— Bet vai tad vēsture netiek rakstīta? Atdod manu dulnuma lapu! — lingvista pozīcijas bija nesatricināmas.
Mazais Skorpions Dulnumai lika atnest vēsturniekam paredzēto dulnuma lapu, taču viņš nolauza pusi, pirms atdeva lingvistam.
— Atdodu tev, kaut gan nevajadzēja jau …
— Ak tu atdod tikai pusi??! — lingvists vaimanāja.
— Lai es nolādēts, ja nenozagšu tavu sievu!
Tad nu visi zinātnieki satraucās un sāka žēloties
Mazajam Skorpionam:
— Kungs, kāpēc mums, zinātniekiem, iznāk tikai pa vienai sievai? Nav brīnums, ka mēs esam spiesti domāt par citu sievu zagšanu. Mēs cīnāmies par visas valsts slavu, mūsu pēcteči caur gadsimtiem iznesīs daudzu paaudžu zinātnieku pieredzi, — kāpēc gan ikvienam no mums nevarētu būt vismaz trīs sievas?
Mazais Skorpions klusēja.
— Ņemsim, piemēram, dažādus zvaigznājus. Tur lielajai zvaigznei apkārt ir daudz mazu zvaigznīšu. Ja jau debess tā radīta, tad pie cilvēkiem vajadzētu būt tāpat, katrā ziņā priekš manis — pirmā zinātnieka. Turklāt mana sieva novecojusi, nekam vairs neder.
— Atcerēsimies rakstu zīmes, kuras jau no senatnes atveidoja sievietes ķermeņa dažādas daļas! Vienā savā darbā neapgāžami pierādīju — zinātniekam nepieciešams daudz sieviešu …
Tālāk sekoja miglaini un ne visai pieklājīgi pierādījumi, no tiem, starp citu, bija skaidrs, kāpēc zinātniekiem vajadzīgas sievas. Mazais Skorpions joprojām klusēja.
— Varbūt jūs esat noguris, kungs? Mēs …
— Dulnuma, iedod viņiem nedaudz lapu — un lai viņi lasās! — Mazais Skorpions beidzot teica.
— Paldies jums, kungs, atvainojiet! — sāka trokšņot zinību vīri. Pēc tam pagrāba dulnuma lapas, paklanījās Mazajam Skorpionam un, nepārtraucot lamāšanos, iztenterēja pa durvīm. Viņus nomainot, tūlīt iedrāzās jauno zinātnieku bars. Viņi bija ilgi gaidījuši aiz durvīm, nebija nākuši iekšā, jo baidījušies no gados vecākajiem kolēģiem. Veco un jauno zinātnieku tikšanās beidzas vismaz ar divām slepkavībām.
Jaunie zinātnieki izskatījās labāk nekā vecie: samērā tīri, pietiekami baroti un dzīvespriecīgi. Pirms apsēdās, viņi sasveicinājās ne tikai ar Mazo Skorpionu, bet arī ar Dulnumu, pat ar mani. Redzēdams Kaķiešu valsts cerību, es atspirgu.
— Sie ir tie zēni, kas dažus gadus mācījušies ārzemēs un zina visu, — Mazais Skorpions man pačukstēja. Viņa piezīme mazliet atvēsināja mani, īpaši tad, kad viesi pakampa dulnuma lapas.
Paēduši jaunie zinātnieki sāka sarunāties, taču es neko nesapratu, kaut arī Mazais Skorpions man bija iemācījis diezgan daudz jaunvārdu. Ausīs skanēja kaut kādi «barē», «skijs» un citi vārdi. Es uztraucos, jo viesi pievērsās man. Beidzot es uztvēru viena jautājuma jēgu.
— Kas tas jums uzģērbts, ārzemnieka kungs?
— Bikses, — es atbildēju, juzdamies kā pēdējais stulbenis.
— Kāpēc?
— Par kādu zinātnisku grādu tas liecina?
— Droši vien jūsu sabiedrība dalās bikšaiņu un bezbikšaiņu šķirās?
Es izspiedu tikai pamuļķu smīniņu. Viņi nepatikā novaibstījās, sāka taustīt manas sadriskātās bikses, turpinādami izprašņāt. Kad jaunie zinātnieki beidzot bija aizgājuši, es pajautāju Mazajam Skorpionam, par ko viņi runāja.
— Tu man prasi? — Mazais Skorpions pasmaidīja. — Bet kam man prasīt? Neko viņi neteica.
— Kā tad tā? Viņi atkārtoja «barē», «skijs».
