— Saki — ko ēda sūtņa atraitne, tagad nelaiķe? Viņa taču neēda dulnuma lapas.
— Var jau ēst arī kaut ko citu, tikai ļoti dārgi sanāk. Gala, dārzeņi — viss tiek ievests no ārzemēm. Kad laukos tu negribēji ēst dulnuma lapas, tevis dēļ mēs ne mazumu naudas iztērējām. Sūt- niene arī bija jocīga sieviete, taču viņas kaprīzēm neviens neizdabāja. Viņai ar meičām tad arī nācās vākt savvaļas augļus vai saknes.
— Vai viņas ēda gaļu?
— Gaļu nesavāksi, to pat grūti nopirkt. Mēs jau sen esam izslaktējuši visus dzīvniekus — jau tad, kad vēl nepārtikām tikai no dulnuma lapām vien. Vai tu pie mums esi redzējis kaut vienu zvēru vai putnu?
Es sāku domāt.
— Zvēru tiešām ne, bet putnus redzēju — lijas ar baltām astēm.
— Jā, tikai tās vien ir palikušas, jo to gaļa ir indīga, citādi baltastainajām labi neklātos.
«Atri gan jūs rīkojaties!» es nodomāju. «Skudras un bites nedomā par nākotni, taču tās glābj instinkts, bet jums pat tā nav. Interesanti, kurš ķeizars vai dievs jums atņēmis dabas instinktus, apmaiņai nedodams prātu? Tas nu gan gardi pasmējās par jums! Skolas bez izglītības, politikāņi bez galvām, ļaudis bez cilvēcības, dvēseles bez kauna! Vai nav pārāk cietsirdīgs joks?»
Un tomēr es nolēmu tikties ar politikāņiem: varbūt viņi iecerējuši kaut ko jēdzīgu. Varbūt ir kāds vienkāršs paņēmiens, teiksim, dulnuma lapu vienlīdzīga sadalīšana — sava veida dulnuma lapu visisms. Protams, tas jau būtu pēdējais, ko varētu darīt. Lai neaizietu bojā, viņiem jāatgriežas labākos laikos, jāaizliedz dulnumkopība, jāatjauno lauksaimniecība un rūpniecība. Bet kas to darīs? Vajag pārāk daudz spēka, stingrības un noteiktības, lai no dzīvniekiem vai kukaiņiem kļūtu par cilvēkiem. Es kļuvu tāds pats pesimists kā Mazais Skorpions.
Atnāca Lielais Skorpions. Viņš bija stipri novājējis kopš tā laika, kad ieradās pilsētā, taču šķita viltīgāks un nelietīgāks. Viņa priekšā es necentos izplūst laipnībās.
— Kāpēc aicināji?
— Tā vienkārši gribējās aprunāties.
Droši vien būs kaut ko izdomājis. Atkal izjutu tādu pretīgumu, ka pat biju noskaņots atteikties no jautājumiem, kurus grasījos viņam uzdot.
Pamazām ieradās viesi; es nevienu nepazinu — viņi nebija līdzīgi parastajiem kaķiešiem. Visi mani dēvēja par veco draugu. Es pietiekami neceremoniāli paziņoju, ka esmu atlidojis no Zemes un man nav bijis gods ar viņiem draudzēties, taču viņi mierīgi pacieta aizrādījumu un turpināja mani saukt par veco draugu.
Atnāca vairāk nekā desmit viesu. Man bija laimējies — visi bija politiķi.
Pēc mana pavirša skatījuma viņus varēja sadalīt trijās grupās. Pie pirmās grupas, kurā gados visvecākie, bija pieskaitāms Lielais Skorpions. Viņi mani sauca par draugu ļoti nepiespiesti, tomēr ar neapmierinātības pieskaņu. Tie bija, kā Mazais Skorpions teiktu, vecie lapsas. Otrās grupas locekļi, gados jaunāki, pret mani izturējās ar degsmi, kurā tomēr jautās iedomība, viņi visu laiku bezjēdzīgi smējās. Varēja just, ka viņi apguvuši veco lapsu paņēmienus, taču nepilnīgi. Trešā — pati jaunākā grupa vārdus «vecais draugs» izrunāja nedabiski un kautrīgi.Viņus īpaši reklamēja Lielais Skorpions:
— Sie draugi tikko no t u r i e n e s.
Es īsti nesapratu viņu, taču drīz aptvēru, ka «no turienes» nozīmē — no speciālas skolas, institūta. Tie bija iesācēji politikā, un es nolēmu paskatīties, kā viņi izturēsies pret vecajiem lapsām.
Sākās mielasts — mans pirmais mielasts uz Marsa. Visi viesi nosēdās pie galda un sāka ēst dulnuma lapas. To es jau biju gaidījis, taču tālākais man bija jaunums.
— Šodien mēs apsveicam draugus, kuri tikko atnākuši no turienes, —- Lielais Skorpions teica, — tāpēc viņiem tiek dotas tiesības izvēlēties prostitūtas.
