunatnes audzinātāji tomēr nezaudēja interesi par zinātni: dienu un nakti viņi cīnījās par skolas mantību, piemēram, par galdiem un krēsliem. Tiklīdz skolu asignēšana bija pārtraukta, direktori un pasniedzēji sāka slepus izpārdot šo mantību, kā arī centās pāriet uz skolām, kur bija vēl palikuši galdi un krēsli. No jauna gāja
vaļā asiņaini slaktiņi. Taču ķeizars bija humāns un nespēja aizliegt tirgošanos ar galdiem un krēsliem, jo pats taču bija izpostījis pasniedzēju dzīvi. Pamazām skolas pārvērtās par tirgiem, pēcāk — par sienām apjoztām mājām.
Tagad tu pats sapratīsi, no kurienes rodas direktori un skolotāji. Ja tikpat nav kur likties, kāpēc gan nepastrādāt? Turklāt pasniedzēja nosaukums ir godpilns: students pārvēršas skolotājā, skolotājs kļūst par skolas direktoru — tā rodas ilūzija, ka, lūk, notiek virzīšanās augšup pa dienesta kāpnēm. Pasniedzējiem nemaksā algu, toties dažreiz viņi var kļūt par ierēdņiem, un tas vairs nav joks.
Ja skolā neko nemāca, kā gan var iemācīties lasīt? Tādēļ vajag atcerēties vecos laikus un paaicināt mājskolotāju. Protams, to var atļauties tikai bagātie — bērnu vairākumam jāiet skolā.
Agrāk skolās kaut ko mācīja. Zinātne taču, pastāvīgi steigdamās uz priekšu, meklē patiesību, bet, nokļuvusi pie mums, tā sāk sirmot un pelēt. Mēs it kā nogriezām svešas miesas gabalu, pielīmējām to sev, nemaz nepūlēdamies, lai tas saaugtu ar ķermeni. Iezubrījuši zināšanu blāķi, mēs neprotam patstāvīgi domāt — tas noveda līdz cikliskai apmācības sistēmai. Tā bija zinātnes profanācija, taču reiz ļaudis vismaz ticēja, ka pielīmētais svešās miesas gabals mūs padarīs nemirstīgus, pacels Kaķiešu valsti vienā līmenī ar citām valstīm. Tāds pašapmāns būtu vairāk vai mazāk piedodams. Bet patlaban visi domā, ka skolas paredzētas cīņai par direktora vietu, pasniedzēju piekaušanai un visvisādiem tračiem. Visam tam piejauc klāt ārzemju zinības, kuras tūlīt pat izrādās valstij pārāk «kaitīgas». Tā no zinātņu profanācijas mēs pārgājām uz to izskaušanu.
Mājas apstākļos jaunas zinātnes nevar apgūt: ar privātskolotājiem tikai studē senās akmens grāmatas, kuras pēdējā laikā kļuvušas reižu desmit dārgākas. Mans vectēvs ar to briesmīgi apmierināts, viņš uzskata, ka nacionālais gars, nacionālās tradīcijas pievārējušas visu šo ārzemniecisko — aizjūras zinātni. Tēvs arī apmierināts, taču cita iemesla dēļ: viņš mani nosūtīja uz ārzemēm speciāli tāpēc, lai es iemācītos šādus tādus jauninājumus un pēc tam viņam palīdzētu apkrāpt akmens grāmatu īpašniekus … Būdams viltīgs cilvēks, viņš saprot, ka valsts uzplaukumu var nodrošināt tikai ļaudis, kas iepazinuši ārzemju zinības. Vairums mūsu pilsoņu solidarizējas ar vectēvu, uzskatīdami, ka jaunās zinātnes esot velna stiķi cilvēku prāta jaukšanai, jaunatnes kūdīšanai pret vecākiem, skolotājiem un tā tālāk. No zinātnes iznīcināšanas nav tālu līdz valsts bojāejai. Tu jautā, kas izraisījis mūsu izglītības krahu? Es precīzi nezinu, domāju, ka tikumiskā pamata zaudēšana. Tikko jaunās zinātnes parādījās pie mums, tās sāka izmantot iedzīvošanās nolūkā, visādu dārgu nieciņu radīšanai, bet ne jau patiesības izziņai, kuru varētu nodot pēctečiem. Tas sagrāva galveno audzināšanas pamatu — audzinātāja pienākumu veidot personību, attīstīt patstāvīgas domāšanas spējas. Jaunajās skolās nevarēja atrast tādus ļaudis: direktori un pasniedzēji plēsās naudas dēļ, skolēni noņēmās ar līdzīgām lietām, vārdu sakot, skola nodarbojās ar visu, tikai ne ar audzināšanu. Principialitātes nebija ne ķeizaram, ne politikāņiem, ne arī tautai — dabiski, valsts kļuva nabadzīgāka, bet valstī, kurā nevar sātīgi paēst, ļaudis vēl vairāk zaudē cilvēcisko seju. Tomēr tas neattaisno audzinātājus. Viņiem vajadzēja saprast, ka tikai ar zināšanām un augstu tikumību var izglābt valsti, viņiem vajadzēja upurēt savu pieticīgo labklājību, ja jau viņi bija piekrituši būt par skolu direktoriem vai skolotājiem. Iespējams, ka izvirzu viņiem pārāk lielas prasības. Visi ļaudis, sākot no prostitūtām un
beidzot ar pasniedzējiem, bīstas no bada nāves; man droši vien nav tiesību viņiem pārmest. Tomēr ir sievietes, kuras labāk nomirs nekā sevi pārdos. Kālab mani tautieši, kas nodarbināti ar audzināšanu, nespēj sakost zobus un sevī saglabāt kaut vai pilienu cilvēciskās cieņas?
