Zemniekiem izdalīja zemi: viņi ilgi domāja, vai stādīt dulnuma kokus vai ne, un līdz to izaugšanai visi badojās. Strādniekiem vispār neatrada nodarbošanos. No jauna sāka slepkavot, apgalvodami, ka kaitnieki traucējot dzīvot. No viena vērša nevar divas ādas nodīrāt.
Visisms noteica to zinātņu likteni, ko bijām aizguvuši. Citās valstīs tās kļūst par sabiedrību dziedinošām, brīnišķām zālēm — pie mums pārvēršas par paššaustīšanos. Mēs nekad pienācīgi nedomājam, neskatāmies patiesībai acīs, tāpēc no revolūcijas iegūstam tikai gruvešus. Ļaudis no tās iegūst jaunas domas, jaunus plānus, bet mēs taisām revolūciju tikai trokšņa dēļ, jo neko nezinām, neko nedarām, aizmirstam humānismu, aizmirstam to, ka revolūcijas būtība prasa no cilvēka cēlas garīgās īpašības, — mēs tikai uzbrūkam cits citam, izmantojot visnelietīgākos paņēmienus. Kamēr mēs slepkavojām un blisinājām acis, visisma vadonis pats kļuva par ķeizaru. Visisms un ķeizars — tie taču galīgi nesavienojami, tas atgādina drausmu sapni! Taču pie mums tādas lietas nešķiet dīvainas, jo mums ne par ko nav absolūtas skaidrības. Visisms arī Viņa Augstību iecēla valdnieka tronī — un visi nomierinājās. Viņš dzīvo labklājībā līdz šai dienai, joprojām viņu sauc par «visu rāšu vadītāju», bet visisms nīkuļo starp šīm rātēm!
Pirmo reizi es redzēju asaras Mazā Skorpiona acīs.
22
Lai gan Mazais Skorpions man vienmēr teica patiesību, viņa kritika tomēr šķita neauglīga, pārāk drūma. Protams, es biju ieradies no mierīgās, laimīgās Ķīnas, tāpēc uzskatīju, ka viss nevar būt tik bezcerīgs. Veselam cilvēkam grūti saprast slimā pesimismu. Taču cerība noteikti jāsaglabā — tā ir centienu māte, sava veida cilvēcisks pienākums. Es neticēju, ka kaķcilvēki nav spējīgi neko panākt. Viņi tomēr ir cilvēki, un cilvēki spēj pārvarēt visu.
Es nolēmu aiziet pie Lielā Skorpiona, ar viņa starpniecību iepazīties ar politiskajiem darbiniekiem. Ja viņu vidū satikšu vismaz pāris sakarīgi domājošu cilvēku, tad droši vien uzzināšu kaut ko daudzsološu. Protams, vēl noderīgāk būtu parunāt ar tautu, taču vienkāršie kaķieši pārāk baidās no ārzemniekiem un diez vai orientējas politikā. Tādu tautu viegli pārvaldīt. Kaut gan man vienmēr sveša bijusi jūsma par varoņiem, es nolēmu meklēt savu ideālu politikāņos, kas spējīgi kaut ko izdarīt tautas labā.
Tieši tad Lielais Skorpions mani ielūdza oficiālās pusdienās. Viņš taču ir ievērojams darbonis — tātad viesu vidū būs politikāņi. Turklāt sen jau nekur nebiju gājis, vajadzēja izkustēties.
Uz ielas gājēji joprojām mudžēja kā skudru pūznī; starp citu, šejienieši atgādināja skudras tikai kustīgumā, ne darba mīlestībā. Es nevarēju saprast, kāds pievilkšanas spēks ir šai nožēlojamajai pilsētai, kāpēc kaķcilvēki tā tiecas šurp. Redzams, laukos iet pavisam draņķīgi. Vienīgā pārmaiņa uz labo pusi, ko pamanīju, — ielas mazāk smirdēja: pēdējās dienās lija lietus un iedzīvotāju vietā organizēja «Kustību par tīrību».