Jaunie politiķi lepni pasmaidīja, piemiedza acis, atkal apjuka un sāka purpināt par visismu. Man kļuva sāpīgi, it kā es būtu zaudējis mīļu cilvēku. Un tas ir viņu visisms! Skolās tikko samācījušies jaunus uzskatus, bet te putro visismu ar prostitūciju! Labi, nav ko ārdīties, jāpapēta.
Kad ieradās sievietes, visi atkal uzklupa dulnuma lapām. Jaunie politiķi, kuru fizionomijas zem vilnas bija piesārtušas, zagšus palūkojās uz Lielo Skorpionu. Viņš iesmējās:
— Izvēlieties, kungi, izvēlieties! Nav ko kautrēties!
Jaunekļi nogrāba katrs pa staigulei un devās uz apakšstāvu, kur Lielais Skorpions, nav šaubu, visu bija sagatavojis baudkārei.
Tikko viņi nozuda, saimnieks pamirkšķināja palikušajiem politikāņiem:
— Nu lūk, tagad, kad viņi ir prom, varam parunāt par lietu.
Izrādījās (kā es nojautu), viņš tik tiešām kaut ko perināja.
— Vai esat jau dzirdējuši? — Lielais Skorpions jautāja. Vecie nekādi nereaģēja uz viņa jautājumu; likās, ka viņi nodevās savas personas dziļai izpētei. Viens no gados jaunākajiem pamāja, taču, paskatījies uz pārējiem, tūlīt atmeta galvu un sāka lūkoties augšup.
Es iesmējos. Viņi kļuva vēl nopietnāki, taču smīkņāja man līdzi — es taču biju ārzemnieks! Beidzot kāds vidējās paaudzes pārstāvis ierunājās:
— Kaut ko dzirdējām, bet nezinām, vai tas tiesa…
— Pats par sevi saprotams — tiesa! Mani karavīri jau cietuši sakāvi! — Lielais Skorpions iekliedzās, norūpējies, kā redzams, par to, ka tie bijuši tieši viņa kareivji. Visi klusēja, šoreiz ļoti ilgi un draudzīgi, tik tikko elpoja, it kā baidīdamies nāsīs sašūpot kaut matiņu …
— Kungi, varbūt uzaicināsim vēl dažas prostitūtas? — Lielais Skorpions ieteica.
Politikāņi atdzīvojās:
— Protams, protams! Bez sievietēm neko neizdomāsi! Sauciet!
Atkal atnāca ielasmeitas, vīrieši atdzīvojās, saule slīdēja uz rietumiem, bet par politiku tā neviens arī neieminējās.
— Paldies par cienastu! Līdz rītam! — viesi runāja, aizvedot sev līdzi ielasmeitas. Viņiem pretim virzījās jaunekļi — ne vairs ar sarkanām, bet gan pelēkzaļām fizionomijām. Viņi pat paldies nepateica, tikai kaut ko murmināja par visismu.
«Viņiem, iespējams, radušās kādas domstarpības,» es nodomāju. «Lielais Skorpions, cietis zau
dējumus, lūdza palīdzību, bet viņam atteica. Ja es pareizi nojautu, nekas traģisks nav noticis.» Taču Lielais Skorpions izskatījās noraizējies, un pirms aiziešanas es tomēr pajautāju, kāpēc viņa karavīri cietuši^ zaudējumus.
— Ārzemnieki iebrukuši!
23
Saule vēl nebija norietējusi, kad iedzīvotāji jau paslēpās mājās, tikai uz sienām baloja daudz lozungu: «Pretosimies līdz pēdējam!», «Valsts glābšana — sevis glābšana!», «Nost ar aprīšanu!».
No šiem skaļajiem vārdiem man noreiba galva kā vērsim, kuru vadā pa apli. Man trūka gaisa, kaut gan uz ielas biju viens pats. «Ārzemnieki iebrukuši!» man skanēja ausīs gluži kā bēru zvana duna. Kāpēc iebrukuši? Lielais Skorpions acīmredzot bija nobijies, citādi būtu man izstāstījis. Tomēr izbīlis viņam netraucēja sarīkot dzīres, saaicināt prostitūtas, bet šiem politiķiem — priecāties ar ielasmeitām. Es vienkārši nevarēju saprast, vai viņiem ir sirds vai nav.
Nācās atkal iet pie Mazā Skorpiona — viņš bija vienīgais normāli domājošais cilvēks, kaut gan pārāk žultains. Bet vai es varēju pārmest viņam žul- tainību, pēc tam kad biju ticies ar kaķiešu politiķiem?
Saule jau grima, iedegās sārts saulriets, viegla migla vēl krasāk atklāja debess skaistumu un bēdīgo zemes tukšumu. Bija pilnīgs klusums, tikai vējš triecās gan pret manu muguru, gan pret asarām slacīto seju. Aizvēsturiskais tuksnesis bija mazāk izmiris nekā šī milzu pilsēta.