Protams, valdība vienmēr nodara pāri godīgiem cilvēkiem, un, jo viņi godīgāki, jo vairāk cieš no netaisnības. Taču pat visdumjākā valdība nevar nerēķināties ar tautu. Ja mūsu audzinātāji būtu īsti cilvēki un censtos izaudzināt tādus pašus īstus cilvēkus, sabiedrība agri vai vēlu novērtētu viņu darbu. Un, ja šie ļaudis dotu labumu valstij, valdība, kura pašlaik nievā izglītību un tai nedod līdzekļus, sāktu domāt.
Pie mums bieži runā — valsts iegrimusi tumsībā. Bet kas mums nesīs gaismu, ja ne inteliģence? Ja viņi neatcerēsies savu pienākumu, nejutīsies kā zvaigznes tumšā naktī, mēs zaudēsim visas cerības. Mans uzskats ir vienpusīgs, ideālistisks, un tomēr bez ideāla nevar dzīvot. Es zinu, ka inteliģencei negrib palīdzēt ne valdība, ne sabiedrība, taču tumsības pārņemtai tautai vispār neviens negribēs palīdzēt.
Vai tu redzēji, kā kauj pasniedzējus? Nav nekāds brīnums — tas ir audzināšanas rezultāts. Kad skolotāji cietsirdīgi, tad cietsirdīgi arī skolēni; viņi degradējas, atgriežas pirmatnējā stāvoklī. Cilvēces progress virzās ļoti lēni, bet regress — momentāni. Zaudē tikai cilvēcību — un tu atkal esi mežonis. Turklāt mūsu «jaunās» skolas pastāv vairāk nekā divsimt gadu, bet visā šajā laikā notikuši nepārtraukti kautiņi starp direktoriem, pasniedzējiem un skolotājiem. Kāvieni īpaši sekmē mežonību, dažu direktoru vai pasniedzēju noslepkavošana tagad ir pati
ikdienišķākā parādība. Un nebēdājies par viņiem: skolēni, pastāvot cikliskai sistēmai, arī kļūs par direktoriem un pasniedzējiem, arī viņus tāpat slaktēs.
Tikko nākuši pasaulē, ļaudis šajā tumsoņu sabiedrībā kļūst zvērīgi. Viņi ložņā apkārt, meklē gardu kumosu, pat sīka ķēriena dēļ vienmēr gatavi likt lietā zobus un nagus. Kaut kādas dulnuma lapas dēļ viņi spēj nosēt zemi ar līķiem. Visvisādi nemieri ir dabiski jaunatnei, bet pie mums tiem ir īpašs raksturs. Pakļāvušies kaut kādam kliedzošam sauklim, skolēni grauj mājas, lauž mantas, bet pēc tam čiepj ķieģeļus un drazas. Ģimenes tēvus tas apmierina, jo pēc kārtējiem studentu nemieriem mājās parādās dažas jaunas nūjas vai ķieģeļi. Dzīvi palikušie skolu direktori un pasniedzēji gūst jaunu iespēju zagšanai — vispār visi viņi ir nelieši, par to vien sapņo, kā cits citu aprīs. Tāda ir mūsu audzināšana. Tā cilvēku pārvērš zvērā — tātad nebūtu uzskatāma par neiedarbīgu.
19
Klausoties Mazo Skorpionu, es nevarēju neievērot viņa noslieci uz skepticismu, taču pasniedzēju nogalināšana bija notikusi manu acu priekšā. Lai kā es šaubītos par sarunu biedra pesimistiskajiem secinājumiem, iebilst nevarēju, tālab pajautāju: