Ieejot pie Mazā Skorpiona, es ieraudzīju kādu tumsā sēdošu cilvēku. Viņš bija daudz lielāka auguma nekā mans paziņa.
— Kas tur ir? — nepazīstamais skaļi jautāja. Jau no viņa uzstājīgā, tiešā jautājuma nopratu, ka darīšana^ ar neparastu kaķieti.
— Ārzemnieks, no Zemes.
— Ā-ā, Zemes kungs! Sēdies! — viņa uzaicinājums skanēja kā pavēle, taču valdzināja ar savu tiešumu.
— Bet kas tu tāds esi? — arī es noprasīju, sēzdamies blakām, lai viņu varētu apskatīt, kā pienākas. Viņš bija ne tikai slaids, bet arī plecīgs, ausis, deguns un mute grima biezos matos, bija redzamas tikai lielas, degošas acis.
— Esmu Lielais Vanags, — viņš teica. — Tā ir mana iesauka, nevis īstais vārds. Kāpēc mani tā sauc? Nu tāpēc, ka baidās. Mūsu valstī godīgus cilvēkus uzskata par briesmīgiem, pretīgiem …
Debesis pavisam satumsa, tikai sarkans mākonis kā milzīgs zieds kavējās tieši virs Lielā Vanaga galvas. Es skatījos uz šo mākoni kā noburts un atcerējos sārto saulrietu, kuru tikko biju redzējis.
— Dienā es neuzdrošinos iziet laukā, bet vakaros dažreiz apciemoju Mazo Skorpionu, — sarunu biedrs pārtrauca klusumu.
— Bet kāpēc neuzdrošinies dienā? …
— Izņemot Mazo Skorpionu, visi pārējie ir mani ienaidnieki. Kālab iedzīvoties nepatikšanās? Es mājoju kalnos; visu pagājušo nakti gāju, pēc tam slēpos visu dienu. Iedod man kaut ko pazelēt, veselu diennakti neko neesmu ēdis.
— Lūk, dulnuma lapas.
— Nē, labāk nomirt badā nekā tās ēst!
Es pirmo reizi Kaķiešu valstī redzēju tik apņēmīgu cilvēku. Es pasaucu Dulnumu, lai viņa dabū citu ēdienu. Meitene bija mājās, taču pie mums ienākt viņa negribēja.
— Neaiztiec viņu! Arī sievietes baidās no manis. Tikpat nāve klāt — var jau pabadoties.
— Ārzemnieki iebrukuši, — es atgādināju.
— Jā, tāpēc jau atnācu pie Mazā Skorpiona.
— Viņš ir liels pesimists un reizē pārāk vieglprātīgs, — tā man nevajadzēja runāt par savu draugu, taču atklātība drusciņ mīkstināja manu vainu.
— Viņš ir gudrs, tālab pesimists. Bet ko tu vēl sacīji? Es īsti nesapratu. Ja man jāizdara kaut kas nopietns, es vienmēr eju pie viņa. Pesimisti baidās no dzīves, bet ne jau no nāves. Bet mūsu tautieši ir jautri pat tad, kad no viņiem pāri paliek tikai āda. Viņi jau no dzimšanas neprot skumt, pareizāk sakot — domāt. Tikai Mazais Skorpions prot, viņu var uzskatīt par otru godīgo cilvēku pēc manis.
— Tu arī esi pesimists? — es jautāju, nešaubīdamies par viņa labajām īpašībām, bet nezinādams, vai arī pašpārliecinātību pie tām pieskaitīt.
— Es? Nē. Tāpēc visi baidās no manis. Ja es skumtu kā Mazais Skorpions, mani neaizdzītu kalnos. Tā ir mūsu atšķirība. Viņš neieredz šos trulos un cietsirdīgos ļaudis, tomēr neuzdrošinās viņus aizskart. Bet es pret viņiem nejūtu naidu. Es gribu iztīrīt viņu smadzenes, pierādīt, ka viņi maz atgādina cilvēkus, un tas viņus aizskar. Taču tad, kad tuvojas briesmas, mēs ar Mazo Skorpionu esam nešķirami — mēs nebaidāmies.
— Tu droši vien nodarbojies ar politiku?
— Jā. Senāk es uzstājos pret dulnuma lapām, prostitūciju, daudzsievību, arī citus pārliecināju, aicināju protestēt. Bet rezultātā kā vecie, tā jaunie darboņi mani pasludināja par rūdītu noziedznieku. Tev jāzina, ka cilvēks, kas no kaut kā atteicies vai arī centies izdibināt patiesību, pie mums tiek uzskatīts par divkosi. Ja tu sadomāsi iet kājām, apkārtējie var nesaprast, kāpēc tu atsakies braukt uz citu
galvām; viņi nesāks tevi atdarināt, bet dēvēs par divkosi. Mūsu valsts darbinieki, studenti visu laiku klaigā par ekonomiku, politiku, par dažādiem «is- miem» un «ijām». Taču atliek tiem pajautāt, kas tas tāds ir, vai arī censties iedziļināties lietas būtībā, tā viņi tūlīt samulsumā bolīs acis. Bet parastie ļautiņi! Piedāvājies viņiem palīdzēt — kā viņi tevi apsmies, iesaki mazāk ēst dulnuma lapas — sacīs, ka tu esi svētulis. Visi — no ķeizara līdz visprastākajam cilvēkam — uzskata nejēdzīgu rīcību par dabisku, bet labu — par divkosību. Tāpēc viņi nodarbojas ar slepkavībām, izskaužot «divkosību».
Manuprāt, lai kādi būtu tavi politiskie uzskati, visi pārkārtojumi jāsāk ar ekonomiku un jāizdara godīgi. Taču starp mūsu darboņiem nav neviena godīga cilvēka un arī ekonomikā viņi neko nesaprot. Viņiem vara ir tikai ierocis apspiešanai un ierobežošanai. Līdz ar to rūpniecība un lauksaimniecība ir galīgi izpostītas. Kad parādās cilvēks, līdzīgs man, kurš grib veidot politiku uz zinātniskiem un humānistiskiem pamatiem, viņu uzskata par šarlatānu, citādi darboņiem nāktos atzīt savu negodīgumu. Starp citu, ja arī viņi to atzītu, tik un tā viņus nesaprastu.
Politiskās jezgas radās pirms daudziem gadiem kā ekonomiskās atpalicības rezultāts. Tagad par ekonomiku vispār nav runas: mūsu prestiža atjaunošana jāsāk ar atgriešanos pie cilvēciskuma normām, taču tas ir tikpat grūti kā atdzīvināt mironi. Mēs esam pārdzīvojuši neskaitāmus politiskus izvirdumus, kuros viss cilvēciskais tika izskausts, bet ļaundari gavilēja. Pašlaik viņi gaida pēdējo uzvaru, un tad noskaidrosies, kurš no viņiem ir visļaunākais. Man tikai jāpiemin cilvēcība, tūlīt mani apspļaudīs no galvas līdz kājām. Jebkura ārzemēs noderīga teorija, pie mums nokļuvusi, kļūst pretīga, labākās dabas dāvanas pie mums pārvēršas par dulnuma lapām. Tomēr es nekrītu izmisumā: cilvēka sirdsapziņa ir stiprāka par mani, spožāka par sauli, augstāka par visu! Es nebaidos protestēt un to daru jebkurā gadījumā. Zinu, ka es neieraudzīšu sava darba augļus, taču sirdsapziņai ir ilgāks mūžs nekā dzīvībai.
Lielais Vanags apklusa, bija dzirdama tikai viņa sparīgā elpošana. Es neviļus sajūsminājos par šo cilvēku, pats nepiederēdams pie varoņu godinātājiem. Viņš nav pūļa luteklis, ne arī bezprātīgs pielūgšanas objekts, bet gan tūkstoškārt apspļaudīts un nolamāts upuris, mesija, kam jānomazgā kaķ- cilvēku negods.
Atgriezās Mazais Skorpions. Viņš nekad nebija pārnācis tik vēlu. Šoreiz viņu acīmredzot bija aizkavējis kaut kas svarīgs.
— Tu atnāci īstajā laikā! — viņš iesaucās, apkampdams Lielo Vanagu, kurš metās viņam pretim. Abiem sāka līt asaras.
Es neuzdrošinājos jautāt, kālab viņi tik satraukti, bet Mazais Skorpions turpināja:
— Un tomēr tava atnākšana maz palīdzēs.
— Es zinu. Nevis palīdzēs, bet tev traucēs. Taču es nevarēju neatnākt. Situsi mana stunda!
— Kas tev padomā?
— Krist cīņā — tā ir tava daļa. Pats es nomiršu vienkārši, taču neatdošu savu dzīvību velti. Cik tev ir ļaužu?
— Nedaudz. Tēva karavīri jau atkāpās, bet pārējie grasās to darīt. Tikai Lielā Mušas ļaudis var paklausīt manai pavēlei, bet, ja viņi uzzinās, ka tu esi šeit, atkritīs pat tie.
— Saprotu, — Lielais Vanags drūmi atbildēja. — Bet vai tu nevari ietekmēt tēva karavīrus?
— Baidos, ka nekas nesanāks.
— Par biedinājumu sodi pāris virsnieku!
— Tos komandē tēvs …
— Nu, tad mini kā piemēru mani, saki, ka man daudz kareivju, ka tu aizsūtīji mani uz fronti, bet es neizpildīju pavēli…
— Pieņemsim. Lai gan tev nav neviena kareivja, es varu teikt, ka to ir simt tūkstošu. Bet kas būs pēc tam?
— Pēc tam nogalini mani un izliec manu galvu uz ielas, tad kareivji pakļausies tev — viņi zina, kāds es izskatos!