Tagad tik tiešām ieraudzīju uzrakstu, taču nevis uz trauka, bet uz sienas — tur, kur kādreiz, kā redzams, bija stāvējis vērtīgais trauks.
— Jūsu priekšā — akmens cirvis, kas sasniedzis desmit tūkstošu viena gada vecumu; tā vērtība — tūkstoš nacionālo prestižu. Bet tai tur akmens krūzei — tieši par gadu vairāk; vērtība — pusotra miljona nacionālo prestižu, tas… trīssimt tūkstošu, tas .. ./četrsimt tūkstošu.
Man patika tikai viens — kā viņš pavirši nosauca eksponātu vērtību. Mēs iegājām nākošajā tukšajā zālē. Kaķišķis turpināja tajā pašā sparīgajā, godbijīgajā tonī:
— Tur glabājas pasaules senākās grāmatas. To vecums pārsniedz piecpadsmit tūkstošus gadu. Izkārtotas pēc jaunākās sistēmas.
Viņš ņēmās minēt grāmatu nosaukumus un to vērtību, taču es neredzēju neko, izņemot dažus prusakus uz sienas.
Kad iegājām devītajā tukšajā zālē, mana pacietība beidzās. Jau gribēju no Kaķišķa atvadīties un iet prom, bet pēkšņi pirms pēdējās zāles pamanīju divdesmit karavīrus, bruņotus ar nūjām. Tātad viņi kaut ko apsargā? Zālē tik tiešām atradās eksponāti, un es pateicos debesīm un zemei. Ja vismaz vienā no vienpadsmit zālēm kaut kas ir, neesmu veltīgi nācis.
— Jums palaimējās, — Kaķišķis noteica. — Pēc kādām pāris dienām jūs to nebūtu redzējis. Jūsu priekšā esošie māla priekšmeti — desmittūkstošais gads pirms mūsu ēras — izvietoti pēc jaunākās sistēmas. Pirms divpadsmit tūkstošiem gadu šie trauki bija visskaistākie pasaulē, taču pēc tam, sākot ar sesto tūkstošgadi pirms mūsu ēras, mēs pazaudējām podnieka mākslas noslēpumu un līdz šim laikam nevaram to apgūt.
— Kā tad tā? — es jautāju.
— O, skijs! — mans pavadonis iesaucās, izraisīdams manī pilnīgu neizpratni. — Tie ir visvērtīgākie priekšmeti uz Marsa, taču tie jau pārdoti ārzemniekiem par trim biljoniem nacionālo prestižu. Ja valdība nesteigtos, tā varētu par tiem saņemt vismaz piecus biljonus, jo divus biljonus mēs dabūjām par akmens traukiem, kuri nav ne desmittūkstoš
gadus veci. Galvenais, protams, nav tas, ka valdība kļūdījās rēķinos, bet mēs, starpnieki, nu saņemsim mazāku komisijas naudu. Ko mēs ēdīsim? Algu mums nemaksā jau vairākus gadus! Tiesa, ar starpniecību var pieklājīgi nopelnīt, taču mēs esam jauna tipa zinātnieki un mums nepieciešams daudz vairāk' naudas nekā vecajiem. Mēs lietojam tikai importa mantas, bet nopirkt vienu tādu mantu ir tas pats, kas pabarot duci veco zinātnieku!
Kaķišķa miermīlīgā fizionomija pēkšņi sadrūma.
Kā tas varēja gadīties, ka pazuda podnieku mākslas noslēpums? «O, skijs!» Kāpēc pārdod senlietas? Lai ar tām pelnītos. Man vairs neatlika nekādu ilūziju attiecībā uz jaunajiem zinātniekiem. Man tikai gribējās apkampt pārpalikušos traukus un sākt raudāt. Tātad tirdzniecība ar muzeja retumiem ir viens no valdības ienākuma avotiem, bet zinātnieki saņem komisijas naudu un pircējiem nosaka cenas. Tomēr es uzdevu vēl vienu jautājumu:
— Kas notiks, kad jūs pārdosiet pēdējo eksponātu un vairs nevarēsiet saņemt komisijas naudu?
— O, skijs!
Es sapratu, ka šis vārds viņa mutē nozīmē «pielāgošanos» — tūkstošreiz nelietīgāku nekā Mazajam Skorpionam. Kaķišķis ar saviem izsaucieniem man kļuva pretīgs, taču dulnuma lapas neaicina darboties — un es neiepļaukāju savu pavadoni: kāpēc man, ķīnietim, būtu jāiejaucas kaķiešu darīšanās?
Neatvadījies no Kaķišķa, izskrēju uz ielas: man izklausījās, ka no tukšajām zālēm, gluži kā no elles, atskan nozagto relikviju stenēšana. Ja aizkapa pasaule eksistē, kā man gribētos, lai šie jaunie zinātnieki, nevis relikvijas atrastos tajā saulē!