Lielā Skorpiona nebija mājās, kaut gan biju atnācis laikā. Mani sagaidīja tas kaķietis, kurš dulnuma birzī man nesa ēdienu; mēs bijām pazīstami, tāpēc viņš uzdrošinājās aprunāties ar mani:
— Ja tev noliek tikšanos pusdienlaikā, nāc vakarā vai nākošajā rītā. Vai arī pēc divām dienām — tāda ir mūsu paraža.
No sirds viņam pateicos par pamācību un jautāju, kas vēl uzaicināts pusdienās. Mani pārņēma vēlēšanās aiziet, ja viesi izrādīsies nepiemēroti, taču viņš atbildēja:
— Visas svarīgas personas. Citādi neaicinātu tevi, ārzemnieku.
Labi, palikšu. Bet ko darīt līdz mielastam, kura sākums nav zināms? Te es atcerējos, ka kabatā man ir daži nacionālie prestiži, un iedevu tos vecajam kalpam. Pārējais notika pats no sevis. Drīz es jau sēdēju uz paaugstinājuma un klausījos interesantas lietas. Nauda — labākā atslēga, kas atver kaķiešu mutes.
— Kādā veidā iztiku nopelna pilsētnieki? — es pirmām kārtām painteresējos.
— Tie? — kalps pārprasīja, norādīdams uz ļaužu jūras pusi aiz sienas. — Nekādā.
— Kā tā? Ko tad viņi ēd?
— Zināms, ko — dulnuma lapas.
— Taču tās kaut kur jādabū …
— Pietiek vienam kalpot ierēdņos, lai daudzi būtu apgādāti. Ierēdnis izaudzē dulnuma lapas, tirgojas ar tām, bet daļu atdod radiniekiem un draugiem. Sīks ierēdnitis — gluži otrādi — pērk dulnuma lapas, bet tik un tā palīdz radiniekiem un draugiem. Pārējie gaida, kad viņiem radīsies savs ierēdnis.
— Redzams, ierēdņu ir ļoti daudz?
— Jā, visi, izņemot bezdarbniekus, ir ierēdņi. Es arī esmu ierēdnis, — kalps pasmaidīja. Ar šo ne visai priecīgo, taču augstprātīgo smaidu viņš atlīdzināja par vilnas kušķi, kuru es viņam kādreiz izrāvu.
— Vai ierēdņi saņem algu?
— Protams, no Viņa Augstības.
— Kur ķeizaram radīsies nauda, ja tik daudz ļaužu bumbulē, neko neražo?
— No pārdotajām vērtslietām, zemēm … Lūk, jūs, ārzemnieki, labprāt tās pērkat. Kamēr to netrūkst, par naudu nav ko uztraukties.
— Muzeji un bibliotēka jums tīri labi palīdz … Vai tu pats tiešām nejūti, ka zaudēt grāmatas un senlietas ir slikti?
— Kāda tām nozīme? Būtu tik nauda!
— Izrādās, ka jums nav nekādu ekonomisku grūtību?
Sis jautājums bija pārāk sarežģīts, un uz to kalps atbildēja pēc krietna brīža:
— Agrāk bija, tagad vairs nav.
— Ko nozīmē «agrāk»? Kad visi strādāja?
— Jā. Tagad ciemi ir tukši, pilsētās tirgojas ārzemnieki, mums nav vajadzības strādāt, tāpēc ļaudis atpūšas.
— Kādēļ tad rodas ierēdņi? Viņi taču nevar visu
laiku slaistīties! Kāpēc jākļūst par ierēdni, ja dulnuma lapas tāpat dod?
— Ierēdnis saņem tik daudz, ka var nopirkt ne vien dulnuma lapas, bet arī ārzemju mantas, iegādāties jaunas sievas; parastam pilsonim knapi dulnuma lapām sanāks. Jāpiebilst, ka ierēdnim būt nav grūti, jo ir vairāk priekšrocību nekā darba. Un, kaut arī gribas darīt, taču nav ko darīt.