— Tie ir populāri svešvārdi, kas nozīmē — «ķīmija», «loma»; tikai tie subjekti tos lietoja, kā pagadās, paši neko nesaprazdami. Tādu izteicienu pratējus sauc par jauna tipa zinātniekiem. Vārdi «barē», «skijs» un vēl «isms» pēdējā laikā kļuvuši īpaši moderni. Pirmie divi vārdi saplūstot nozīmē visu, ko vajag: «vecāki sit bērnu», «ķeizars ēd dulnuma lapas», «zinātnieks izdarīja pašnāvību» … Ja tu tos lietosi, arī tevi uzskatīs par zinātnieku. Galvenais — lietvārdi. Darbības vārdi nav vajadzīgi, bet īpašības vārdi tiek darināti no lietvārdiem.
— Kāpēc viņi man jautāja par biksēm?
—• Bet kāpēc meitenes iztaujāja par kurpēm ar augstu papēdi? Jaunie zinātnieki līdzīgi sievietēm: arī viņi cenšas būt tīrīgi, skaisti un modīgi. Vecie zinātnieki bez ceremonijas no sievietes prasa to, kas viņiem vajadzīgs, jaunie dod priekšroku savaldzinā- šaņāi. Redzēsi — pēc dažām dienām visi viņi iekāps biksēs.
Man šķita, ka istaba kļuvusi pārāk smacīga; es atvainojos Mazajam Skorpionam un izgāju uz ielas. Ziediņš un viņas draudzenes, piesējušas pie papēžiem ķieģeļu gabalus, turēdamās pie sienas, mācījās staigāt kā ar augstpapēžu kurpēm.
20
Jā, no šī pesimista varēja daudz ko mācīties. Viņš vismaz sākumā domāja, bet pēc tam iegrima pesimismā. Iespējams, viņš bija tuvredzīgs vai bailīgs, taču viņš prata domāt. Man jo vairāk iepatikās Mazais Skorpions, jā, arī jaunos zinātniekus vēl nebiju norakstījis. Kaut gan viņi nav gudrāki par vecajiem, toties ir dzīvāki un jautrāki. Mazajam Skorpionam no viņiem vajadzētu mācīties optimismu, tad viņš spētu veikt kaut ko derīgu. Man vēlreiz gribējās satikt jaunos zinātniekus, un es uzzināju no Dulnumas, kur viņi dzīvo.
Ceļš mani veda gar daudzām skolām vai institūtiem — tātad garām aizlaistiem klajumiem, kuriem apkārt bija sienas. Man negribējās piekrist visam, ko teicis Mazais Skorpions, bet, kad ieraudzīju pa ielām klaiņojošos skolēnus, manas acis pildījās asarām. Sie jaunekļi (īpaši tie, kuri izskatījās vecāki) likās neiedomājami pašapmierināti — nu taisni kā Lielais Skorpions, kas izlaidies uz septiņu kaķiešu galvām. Viņi, domājams, sevi iztēlojās par dieva izredzētajiem un nesaprata, ka viņu valsts — pati neievērojamākā Visumā. Tikai ļoti stulbi audzinātāji varēja izaudzināt tik nekulturālus ļaudis. Man bija žēl jaunekļu un tomēr nācās domāt par cilvēku, kuram divdesmit gadu vecumā vajadzētu kaut ko apjēgt un ellē nejusties kā debesīs. Gandrīz sāku prašņāt, ar ko viņi tik apmierināti, taču laikus aprāvos.
Viens no jaunajiem zinātniekiem, pie kura es gāju, pārzināja muzeju: tieši tas mani interesēja. Muzejs — diezgan liela celtne ar divdesmit vai trīsdesmit istabām. Pie ieejas, atspiedies pret sienu, sēdēja sargs un saldi snauda. Neviens cits namu neapsargāja, visas durvis bija vaļā. Dīvaini: kaķcilvēki taču zog visu, kas tik pagadās! Neuzdrošinādamies traucēt sargu, es iegāju muzejā un, izstaigājis divas tukšas istabas, uzkūlos virsū savam jaunajam paziņam. Viņš mani apbūra ar savu jautro noskaņojumu, tīrību, laipnību. Viņa uzvārds •— Kaķišķis — likās ārzemju izcelsmes, un es baidījos, kaut tikai ekskursijas laikā viņš mani nenomocītu ar nepazīstamiem jaunvārdiem. Kaut tikai viņš nesauktu eksponātus par «barē» vai «skiju», tad viss būtu kārtībā.
— Ludzu, panāciet šeit! — Kaķišķis laipni aicināja. — Sī ir akmens rīku zāle, astotais gadu tūkstotis pirms mūsu ēras. Rīki izvietoti pēc jaunākās sistēmas. Paraugieties!
Es paskatījos — nekā nav. Kas par mānīšanos? Taču Kaķišķis jau norādīja uz sienām:
— Jūsu priekšā ir sens akmens trauks, kurā iekalts kaut kāds ārzemju uzraksts; maksā trīs miljonus nacionālo prestižu.