Uz ielas es mazliet nomierinājos un nodomāju, ka kaķiešu senlietām nokļūšana ārzemēs ir laime. Ja jau kaķieši visu izlaupa, izzog un iznīcina, tad labāk,
ka muzeju dārgumus glabā ārzemnieki. Protams, tas neattaisno Kaķišķi. Kaut gan tirgošanās nav viņa aizsākta, tomēr viņš bezkaunīgi to atbalsta un vispār ir zaudējis kaunu un sirdsapziņu. Man vienmēr paticis, ka cilvēce godina savu vēsturi, taču kaķcilvēki sagrauj pat tēvzemes vēsturi. Pie tam Kaķišķis taču ir izglītots! Ja tā rīkojas zinātnieki, ko tad lai dara nekulturālā masa?
Man zuda vēlēšanās iet pie citiem jaunajiem zinātniekiem, apskatīt vēl kādas kultūras iestādes. Tikko ieraudzītā bibliotēka atkal solīja viltību ar tukšo cietoksni. [2]
Pati celtne nebija slikta, taču nebija remontēta jau daudzus gadus. Kad no bibliotēkas izgāja skolēnu grupa, kuri tur droši vien bija lasījuši grāmatas, manī no jauna pamodās interese par ekskursijām.
Ieejot pa vārtiem, uz sienām es ieraudzīju daudzus uzrakstus: «Bibliotēku revolūcija». Interesanti, pret ko tā vērsta? Mēģinādams tikt skaidrībā, pēkšņi paklupu pret guļošu radījumu, kurš tūlīt iebļāvās:
— Glābiet!
Tam blakām saistītām rokām un kājām gulēja vēl kāds desmits upuru. Tiklīdz es viņus atbrīvoju no saitēm, tie tūlīt aizšļūca, atskaitot vienu, kurā sazīmēju jauno zinātnieku. Viņš bija tas, kurš aicināja palīgā.
— Kas te notiek? — es brīnījos.
— Atkal revolūcija. Šoreiz — bibliotēku.
— Pret ko tā vērsta?
— Pret bibliotēkām. Paskaties, kungs! — zinātnieks parādīja savas ciskas.
Es pamanīju īsas bikses, kurām iepriekš nebiju pievērsis uzmanību. Bet kāds tām sakars ar bibliotēku revolūciju?
Zinātnieks paskaidroja:
— Re, tu valkā bikses, un mēs, zinātnieki, kas aicināti iepazīstināt tautu ar progresīvo zinātni, progresīvo morāli un paražām, arī uzvilkām bikses. Tas ir revolucionārs akts . . .
«Tā nu gan ir revolūcija!» es nodomāju.
— Diemžēl kaimiņu institūta studenti uzzināja par šo revolucionāro aktu, ieradās šeit un katrs pieprasīja vienas bikses. Es, bibliotēkas vadītājs, kad agrāk tirgojos ar grāmatām, studentiem regulāri atdevu daļu no saviem ienākumiem. Lieta tā, ka viņi uzticīgi visismam, bet visisti ir bīstama tauta. Diemžēl viņi neatlaidīgi lika lietā savus principus un pieprasīja manas bikses, bet es viņus nevarēju apgādāt, un studenti sacēlās. Mans revolucionārais akts izpaudās bikšu uzģērbšanā, viņu — idejā, ka jāuzšuj tādas bikses, kādas nevienam citam nav. Un vispār viņi mūs sasēja un nozaga visus manus niecīgos ietaupījumus.
— Ceru, ka viņi neizvazāja grāmatas! — es iesaucos, bažīdamies par bibliotēku, nevis par viņa ietaupījumiem.
— Nē, un nevarēja izvazāt, jo pēdējā grāmata pārdota pirms piecpadsmit gadiem. Tagad mēs nodarbojamies ar pārreģistrāciju.
— Ko gan jūs reģistrējat, ja grāmatu nav?
— Māju, sienas … Gatavojamies jaunai revolūcijai, bibliotēku taisāmies, pārvērst par viesnīcu un saņemt kaut vai nelielu īres naudu. Būtībā te jau vairākkārt dzīvojuši karavīri, tomēr ar civilo publiku būtu mazliet mierīgāk …
Es ļoti cienīju kaķiešus un tieši šīs cieņas dēļ vairs neklausītos, citādi manus jautājumus nomainītu prasti lamuvārdi.
21
Naktī no jauna nolija lietus, kuram Kaķiešu valstī nebija nekāda poētiskuma. Grūti nodoties liriskām noskaņām, kad dzirdi brakšķēšanu un rīboņu, kas rodas, citai pēc citas sabrūkot māju sienām. Pilsēta atgādināja jūras kuģi vētrā: katru brīdi tas notrīcēja, gaidīdams savu bojāeju, kas nebūtu nemaz tik liela traģēdija. Es nepavisam nealku asiņu, tikai kaķiešiem vēlēju vieglu nāvi no parasta lietus. Kālab viņi dzīvo? To es nevarēju saprast, taču nojautu, ka viņu vēsturē notikusi kāda muļķīga kļūda, par kuru tagad viņiem jāmaksā. Starp citu, paša domas man arī šķita tukšas un efemeras.